VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Kas viņa uzmanību tik vareni saistīja, grūti pateikt.

Varbūt tās bija dzirnavas, kas, no Daugavas malas skato­ties, augstu kalnā izlikās it kā šķērsām gravai pārliktas.

Lielie alkšņi un sīkie krūmi, kas auga gravas šaurajā līdze­numā pie pašām dzirnavām, kā arī šmaugās lazdas un kuplie ceriņi, kas, ietiepīgi saķērušies labajā gravas krastā, aizsedza tik pilnīgi dzirnavu pamatus, ka no viņām neko vairāk nere­dzēja kā vienīgi sarkano jumtu, balto mūra sienu un miegai­nos, pavisam aizputējušos logus.

Tādēļ Marčam arī rādījās, it kā dzirnavas būtu uzliktas vie­nīgi smalkajām koku galotnēm, — un tas taču bija par daudz ērmoti!

Skaidri un gaiši par to pārliecināties Marčam nebija iespē­jams: jo dziļāk gravā skatījās, jo biežāki kļuva koku zari, tā ka beidzot pa tiem nevarēja nekā redzēt, un tie šimbrīžam bija tomēr vēl bez lapām. Nu, un vasarā? Nu, tad arī saules vis­spēcīgiem stariem jāatkāpjas no cēlā lapu kupluma, jāatkāpjas, dzirnavu pamatu neredzējušiem. Un viņus taču bija vērts redzēt: cik dūšīgi tie savaldīja pavasara nemierīgos ūdeņus dzirnavu dīķī, lai gan paši stāvēja bezdibeņa malā.

Varbūt Marčs tādēļ lūkojās tik nopietni gravā. Bet var arī būt, ka viņš apbrīno gravas augstos, baltos klinšu krastus, ko upīte, cauri lauzdamās, tik dziļi pāršķēlusi.

Liekas, arī vēl tagad straujā Daugavas meitene nav aizmir­susi šo cīņu ar nelokāmām klintīm, ka viņa arī tagad to vēl tur­pina: paskat tikai, cik tuvu viņa met savus viļņus labajam gra­vas krastam, ka pat cilvēks nevar tur sausām kājām garām tikt!

Un paraugies vien, cik saīdzis skatās šis pats krasts caur no- kārušamies koku saknēm kā caur sajukušiem matiem uz nerātnu irakuli.

Un paklausies tikai, kā sirmā klints sevī errīgi dudina: «Nu, labu galu tu vis neņemsi, palaidne! Pag, pag, kad metīšu lielo klints bluķi — būs diezgan! …»

Bet upīte tikai lēkā un smejas par šādiem draudiem un sviež ;kā atbildi jaunus un jaunus viļņus vecim pie kājām; viņa jau zina, ka stīvais rūcējs tai nevar tomēr neko padarīt: te jau guļ viņas ceļā dažs smags klinšu gabals, bet vai tie aizturējuši straujo, nevaldāmo sparību?

Nē, pavisam otrādi!

Vilnis atsitas pret klinti un ar jaunu spēku metas vainīgajam virsū.

Sargies! Arī tavs svars ir tīrais nieks pret centību un iztu­rību!

Sargies, ka tavi paši neapdomībā mestie bluķi nav tava kritiena sekmētāji!

Nē, nevis saviem smagiem klinšu gabaliem tu aizturēsi dzīvo upīti, ja gribi, liecies pats viņas gultā, — tu jau arī esi viena klints, — bet arī tad jautrie viļņi tomēr atradīs izeju: skanēdami viņi dosies tev pāri, tev cauri pie savas māmuļas, un tur viņi stāstīs visas pasaules priekšā par savu galīgo uzvaru …

Nē, vecais! Labāk paliec klusu, atkāpies, deri mieru: tu jau būsi tā kā tā zaudētājs!

Marčs vienmēr vēl skatījās uz dzirnavu pusi.

Viegls smaids piepeši ieradās viņa zilajās acīs un pārstie­pās pamazām visam bērnišķīgi jautram vaidziņam pāri.

Laikam Marčs priecājās par nemierīgajiem pavasara viļņiem, kas, viens otru kā puikas grūstīdami, steidzās cits par citu drī­zāk pie lielās Daugavas.

Bija jādomā, ka Marčs pašlaik kaut ko teiks savam draugam, bet jautrie smaidi nozuda, it kā viļņu starpā iekrituši, un Marčs gandrīz vienaldzīgi saņēma pasniegto makšķeri.

Tad viņš nosēdās Jancim līdzās dzeltenajās smiltīs un rau­dzījās ūdenī.

Jancis bija jau reizes divas makšķeri uzcēlis. Zivis kodās brangi, tikai Jancim nelaimējās nevienas izvilkt.

Bet Marčs sēdēja gluži klusi, makšķeri nekustinādams, un skatījās kā sapņodams upītē.

— Velc, velc! Tev jau rausta! — Jancis steigšus iesaucās.

Marčs papriekš paskatījās platām acīm runātājā un tad lēnām cēla makšķeri ārā.

Tiešām — tur karājās un spirinājās balta un spoža kā sud­rabs zivtiņa makšķeres galā.

Marčam aizrāvās elpa.

Kā vanags viņš sekoja ar acīm zivtiņas ceļam gaisā un, tik­līdz tā bija sasniegusi zemi, sagrāba to abām rokām tik cieti, ka zivtiņa notirinājās vien un bija pagalam.

Jancis izraka smiltīs dobīti un lika tur iemest raudinu.

— Bet viņa jau ieleks ūdenī! — Marčs baiļojās un saspieda zivtiņu vēl ciešāk.

— Neielēks vis — dobīte diezgan dziļa. Met tik iekšā un uzliec jaunu kumosu! … — Jancis noteica, vienaldzīgs izlik­damies, bet tūliņ arī piemetināja: — Redz nu, kāda tev laime: pirmais noķēri zivi …

Un viņš tā kā skaudīgi paskatījās Marčā.

Marčs bija āķim uzmaucis kumosu un apskatīja tagad mak­šķeri vērīgāk.

— Kāpēc tad tu korķi tajā esi iesējis? — viņš prasīja.

— Vai tad tu makšķeri pirmoreiz redzi? Tas taču plūds! Ci­tādi jau nevarētu zināt, kad zivs pieķeras. Plūds paliek ūdens virsū, un, kad zivs saķer kumosu, plūds pakustas, brīžam pa­zūd pat zem ūdens! Nu!

— A-ā! Aiz to es domāju — kā tu zināji, ka man zivs pie­ķērusies? Rau, rau, kā tev nu plūds kustas!

Jancis pašreiz vilka, un arī tam bija zivs piekodusies: viņa bija lielāka par Marča raudinu.

— Vuij, kāda tev liela! — Marčs nobrīnījās, savu makšķeri vēl aizvien rokā turēdams.

Bet tad viņš apķērās un, aizmāršību izlabodams, meta tik dūšīgi makšķeri upītē, ka ūdens vien noblīkšķēja. .

— Ūja! Tā jau aizbaidīsi visas zivis! — Jancis pukojās. — Kāpēc tu laid kātu ūdenī? Vai domā, zivis neredz un ne­dzird tādu blīkšķi?

Marčs neteica ne vārda, tikai nosarka mazliet un sekoja uz­manīgi plūdam, kas viegliņām laidās no viena viļņa uz otru.

Laikam Jancim bija taisnība: labu brīdi ne vienam, ne otram neraustīja makšķeres, bet tad — abiem reizē.

Puikas vilka: korķi vien noblākšķēja ūdenī, it kā tos patlaban no pudelēm vilktu, bet zivtiņas atkrita ūdenī atpakaļ.

— Vai, kur man bija liela! … — Marčs puspārsteigtā, pus- žēlabainā balsī iesaucās.

— Tas bija par agru vilkts, — Jancis paskaidroja. — Kad pirmoreiz makšķeri rausta, viņas tikai mēģina, vai kumoss labs, otrreiz viņas jau ņem mutē, bet trešreiz vajag vilkt — tad rokā, ka jā! Bet nevajag tik daudz pļāpāt: arī no tā zivis baidās.

Puisēni makšķerēja tālāk un nu reti cēla tukšu makšķeri ārā.

lesviešanā Marčs bija tagad jau pilnīgi mākslinieks.

Tāpat kā Jancis, viņš iemeta makšķeri, ka ir tievais, lokanais kāta gals nepiedūrās ūdenim. Bet izvilkšanā — nu, tur viņš arī bija mākslinieks, tikai pārāk karsts, kā jau iesācējs.

Grūti un bēdīgi klājās zivtiņām, kas gribēja pamieloties pie Marča makšķeres.

Jaunais varonis nemīlēja joku — kuru vilka, tai arī bez spie­šanas pietika: cik makšķerīte gara, tik lielu līkumu meta katra zivtiņa gaisā.

Kad viņa aiz Marča sasniedza dzeltenās smiltis, tur aizvien atskanēja dobjš troksnis, un zivtiņa gulēja gluži mierīgi smiltīs.

— Ahā! — Marčs noteica tad aizvien un ielika viegli jauno gūstekni savā dobītē — Marčs bija nomanījis, ka arī bez sir­snīgās spiešanas zivtiņas nemaz nemēģina no viņa dobītes lēkt ūdenī, kamēr Jancis jau vairāk reizes savas bija sagūstījis pašā ūdens malā.

— Nezin kāpēc tev vienmēr lielākas zivis ķeras nekā man? — Marčs atklāja sava pētījuma iznākumu.

— Tāpēc, ka man plūds augstāk, — Jancis pamācīja, — lie­lās zivis dzīvo aizvien dibenā.

Nu arī Marčs palaida makšķeri dziļāk. Bet, nākošo reizi vel­kot, Marčs, par lielu brīnumu, ieraudzīja pie sava āķa gluži niecīgu zivtiņu.