VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Bet tai brīdī Marčs sagrāba ļoti nopietni Janča svārkus. Mazā rociņa drebēt drebēja turoties. Pats Marčs sāka tā savādi kus­tēties, gandrīz kā ļodzīties.

Biedram acis uzmetis, Jancis tūliņ noprata, kas viņam kaiš:

— Nu kam tu skaties ūdenī? Vajag skatīties pāri, tad galva nereibs!

Bet padoms nāca par vēlu.

— Man tik nelabi! … — Marčs teica pašreiz raudošā balsī. Jancim likās, ka Marčs grib nosēsties beidzamā kāpslī. Paredzēdams, ka tad varbūt nāks vēl kaut kas sliktāks, Jan­cis apķēra ātri draugam ap viduci, pagriezās pret uzeju un, Mārču pa pusei nesdams, pa pusei vilkdams, sacīja:

— Nu, tad iesim ar!

Augšā Marčs stāvēja jau gandrīz stingri pats uz savām kājām.

Pirmais pateicības skats iemirdzējās nejauši viņa tumši zila­jās acīs un pārlidoja viegli līdzās stāvošā Janča labajam vaigam.

Un — brīnums! Tikai tagad Marčs ieraudzīja, ka viņa pava­donim bija koši sārti, apaļi, brīnum patīkami vaigi, taisns, pa- strups deguntiņš un lielas, skaidru dzirksteļu pilnas tumši zilas acis.

Marčs lēnām sāka atsvabināties, bet Jancis piespieda to vēl ciešāk klāt.

— Pag, pag, gan jau aiziesi! Es tev vēl kaut ko parādīšu.

To teikdams, Jancis veda savu biedru pa labi gar skaisto

lustūzi uz krasta pusi. Soļus divus no paša krasta malas viņš apstājās.

— Tu jau vēl nemaz nezini, kādēļ viņu sauc par Liepavotu. Te viscaur pakrastē, bet visvairāk krastmalā un pašā krastā aug daudz liepu. Bet neviena nav tik resna un kupla kā šitā.

To teikdams, Jancis rādīja tiešām pie pašām kājām augošu liepu.

Koks bija zarots un neredzēti kupls. Gan jau kroņa sma­gums bija resno celmu noliecis uz Daugavas pusi.

— Lai gan liepa, skaties, aug lejāk par avotu, tomēr viņas dēļ to iesaukuši par Liepavotu. Zem liepas arī tek no krasta ūdens. Krasts stāvs. Tāpēc arī ūdens tek mazās strāviņās kā lietus zemē. Gan jau vasaru redzēsi. Reizēm lielskungs liek aiz ūdens nostādīt darvas mucu un tad aizdedzināt. Pats viņš ar rīdziniekiem vizinās pa Daugavu un laiž raķetes. Tad tik ir skaisti!

— Bet vai tad ūdens nenodzēš uguni? — iejautājās Marčs, kurā atkal pamodās pirmītējā neuzticība.

— Nē! Krasts, redz, ap liepu uzkāries. Tur var paiet apakšā; ūdens tek tev pāri, bet pats tu sauss kā paspārnē, kad lāstekas tek no jumta. Krasts tādēļ tāds, ka te aug šūnakmeņi.

— Vai tad akmeņi arī aug? — Marčs brīnījās.

— To nu gan es nezinu, — Jancis domīgi teica. — Paps saka, ka neaugot. Viņi caurumaini, šūnaini, kā jau sūnas, kad bieži aug kopā.

— Bet sūnas tak mīkstas, — Marčs mēģināja aprādīt ne­prātību, ko Jancis tikko stāstīja.

— Nu jā! Bet viņas top cietas, lai gan ne tik stipri kā tīruma akmeņi. Paps izstāsta tā: ka ūdens tekot caur radzēm, viņš iz­skalojot, izkausējot tā kā cukuru (Marčam piepeši saradās mutē brīnum daudz siekalu; viņš norija tās ātri). Kad pēc tam ūdens tek pa sūnām, kaļķu daļiņas — no radzēm tad dedzina kaļķus — pielīp sūnu kātiņiem un lapiņām kā medus pirkstam (Marčs norija otrreiz siekalas, drusku iekāsēdamies) un pārvērš tās par skaistiem, sūnainiem akmeņiem. Gan jau vasar' pats redzēsi: puse sūnu — akmens, otra puse aug. Un cik viņas ataug, tik pa­liek par akmeni. No tā tad šai vietā krasts aizvien vairāk stiep­jas uz Daugavas pusi. Tāpēc jau šito arī sauc par mazo Stabu­ragu.

— Kur tad lielais?

— Skaties tur labi tālu lejāk — rau, tur Daugavas līkumā, šai pusē, — Jancis rādīja.

— Vai tur tā baltā strīpa?

— Nu jā! Taisni pretī Zvejnieku krogam. Tu taču redzi balto māju ar sarkano jumtu Vidzemē? Tam pretī mūsu pusē tā baltā strīpa, kas sniedzas no ūdens malas līdz pašai krasta augšai kā taisni vidū ielauzts spieķis, — tas ir Staburags.

— Bet viņš jau nemaz nav tik lielsl

— Nav liels! Pieej tuvāk, tad redzēsi!

— Vai tad līdz viņam tik tālu?

— Divas verstes.

— Ā! Man likās tuvāk.

— Nu, pamēģini gājis! Gan tad aizkusīsi — celiņš iet pa pakrasti augšā un lejā. Bet tad tu arī redzēsi, kas tie par šūn­akmeņiem tur zemē pie Staburaga! Tie esot reiz bijuši augstu augstu krastā, bet nu nogāzušies lejā ūdens malā. Bet par to nekas: citi aug vietā. Paps saka, ka pēc simt gadiem Staburags būšot atkal tikpat liels kā senāk. Bet tad tik tie ir akmeņi! Tik lieli kā šis lustūzis! … Iesim uz Staburagu! — Jancis nobeidza negaidot savu garo stāstījumu.

Marčs gan jau bija šādas beigas paredzējis, jo citādi — kā­dēļ viņš tik nemierīgi klausījās Janča runā?

— Es neiešu vis! — Marčs nelokāmi stingri teica.

Jancis brīnījās par šādu stingrību. Viņam likās, it kā Marčs būtu pārrunājies. Kādēļ tad tādam labam priekšlikumam tik ne­žēlīgi pretoties? To Jancis nekādi nevarēja saprast. Tāpēc viņš vēl vienmēr turēja Mārču stingri apķertu.

Bet nu nāca kaut kas no Marča, par ko Jancim vēl vairāk bija jābrīnās.

Vienā rāvienā Marčs izšmaucās no Janča mīlīgā apkampiena, izrāvās pavisam neredzētā sparā un, kad, atgriezies pret jauno paziņu, noteica svarīgi: «Laid tu mani vaļā! Es tev visur līdzi vis neskriešu!» — Jancis ieraudzīja viņa sejā tik daudz patiesu, bērnišķīgu dusmu, ka palika nekustēdamies stāvot.

— Bet, Marč! Es jau tevi nemaz nespiežu …

Acumirklī Marča sejā izzuda pēdējā dusmu atlieka. Viņš manāmi nosarka — laikam puisēnam tika kauns par savu nemī­līgo izturēšanos.

Paskatījies it kā nolūgdamies Jancī, viņš teica nedroši:

— Aiziesim citreiz … Nu jau vakars… Māte bārsies …

— Nu labi! Iesim arī citu reizi, — atteica Jancis tādā balsī, no kuras Marčs tūliņ manīja, ka runātājs tam jau piedevis.

Marčs lēni apgriezās un devās pa celiņu kalnup uz virtuvi, mātes istabu un gultu.

Tā iepazinās abi vēlāk nešķiramie draugi Marčs ar Janci Vīgantē.

Jancis stāvēja brītiņu, it kā domās nogrimis, savā pirmajā vietā. Tad viņš pameta acis uz saules pusi un, kad redzēja, ka tā jau bija aiz kokiem, devās lēniem soļiem nevis mājās, bet pa slīpajām trepēm lustūzī.

Liepavota lustūzis bija celts uz labi paaugsta akmens pa­mata. Tāpēc no viņa vislabākais skats pār Daugavu.

Pāri koku zariem un galotnēm var redzēt augšpusē Stučku grūbas* baltos viļņus, lejaspusē — Staburagu un vēl krietnu gabaliņu no skaisti kokiem noaugušā krasta Daugavas līkumā.

Jancis piespiedās pie kāda no lustūža stabiem un raudzījās domīgi Daugavai augšup.

Tur tālu krācē nebija tagad balto viļņu, jo pašlaik bija pa­vasaris un Daugava pilna ūdens. Lēni lēni un klusi viņš, liekas, slīd pār krāces sēkļiem un oļiem, bet, jo tuvāk tiek lustūzim, jo tek ātrāk.

Un ērmoti: augšup skatoties, rādās, it kā garie, slaidie viļņi nāktu šurp taisni Liepavotam apakšā un tecētu arī lustūzim pa apakšu cauri. Jancis gandrīz jūt, ka lustūzis šūpojas drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Viņš piespiežas vēl ciešāk pie stiprā staba, un piepeši viņam iešaujas prātā: «Bet, ja nu krasts bruktu, — ko tad?. . .»

Jancis pamet acis ātri sāņus, un bailes tūliņ zūd: tur jau viņi aizlīgo, staltie viļņi, garām un nemaz nedomā aiztikt mazo pui­sēnu, kas par viņiem tik ļoti priecājas. Tikai ledus gabalus viļņi svaida bezbēdīgi; bet tie jau auksti, bez dzīvības, kā jau ledus.

Bet kas tad tas? Ledus gabalu rodas vairāk un vairāk!