VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Līdz dzelmei, kur melnais ūdens, ticis tīri labi — te citi pui­kas redz, ka lielībnieks pēkšņi kā sviests pazūd ūdenī. Visi kliegdami brēkdami no Daugavas ārā un mājās!

Domājuši, ka noslīcis. Gan meklējuši ar nārāgism un ķek­šiem, bet, kā nav, tā nav!

Tikai trešajā dienā sākuši ar tīklu meklēt, bet atkal veltīgi.

Beidzot ceturtajā dienā lejpus Staburagam iemetuši tīklu un noķēruši resnu resnu samu. Un vai zini, kas tam bijis vēderā?

Vairāk nekas kā nebēdnieka kauli vien — pašu sams bijis jau sagremojis … Redz, Marč!

Marčs jau dažu labu reizi bija pārliecinājies, ka iet gan visai bēdīgi, kad neklausa mātei, bet tik briesmīgas lietas viņam ne­kad nebija nākušas prātā.

Viņš palika pavisam nemierīgs, laikam ienāca prātā, ka šorīt arī bija izgājis bez mātes atļaujas, un — vējš viņu zina — vai tās tik nav sama ūsas, kas tur ūdenī kustas?

Marčs tika vēl nopietnāks, kad tērpa savas domas vārdos.

— Bet kad nu kādu no mums viņš rautu? — un Marčs jau saspērās mukšanai.

— Esi vien mierīgs, Marč! — Jancis drošināja, kam sametās jau žēl, ka tādas briesmu lietas sastāstījis draugam, kas jau tā bija brīnum nasks mājās gājējs. — Mūs neviens neraus! Es jau tak teicu, ka sami ļoti reti nāk malā, un ko tad viņš te meklēs upes galā? Te jau viņu pašu var noķert. Mēs tak esam divi, un tad jau sams nenāks ne tuvumā! Viņam arī daudz labāk patīk mazās zivtiņas: tās vieglāk norīt. Viņš liels ziķers ķerot: izbā­žot garās ūsas caur zālēm vai arī Daugavas gļotām, pats paslēp­joties aiz kādas radzes un kustinot ūsas. Mazās zivtiņas, kā jau muļķītes, domā, tur kust tārpiņš, un mudīgi mudīgi klāt. Bet te sams — hapcū! — un zivtiņas vēderā.

Marčam kļuva tūliņ vieglāka sirds. Tomēr domas par mājās iešanu reizi, tā sakot, aplinkus bija izteiktas, un kā godīgam cilvēkam Marčam taču sava pārliecība bija jāaizstāv.

Un, taisnību sakot, bija arī pats pēdējais laiks bez bāriena mājās tikt: saulīte jau virzījās uz launaga pusi.

— Vai dieviņ, Janci! Māte bārsies, — Marčs teica, it kā šīs domas pirmoreiz galvā radušās vai arī it kā būtu kaut ko pa­visam jaunu atradis šai pasaulē.

— Par ko? — Jancis ātri ieprasījās, laikam draugu apmul­sināt gribēdams.

— Nu, es tak vēl neesmu brokastis ēdis… — Un Marčam savilkās tik sāpīgs un tukšs ģīmis, ka Jancis, kam arī daudz la­bāk nebija ap dūšu, tomēr sāka smieties.

— Nu, nebrēc, nebrēc jel tik stipri! Vai tad nu tādēļ tūliņ jāraud!

Pie tam Jancis sāka ļoti nopietni rakņāties kabatās.

Mazu brītiņu vēlāk Marčs, kas sarīkoja jau makšķeri it kā mājās iešanai, ieraudzīja Janča rokā krietnu kaltēta siera ga­balu.

Marčam radās tūliņ priecīgāka seja, bet Jancis izvilka nazi un pārgrieza siera gabalu divās līdzīgās daļās.

— Se uzkod! Bailes pāries, — Jancis teica, pasniegdams Marčam viņa tiesu. — Un nu nebrēc vairs, bet makšķerē!

Marčam aiz slepena prieka aizmirsās pat «paldies». Kārīgi viņš saķēra sieru un, krietnu gabalu nokodis, iemeta atkal makš­ķeri.

Tik tālu nu lieta būtu kārtībā, ja tikai zivis kostos kā no rīta.

Bet šitā Marčam sāka mesties garš laiks un arī ēstgriba pa­modās stiprāk; siera gabaliņš bija, tā sakot, viņu tikai iekairi­nājis.

Viņš pameta acis uz Janča pusi — arī tam, pēc visa spriežot, tā pati nelaime: zivis neķērās un laikam arī gribas ēst.

Un Marčs kļuva drošāks.

— Klau, Janc! . ..

— Nu?

— Vai neiesim mājās? Man vairāk nemaz nerausta plūdu.

— Nez .. . Būs gan laikam jāiet: nav nekā! — Marčs uzel­poja vieglāk. Viņš jau vilka makšķeri, lai sāktu satīt, kad Jancis vēl turpināja:

— Pag, pag — iemetīsim vēl trīs reizes: ja tad nebūs, iesim mājās.

Ar redzamu nepatiku Marčs atritināja atkal makšķeri un iemeta, tāpat kā Jancis, pirmo reizi.

Nemaz nevērodamas Janča un biedra draudzīgos noteiku­mus, zivis tomēr, kā aizvien ap launaga laiku, neaiztika ne kumosa.

Tās bija, likās, visu ēstgribu zaudējušas, tāpat kā Marčs pacietību: viņš meta jau pēdējo norunāto reizi un raudzījās padusmīgi Jancī, kam pacietība laikam bija kā pati mūžība: tas vēl nebija pirmo reizi makšķeri izcēlis, lai gan viņam ne­viena zivtiņa nepiedūrās kumosam. To Marčs nemaz nevarēja saprast.

Beidzot Jancis tikpat izcēla makšķeri, vērīgi apskatījis ku­mosu, uzstūma plūdu labu tiesu augstāk un iemeta, cik dziļi vien sniedza kāts un aukliņa.

Otras reizes metums vilkās atkal veselu mūžību.

Šai laikā Marčs paspēja izvilkt trešo un beidzamo reizi mak­šķeri, paspēja notīrīt āķi, satīt aukliņu ap kātu, nolikt to smiltīs un visu to paspēja lēnām, nesteidzoties, un pēdīgi viņam atlika tomēr vēl krietns laika sprīdis noskatīties klusām Daugavas dū- ņotā ūdenī, bet Jancis — na, tas tikpat beidzot izcēla mak­šķeri pa otrai lāgai, zināms, atkal bez kāda panākuma.

Jancis uzstūma plūdu vēl augstāk un iemeta, grūti nopūzda­mies, beidzamo reizi makšķeri.

Tad viņš it kā nejauši paskatījās Marčā.

— Vai tu jau beidzi?

— Jā! Ir diezgan! Tikpat jau nekā nav! …

— Pagaidi vēl drusciņ — es ar tūliņ … Bet tikām tu vari nogriezt klūdziņas, kur zivis uzmaukt. Še nazis — bet labi garas un tādas, kam āķis galā.

Marčs paņēma lēnām nazi un griezās tikpat lēniem soliem krūmos, lai izdarītu noteikto darbu.

Tikai pēc laba brīža viņš nāca atpakaļ, bet Jancis vēl vienmēr sēdēja upmalā.

— Tūliņ, tūliņ! — Jancis teica, it kā aizbildinādamies. — Vēl mazu mazu brītiņu: man tā kā raustīja …

Un piepeši viss lielais makšķeres korķis iegrima lēnām sīki drebulīgajos viļņos un sāka ieslīpi doties uz Daugavas pusi.

— Velc! … velc! … — pusaizgūdamies Marčs sauca.

Jancis vilka arī, bet ne tik ātri un steidzīgi, kā Marčs sauca.

Varbūt tur bija pati makšķere vainīga, jo, cik Marčs varēja

nomanīt, kāts bija saliecies lokā un pati aukliņa gandrīz strink- šķēja, viļņiem piesitoties, tik stipri viņa bija sastiepta.

Pēdīgi tikpat plūds parādījās ūdens virsū, bet, jo augstāk tika, jo nemierīgāk un ātrāk šaudījās tievā aukliņa drīz uz vienu, drīz otru pusi, viļņus kā ar nazi šķeldama.

Te pēkšņi pašā ūdens virsū apmetās liels, spēcīgs virpulis, paspīdēja kaut kas balts un plats, un tievā četru astru makšķerīte iegrima atkal kopā ar plūdu dibenā, tiešām tanī vietā aizšau- damās, kur tievās kārklu un alkšņu galotnītes drebinājās ūdenī…

Marčs paskatījās bailīgi Jancī, bet gandrīz nepazina vairs viņa.

Nē — tas vairs nebija rāmais Jancis, kas gandrīz vienaldzīgi vilka mazās zivtiņas malā, — tas bija pavisam cits puika: dūšī­gāks, karstāks un daudz, daudz dedzīgāks, nekā Marčs līdz šim bija redzējis.

Cik viņš ātri un smagi elpoja, gluži it kā veselu versti pret- kalņus noskrējis!

Un kas viņam par lielām, ugunīgām acīm! …

«Nez vai viņam vienmēr tādas acis?» Marčs piepeši iedo­mājās. «Bet nez kāpēc viņam sviedri uz pieres? Tik karsts jau nemaz nav …»

Jancis negaidot apstājās vilkt un, kā palīga un padoma mek­lēdams, paskatījās Marčā; bet, kad redzēja vienīgi atplestu muti, viņš sagrāba tievo kātu tik cieši, cik vien savām bērna rokām spēja, un vilka lēnām, bet stingri un spēcīgi.

Četru astru aukliņa stiepās — stiepās, un Jancis manīja, ka viņa pēkšņi kļuva tik viegla, it kā nekā vairs nebūtu klāt.