VALDIS ARTAVS: SPRAUDĪTE

Grāvīša dziesmu dzied Lubāna pīles,

Vējāna vārdi skar dvēseļu dzīles.

Dzirksteles spieto no zvejnieku baržām,

Paceļas dūmi ar deguma smaržām.

Zvejnieki pabāž sev pagalvī sienu …

(Nez vai tie sagaidīs nākamo dienu,

Nez vai par šašlikiem nekļūs tie paši.)

Meitenes miglāju sienu cērt braši.

Dziesmiņu beigušas, sačukstas pīles:

— Ja viņi nesadegs, šovakar mīlēs!

— Nez kur tās meitenes? Kur a capella? —

Sabiezē migla, un neredz ne vella!

Kad dzive nodzīvota pusē,

Tad tikai isti redzams tiek,

Cik jauks tāds bridis, kad spēj klusēt,

Kaut prāts jau vārdus virknē liek.

… Bet iegrimt klusēšanas splinā

Nemūžam negribētu es.

Jānis Llepiņš («Klusēšana»)

Sen esmu nozvērējies klusēt

Un skaudis tos, kas klusēt māk.

Kaut dzīve nodzīvota pusē,

Bet runājamais nāk un nāk!

Ja kādu miesas kaiti manu,

Ir klistīrs, plāksteris un jods.

Bet kādēļ gan pret runāšanu

Nav antimuldīns izgudrots?

Es, protams, nedzertu to pakām,

Lai mēmums neuznāk jau rīt.

Šis tas man tomēr ir vēl sakāms,

Un jums to nāksies uzklausīti

Es tevi skatu līdz kaulam.

Tu mani zini līdz kaulam.

Paliec mans, kad kazačoku spēlē!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena šķūņos žogos

Un droši vien driz sākšu zagt —

Lai ir uz kupla čubu maisa

Man viena traka mīlas nakts!

Jana More (No krājuma «Jūrniekrozes»)

Atmetīsim, jūrniek, šaubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

Čubu maisam ir jau sazagts siens.

Ko tu, jūrniek, šaubās galvu grozi?

Varbūt domā — māmiņa ko teiks?

Spraud vien droši savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Šveiks!

Kazačoks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaiss!

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais čubu maiss.

Iet nosalusi savas rotās,

Iet sieviete un it kā mokās.

Viz lāstekas caur tērpa krokām,

Un neredz cauri apledotām rokām …

Viktors Avotiņš

(No krājuma *Apiet loku»)

Ar greizsirdīgām sievām nevar jokot, —

Dažs mīļāko ir bāzis ledusskapī.

Ja lāstekas jau viz caur tērpa krokām,

Tad dzīvība tai dāmā turas knapi.

Bet kas to īsto iemeslu lai zina,

Kad ledus kārta rokas klāj un seju.

Varbūt ka viņa krāsni nekurina,

Varbūt ka lasa Avotiņa dzeju.

Tev ne vārda nesacīšu,

Savas skumjās govis dzīšu

Tālā mežmalā.

Prom no tavām karstām takām,

Tavām sazāļotām akām

Zilā aizvējā.

Knuts Skujenleks («Pastorāle»)

Kad tu mani apbēdini,

Asara kad noviz,

Gauži raud ar mani kopā

Visas manas govis.

Cilvēku un lopu sirdis —

Instrumenti vāri.

Visai mūsu lopkopībai

Nodari tu pāri.

Kādu indi lej tu akās?

«Taizels», šķiet, pēc smakas.

Man sāk pēdas svilt uz takas,

Govis lec kā trakas.

Tagad meža malā ganu,

Tur ir laba zāle.

Ar to tavu trakošanu

Būs man — pastorāle!

Ar melnu suni baltās kāpās

Šī diena laimiga ir mums,

Un kas par to, ka divas ķēdes

Pēc saviem valkātājiem skumst?

Olafs Gūtmanis

(No krājuma «Disonanse»)

Kas mājās nekustīgi sēdēs.

Ja ārā laiciņš gluži jauks!

Es reizēm noraujos no ķēdes,

Tāpat kā četrkājainais draugs.

Un tā mēs ejam, smiltis vandot,

Kā divi labi draugi prot:

Es — savu bārdu vējā plandot,

Viņš — vējā asti plivinot.

Gar jūrmalu, starp kāpu priedēm

Mums citi biedri garām jož,

Kā tikko sprukuši no ķēdēm,

Un, kaut ko meklēdami, ož.

Dažs bēg no sievas, cits pēc trauka,

Cits meklē bodēs to, kas nav …

No ķēdēm norāvušies braukā

Un garās rindu ķēdēs stāv.

Kad skriets ir velti pakaļ priekam,

Nav bijis meklēt vērts un ost,

Mēs rāmi ķēdes kaklā liekam,

Lai rītā atkal rautos nost.

Un domāju es, glāstot Duksi:

— Ir jauki bēgt, bet kur tu spruksi?

Dievmāte, nevienas sāpju rievas tava sejā.

Vakar taču mēs piesitām krustā tavu dēlu.

Topi mums saprotamāka, dievmāte.

Vai paradīzes putni mēslo uz paradīzes puķēm?

Velga Krile

(No krājuma «Gaismēna»)

Nobrīnās dievmāte augstajā debesu pilī:

— Kas ar jums noticis? — uzrunā Velgu Krili.

— Tāda kā komjauniete esat pēc gadu skaita,

Taču tik naiva un svēta kā dieva aita.

Piesita manu dēlu krustā, tak ne jau vakar.

Bet konkrēti jums ar to visu kāds sakars?

Vai jūtaties vainīga, vai tad jūs naglas dzināt?

Bet labi, ka bībeli lasāt un manu dēliņu zināt.

Viņš jums pa draugam palīdzēs nākamo krājumu

izdot.

Jā, paradīzē mēdz dažādi putniņi ligzdot

Un uzvedas rātni kā jūsu vecumā skuķes:

Čivina daudz, bet nedomā mēslot puķes.

Un nelaista arī, jo nav viņiem laistāmo aparātu.

Lai dievs dod jums spēkus un apskaidro jūsu prātu!

Es esmu iebāzis degunu

Peļķē. Parastā peļķē.

Un es spitigi apgalvoju,

Ka tā ir neļķe.

Andris Grīnbergs

(«Vēlreiz par peļķi»)

Ja dzejnieks peļķi sauc par neļķi,

Tā tam ir jābūt, tā tas ir.

Vai peļķe — neļķe, neļķe — peļķe,

Neko tas īsti neizšķir.

Mēdz taču skuķi saukt par puķi,

Pa degunu vai snuķi gāzt..

Un tādēļ nebāzīsim snuķi,

Kur dzejnieks degunu mēdz bāzt!

āda traucē tev ienākt mani

āda traucē man ieiet tevi

Laima Livena

Sen tu būtu manī ticis,

Sen es tevī ieiet spētu,

Sen mēs abi savienotos,

Ja tā āda netraucētu.

Ak, ja kāds mūs nodīrātu,

Ādu pārmestu pār kārti!

Tad kā tomāti mēs būtu

Mīksti, sulīgi un sārti.

Ieliktu mūs vienā burkā

(Tāda idille man rādās),

Un uz vāka būtu rakstīts:

«Mīlas konservi. Bez ādas».

Augstsprieguma dzirksteles lec …

Neskaries! Apdegt var.

Skaries! Un kopā degsim.

Es esmu jaunsl

Es vēl neesmu vecs!

Dzirksteles

lec un lec…

Jānis Sirmbārdis

(No krājuma «Brūkleņzieds» )

Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,

Spiedz spalgi dāma skavās manās:

— Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!

No jums ir ļoti jāuzmanās!

Un dzirksteļo, un sprakst, un šņāc …

Mūs rausta strāva, cauri skrienot,

Un abiem mums ir iespaids tāds,

Ka kontaktu vairs neatvienot.

Ir mana dzeja tā kā bieds

Tām, kurām pārāk vāri pirksti.

Švirkst pāršķirstot mans «Brūkleņzieds»,

Met katra rinda karstu dzirksti.

Kad mani pārsegs zārka vāks, -'

Un kad pār mani smiltis kritīs,

Tās dāmas, kas pie kapa nāks,

Vēl ilgi elektrība sitīs.

Kaut ko ieēst, kaut ko iedzert, kaut ko mīlēt,

kaut ko iesist padusē kā paiju.