VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Tikai, svārciņus padodams, viņš ieminējās:

— Tu tak papriekš mazgāsies …

Bet, kad Marčs uzskatīja viņu brīnīdamies un nicīgi, it kā sacītu: «Nu, to mēs paši gan labāki zināsim!» — Jancis neteica arī vairs nekā.

Viņš tikai uzmeklēja vēl Marča cepuri un uzlika to, kamēr draugs svārkus sapogāja, pēdējam galvā.

Viss bija kārtībā, nu vajadzēja vienīgi sākt iet, bet Marčs vēl stāvēja un, kā rādījās, domāja par kaut ko ļoti svarīgu.

— Nū! — Jancis nepacietīgi iesaucās.

— Bet es jau vēl neesmu brokastis ēdis … — Marčs ne­droši, it kā šaubītos savu pašu vārdu patiesībā, paskaidroja.

— Es ar ne; bet līdz brokastīm būsim atpakaļ un, ja mums labi lobsies, varēsim paši savas zivis uzcept!

Tas līdzēja. Marčam likās, it kā jau manītu garšīgo ceptu zivju smaržu.

Viņš norija, Jancim nemanot, krietnu siekalu ņēmienu, un brītiņu vēlāk abi draugi tecēja jau naigi pa celiņu no kalna lejā.

Puisēni gāja pa Liepavota celiņu, bet ne līdz galam.

Viņi nogriezās pa labi — gar mazo lustūzi staltā ošu gatvē un soļoja tiešām pa krasta virsu Daugavai augšup.

Pirmie saules stari vijās pašlaik smalkajās ošu galotnēs. Bet līdz Daugavai viņi vēl netika: Vidzemes milzīgie, slaikām prie­dēm un eglēm apaugušie Avotiņu kalni to neļāva.

Tāpēc gan Daugava tecēja tik cēli un klusi. Viņa elpoja vēl maigajā rīta miegā tikpat dziļi un nopietni kā pirmāk Marčs.

Tikuši ošu gaivei cauri, puisēni apstājās.

īstenāk sakot, apstājās vienīgi Jancis, bet, tāpēc ka Marčs gāja iepakaļus, arī viņš netika tālāk.

Cerības pilnām acīm Ediņas dēls raudzījās savā vadonī. Va­jadzēja nākt taču kaut kam svarīgam, kad steidzīgais Jancis apstājās, un Marčs sagatavodamies jau iepriekš atplēta nemaz­gāto muti.

— Šitas te mūsu dārzs, — Jancis svarīgi iesāka, kādu pus- pūrvietas lielu, jau uzartu un it kā akmeņiem un radžu gabaliem nosētu zemes gabaliņu rādīdams. — Te mēs stādām griežņus [3] , kāpostus, paps sēj burkānus un mēs dēstām kartupeļus. pērn bija arī viena eža gurķu—tādi lieli, gari gari, balti. Paps saka — tie esot īstie alenču [4] gurķi. bet tas nekas! Tie krūmi, kas tur aug vienā rindā mūsu dārza malā, tās ir plūmes. Na! Tad tik tās saldas kā cukurs un lielas, dzeltenas kā vasks, kad gatavas. Man viņas jāsargā, lai citi bērni nenošķin. Tad papus uztaisa salmu būdu; es guļu tur un sargāju, salasu nokritušās plūmes un lasu stāstus. Man par sargāšanu brīv plūmes ēst, cik tik vien gribas; un viņu katru gadu tik daudz, ka zari lūst! Arī šogad, ja izdošoties ziedi, — paps saka, — būšot tāpat kā aizvien. Tad mēs sargāsim viņas abi — jā?

Marčs pēkšņi aiztaisīja muti. Tik draudzīgas beigas viņš ne­maz nebija gaidījis.

— O jā! — tas tik jautri un priecīgi iesaucās, ka pat sapņo­tājas actiņas iezibējās. — Bet kāpēc tad dārzam nav sētas ap­kārt? — Marčs jautāja tālāk.

— Kas tad te nu lopus laidīs pakrasti izmīdīt! — Jancis at­bildēja. — Ganības tur aiz muižas. Tā garā, baltā ēka tūliņ dārza malā ir vēršu kūts un tas tur drusciņ tālāk ar to garo skursteni — brandvīna brūzis. Vēršus te tur tikai ziemu, kad brāgas diezgan. Ar to baro vēršus. Bet viņus nelaiž nekad ārā, lai cilvēkus nesabada: tie par daudz traki, nebīstas ne no kā! Lejāk tā augstā, lielā ēka ir jaunais alus brūzis. Tur tik ir ko redzēt! Apskatīsimies gan — vēlāk … Nu, nāc nu! — Jancis pabeidza, kad redzēja, ka Marčs taisās vēl kaut ko prasīt.

Tikpat ceļā Marčs noturējās, nekā nejautājis, kaut gan dū­šīgie vērši, kas ne no kā nebīstas, bija Marčā tik lielu nemieru sacēluši, ka viņš katru biezāko krūmu ceļa malā apskatīja se­višķi nopietni.

Vairākas reizes viņš mēģināja gan kaut ko Jancim prasīt, bet tas nevarēja nekā lāgā saprast: Marčs aizvien, krūmos lū­kodamies, nobeidza teikumu nevietā. Tikai kad abi agrīnie makšķerētāji sasniedza mazo klajumu pie apšu birzītes, arī Marča galva tika klajāka un brīvāka no nemierīgām sāņu do­mām un viņš skaidri un gaiši iejautājās:

— Kur tad vērši pa vasaru?

— Kur kurais: viņus jau tikai rudenī sapērk tirgos, nobaro un ap ziemassvētkiem pārdod Rīgas miesniekiem. Ta tad ņem naudu — pa simts rubļu par katru. Un vēršu kādu sešdesmit. Vai tu arī zini, cik tad iznāk naudas?

— Nē! — Marčs pilnīgā pārliecībā noteica.

— Tās tik daudz, ka ar to mēs varētu pusi Rīgas nopirkt!

Un Jancis atskatījās uz biedru.

— Ā! Tad gan pulka!

Bet Marčam tomēr likās, ka nu reiz gudrais ceļvedis tomēr samelojies.

Puisēni bija jau birzītei garām. Viņi tikko atradās tajā vietā, kur ceļš ieslīpi atkal pa slaikiem lazdu krūmiem dodas uz Dau­gavas malu, kur nobeidzas pie paša ūdens. Tādēļ šo vietu arī sauc par ceļa galu.

Pēc visa pārrunātā Jancis atrada par derīgāku mainīt te­matu.

Apstājies viņš teica pārsteigtā balsī:

— Vai, Marč! Mums jau vēl nemaz nav makšķeru kātu.

— Man nav naža, — Marčs bažījās.

— Nekas! Man ir. Iesim tik, un izraugies sev labi šmaugu — te aug visslaidākās lazdas. Gan es nogriezīšu.

Puisēni iegāja krūmos un sāka uzmanīgi apskatīt kuplākos iazdu pudurus, kur starp vecām, resnām un līkām lazdām auga slaidas, bezzarainas atvases.

Drīz makšķeru kāti bija atrasti, nogriezti un nodarināti.

Marčs jau pacēla kāju, lai dotos tālāk, kad Jancis noliecies paķēra mazu zariņu un, draugam sniegdams, teica:

— Paskaties, cik skaists!

Marčs skatījās noņēmies zariņā. Bet tad viņa skatieni sāka lidot no zariņa uz Janci un no Janča uz zariņu.

Tikai pēc laba brīža Jancis dabūja zināt, ko šādi lidojoši skatieni nozīmē.

— Nu, ko ta tur lai skatās? — Marčs pavisam dusmīgi iesau­cās un nosvieda zariņu.

— Kāds tu neuzmanīgs, Marč! — Jancis runāja, zariņu no jauna paceldams: — Apskaties jel pumpurīšus!

Marčs paņēma zariņu un sāka to atkal aplūkot.

— Nu? Vai tad tu neredzi tās skaisti sarkanās bārkstītes pumpuru galos?

— Redzu gan. Bet kas tad tās ir?

— Tie ir lazdu ziedi.

— Bet dzeltenie, garenie tur vecajās lazdās?

— Tie tikai kākari. No viņiem neaug rieksti, bet no šitām sarkanajām spuriņām. Paskaties — šim pumpuram ir divas spu­riņas: te būtu izauguši divi rieksti; tam tur, redz, seši: tur būtu vesels čams riekstu … Bet — vai, kur jau saule! Nu tik mudīgi uz upes galu, citādi mēs nevienas zivtiņas vairs nedabūsim!

Puikas laidās teciņus lejā, bet ne līdz pašai ūdens malai. Mazliet augstāk viņi pagriezās pa labi klajā līdzenumā un pār to tieši uz makšķerēšanas vietu — dzirnavupītes galā.

Maz minūtēs makšķeres bija piesietas, kumosi samaukti āķos, un abi puisēni jau sēdēja ūdens malā, pukstošām sirdīm lomu gaidīdami.

Kamēr Jancis sarīkoja makšķeres, Marčam atlika laiks uz­mest acis dzirnavupītei un gravai, pa kuru viņa tecēja.

Marčs, taisnību sakot, nebija liels dabas jaukumu pazinējs, nebija arī to cienītājs.

Pat viņa labākie draugi runāja, ka tas saprotot vairāk no ābe­ces ar sarkano gudrības gaili, kas, mūžīgi uz vienas kājas stā­vēdams, bija bīstamākais rājējs visiem, kas negāja tālāk par pirmo lapas pusi.

Bet šādas domas no Marča draugiem bija skaidrā ironija, jo acumirklī, kad stāvēja dzirnavu upītes malā, tajā acumirklī viņš patiešām nezināja vēl pirmā ābeces burta un tomēr skatī­jās gravā, skatījās, muti ieplētis, un tā aizvien bija nemaldīgākā zīme, ka Marčs nopietni kaut ko dara, — tātad acumirklī no­pietni apskata gravu.