VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Vai tad viņi strūgas arī kurina? — Marčs jautāja, laikam melno stāvu, kas jumta galā bija redzams, par skursteni turē­dams.

— Kas nu viņas kurina? Vai tad laivai kāds krāsni cels? Tas jau nemaz nav skurstenis, bet korņiks!

— Korņiks? — Un Marčs pilnīgā nesaprašanā skatījās Jancī.

— Nu kā tad! Tas ir stūrmanis, kas skatās, lai strūga ne- uzskrietu sēklī. Tas zin smalki visu Daugavu no Dinaburgas līdz Rīgai! Tāpat kā Lazdas tēvs — katru sēkli, katru oli un ķērci. Paskaties: rau, korņiks pamāj ar roku — viņš rāda, uz kuru pusi jāgriež strūga, un, re, kā strūdzinieki sakrīt kā mušas ap gri- golku — ar to stūrē strūgu. Paps saka, ka mūsu divi strādnieki cilātu grigolku kā nieku [5] , bet, rau, viņu vesels desmits — ir tad nevar lāgā pacelt! Ir gan tie iževici!

— Viņiem laikam nav ko ēst, — Marčs noteica līdzcietīgi. — Nezin ko viņi ved strūgās?

— Ko kuru reizi: kviešu miltus, auzas, tabaku … Reiz, stāsta, te saplīsusi tabakas strūga — tabaka vien pastiepusies! Pakrastes saulītē tāpat ar kaltējuši. Tur nemaz nevar zināt, cik tabakas īsti bijis, bet pakraste bijusi visa pilna. No tā laika te nav vairs nevienas čūskas: visas vai nu apmirušas, vai aizbēgu­šas — tās nevarot tabaku paciest. Bet senāk viņu šite bijis mil­zum daudz: nemaz nedrīkstējis iet riekstot. Bērni jau ne zināt! Tagad te šaudās tikai ķirzakas — tās nekam ļauna nedara!

Marčs, kā likās, klausījās uzmanīgi drauga stāstījumā, bet īstenībā tā nebija.

Viņš domāja par daudz svarīgākām lietām nekā ķirzakas un tabaka: Marčs pūlējās sava noguruma cēloņus izdibināt.

Strūga … nespēcīgie, gļēvie strūdzinieki… un re: bija rokā!

Kā jau stingrs domātājs, kas mīl īsi un skaidri savas idejas izteikt, Marčs maz vārdos atklāja Jancim dziļo patiesību, no kuras pēdējais jau labu laiciņu bija baidījies.

— Janci, vai zini — man gribas ēst! — skanēja nenolie­dzamā patiesība.

Jancis, kā rādījās, negribēja tomēr viņu tūliņ atzīt: viņš kļuva pat tāds kā dusmīgs.

Bet augstām patiesībām aizvien sākumā tāds liktenis.

Tā bija Marčam vienīgā mierināšanās, kamēr klausījās Janča runā.

— Bet vari tu gan pļāpāt! Saule vēl nav ne brokastī (īste­nībā saule bija jau tepat pusdienā), un viņam jau gribējās ēst! Paskaties labāk, kur tava makšķere, un netraucē zivis! Redz, neesam atkal, kamēr tu par strūgu sāki pļāpāt, nevienas krietnas zivtiņas redzējuši!

Marčs gribēja gan kaut ko teikt: viņam, domāt, vainīgais bija pats Jancis, bet makšķere atradās tiešām bīstamā stāvoklī — strāva patlaban sūtīja beidzamo vilni, lai ierautu to pavisam ūdenī, un Marčs nevarēja tā pieļaut.

Viņš noliecās ātri un sagrāba kātu ar visām smiltīm.

Tagad tikai vēl Marčs ieraudzīja, ka viņa četrastru aukliņa bija sastiepta taisni kā stīga un arī plūda vairs nebija ūdens virsū.

Marčs mēģināja vilkt, bet kaut kas smags turējās pretī. Kliz­mas dēļ viņš paskatījās bailīgi Jancī.

— Nu, redzēsi vien — makšķere būs aizmetusies, — Jancis teica pārmezdams. — Tas jau nāk no tam! Ja aiz akmens, tad vēl nekas, bet, ja āķis ieķēries kādā alksnī, — tad pagalam!

Marčs pameta acis upes galam, un tiešām: vietvietām snie­dzās tievas alkšņa un kārklu galotnītes no ūdens ārā; viņas kustējās ātri un drebelīgi it kā slīkoņi, rociņām burbulīšus tvarstot.

Marčam sametās karsti.

Beidzamo reizi viņš mēģināja vilkt makšķeri, un patiesi: tā nāca, lai gan lēnām un smagi.

Dvašu aizturēdams, Marčs stiepa makšķeri malā — viņam likās, ka kaut kas dūšīgi ķepurojas pie āķa.

Viņš vilka un vilka — makšķere negribēja nemaz beig­ties, — kamēr beidzot tikpat bija sausumā, un redzi: smiltīs vāļājās tāds savāds, pavisam melns kukainis, liels un dūšīgs.

Pēc Marča domām, tā nemaz nebija zivs. Tāpēc viņš arī negāja klāt, bet, pa gabaliņu nostājies, skatījās un brīnījās.

Tikai pēc laba brīža viņš attapās.

— Vai dieviņ, Jancil Kā lai nu dabū āķi ārā — tā jau čūska! — Marčs iesaucās, gandrīz raudādams.

Jancis bija nolicis makšķeri smiltīs un pienāca tuvāk.

— Nē, nudien, Marč! Ar tevi vairs nav lāgā! — Jancis iesau­cās, tiklīdz nezvēru, kas vāļājās smiltīs, bija apskatījis. — Vai tad čūskai tik plata galva? Tu jau vairs ne vēdzeles nepazīsti!

Kamēr Marčs vēl šaubījās, vai ticēt draugam vai ne, Jancis bija vēdzeli jau sagrābis un pūlējās āķi no mutes izņemt.

— Tad tik ierijusi, — viņš pie tam runāja, — tik traki dziļi, kā jau glupa vēdzele, — ir ārā nevar dabūt. Tas, lūk, no tam, kad tik ilgi gaida, — pūlējies nu! — Jancis nobeidza, Marčā paskatīdamies, kas, redzēdams, ka vēdzele nekož, bija arī dro­šāks kļuvis un, pienācis klāt, priecīgām acīm noraudzījās savā brangajā lomā.

— Bet tad tik ir loms! — viņš teica smaidīdams un sniedzās pēc lielās zivs, ko Jancis, tikko no āķa atsvabinājis, uzmanīgi apskatīja.

— Hm! Paskaties, Marč, kas viņai par garām ūsām. Nezin vai tas tik nav samēns?

— Samēns? Kas tas tāds?

— Tad tu par samiem arī nekā neesi dzirdējis? — Un Janča balsī pavisam skaidri skanēja errīgās domas: «Na, ar tevi gan būs tīrais posts!»

— Kas tad nu man par tiem stāstīja? — Marčs nodudināja klusām.

— Nu tad ņem makšķeri un nosēsties līdzās — es pastās­tīšu tev par viņiem.

Marčs darīja, kā bija pavēlēts.

Iemetis makšķeri, viņš vēlreiz ļoti jautru seju paskatījās brangajā vēdzelē, kas, lēnām asti pacilādama un muti paplā­tīdama, gulēja viņa zivju dobītē, ķēniņienei līdzīgi sīko sulaiņu starpā, un Marčs, zināms, bija pats karalis! Mazākais, viņš tā jutās un tādēļ smaidīja tik jautri.

Bet tad viņš pagriezās uz plūda pusi un, nopietnu ģīmi sa­taisījis, sāka klausīties Janča stāstā.

Jancis pailaban iesāka:

— Tu gan, Marč, laikam sama neesi redzējis? Es arī ne. Sitas te, ko nupat izvilki, tīrais nieks: viņš vēl nemaz nav iz­audzis. Bet, kad viņš tiek liels, esot tik garš kā cilvēks vai vēl garāks. Ar makšķeri tad jau ne domas valdīt, labi — ja ar tīklu!

Sai malā sen laikiem nav neviens izzvejots. Pērn pie Stuk­maņiem esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost — bļāvis kā vērsis! Bet te jau reti kad zvejo ar tīklu un tāpēc arī nekad sama nenoķer. Viņus arī grūti izzvejot: tie dikti gudri, malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda, vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. Ja tad pagadās tīkls, tad var izvilkt. Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! Jā, brālīt, citādi mēs nedrīk­stētu nemaz te makšķerēt! Tu jau redzēji, kas šitam mazajam par garām ūsām. Vari iedomāties, kādas tad tās lielajam: tādas kā mūsu makšķeres kāti! Tiklīdz cilvēks, it īpaši bērni, nāk tu­vumā — švups! — sams apmet garo ūsu kājai un — dibenā! Tur viņš tad norij laupījumu; samam mute kā vārti. Nevienai zivij nav tik platu žaunu kā samam un vēdzelei.

Reiz te Vīgantē dzīvojis tāds nebēdnieks puika. Bijis liels peldētājs: līdz Daugavas vidum un atpakaļ atpeldēt — viņam nekas! Bet bijis tomēr liels palaidnieks un brīnum nepaklausīgs. Tēvs un māte teikuši, lai neiet par daudz dziļi Daugavā, — pa vasaru te jau var aizbrist līdz pašai dzelmei, gan jau redzēsi, — bet šis nelicies ne dzirdot.

Kādreiz gājis ar citiem puikām peldēties un lielījies aiziet līdz pašai dzelmei un pārpeldēt līdz Vidzemei un atpakaļ. Pat saderējis ar otru puiku uz piecām kapeikām. Gan daži teikuši, lai neiet, būšot slikti; bet kas nu, dieviņ, — nosaucis tikai citus par durakiem un pats Daugavā iekšā — kā jau uz nelaimi.