VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Gluži neticīgi viņš raudzījās savā makšķerītē, bet bija ne­noliedzama patiesība: aukliņa bija tiešām pašā vidū pārtrūkusi, taisni augšpus plūda.

Jā, tur jau viņš līgojās alkšņa galotnītei līdzās ūdenī un tālāk arī negāja.

Lielā zivs laikam bija aptinusi aukliņu ap alksnīti, bet nu arī pati netika projām: redz, redz — tur jau viņa paspīd šajā pusē un nu atkal viņā pusē.

Bet viņa tomēr drīz var tikt vaļā …

Un Jancim kļuva tik žēl brangās aukliņas, — viņš taču bija visu ziemu neapnicis lasījis baltos astrus, lai no tiem kaut vienu krietnu makšķeres aukliņu novītu, — viņam kļuva tik žēl arī asā angļu āķa, ko krusttēvs bija atsūtījis no Rīgas, — pie žīdiem jau tādu nevarēja dabūt, — ka Jancis nobālēja mazliet un …

— Vai dieviņ! Jancīt, brālīt, neej, neej! Tu jau noslīksi!

Bet Jancis nemaz nedzirdēja Marča baiļu pilnā sauciena.

Smagi elsodams, viņš stāvēja jau līdz jostas vietai ūdenī.

Krasts bija stāvs, un Jancis likās pārdomājam — vai spert soli tālāk, jo plūdu vēl nevarēja sasniegt, kaut gan tas bija tik tuvu …

Jancis spēra vēl soli un stāvēja līdz krūtīm ūdenī.

Bet nu viņš bija pašam alksnītim klāt un sāka tvarstīt lielo zivi, kas labu brīdi izvairījās Janča aukstumā sastingušajiem pirkstiņiem.

Beidzot Jancis viņu tomēr notvēra pie pašas muguras, uz­cēla augstu gaisā un pāris lēcieniem bija ar visu aukliņu, āķi un sapalu malā.

— Nē, nudie'l — Jancis svinīgi runāja un apskatīja, priecīgi smaidot, krietno sapalu, kamēr Marčs vēl aizvien stāvēja, muti ieplētis, it kā nevarēdams notikušo ne skaidri ticēt, ne saprast.

— Tad tik loms! Bet mājās tagad taču neiesim, Marč?

— Zināms, ka ne! Kāda tev laime, Janc! Kas to būtu domā­jis, ka te upes galā tādas zivis dzīvo! … Nezin vai tikai tas uz labu, Janci, brālīt?

Marčs bija savu makšķeri steigšus vien atritinājis — kamēr lielās zivis neiepeld atpakaļ Daugavā: viņam nezin kādēļ likās, ka lielās peld aizvien pulkos un, kurp viena griežas, turp arī citas, — un sēdēja jau ūdens malā. Janča laime bija padarījusi viņu dzīvāku, pasniegdama viņa īsajām fantāzijas rociņām jaunu, lielu un brīnum patīkamu vielu, kas tikko nodarbināja visus prātus.

Tātad Marčs sēdēja sausajās smiltīs, sēdēja un sapņoja. Skaidri viņš redzēja patīkamo notikumu visos sīkumos.

Sapals, liels un brangs, tāds daudz brangāks par Janča grūti un bailīgi iekaroto sapalu, izpeld tikko no Daugavas dūņainā ūdens. Viņš izberzē lielajām, spožajām acīm pēdējos gružus, kas dažkārt uzmetas netīrā ūdenī, un skatās vērīgi apkārt.

Ar redzamu labpatiku viņš paplāta lielo muti, it kā sacītu: «Na, beidzot tikpat arī sapals var brīvāk uzelpot! .. .»

Lēnām un nesteigdamies, aizvien omulīgi viņš nāk tuvāk un tuvāk …

Tagad viņš ierauga Marča kumosu un nāk, visas spuras iz­plētis, tam klāt.

Bet ņemt viņš neņem, o-o, sapals ir gudra zivs, to Marčs redz no viņa lielās un platās pieres. Patlaban sapals pārdomājis lietu. Marčs zina, ka kumoss labākajā kārtībā, — krietnākais zvejnieks nepaslēptu uzmanīgāk āķi, — tomēr sapals, liekas, atradis kaut ko nekārtībā. Mazākais, viņam visa šī ietaise rādās tāda šaubīga: redz, tagad viņš paskatās kumosā ar vienu aci un tagad — ar otru … Kas tādam sapalam par skaistām, redzīgām

acīm! … Un tagad — ak dievs! — viņš aizpeld lēni un omulīgi tālāk!

Viņš laikam ieraudzījis zibošās Marča acis un, kā jau gudra zivs, tūliņ nomanījis, kādas briesmīgas domas slēpjas puisēna galvā.

Kāpēc gan Marčs arī tik tālu noliecies pār ūdeni, ka sapals varētu ieraudzīt?

Marčs ātri atliecās atpakaļ un, grūti un bēdīgi nopūzdamies, paskatījās uz Janča pusi.

Tas laimīgais! Viņš nemaz nezina, ka sapals aizpeld tikko pēc viņa kumosa un varbūt tūliņ, tūliņ piekodīsies?

Bet viņš sēž klusu un izliekas gluži mierīgs, it kā domātu pa­visam ko citu.

Jā, jā! Izliecies, cik vienaldzīgs vien gribi! Marčs tomēr zina, ka tu gaidi tāpat lielu lielu sapalu piekožamies: nez kādēļ tad citādi tu būtu gan ilgāk palicis?

Un tomēr Marčs maldījās divkārt.

Vispirms — sapals nemaz Jancim nepiekodās, un, otrkārt — Jancis palika pavisam cita iemesla dēļ vēl ilgāk upmalā. To viņš arī nemaz neslēpa.

— Nezin vai viņas šitā tik drīzi izkaltīs? — Jancis teica domīgi.

— Kas tad?

— Nu — bikses!

— Pakar viņas istabā pie plīts — līdz rītam sausas kā jā!

— Un ko tad mamma teiks?

Jancis pie tam ļoti zīmīgi noskatījās Marčā, it kā teikto pa­pildinātu vārdiem: «Vai tu arī maz zini, ko dara mamma, kad ar slapjām, sabradātām drēbēm nāk mājās?»

Tad viņš turpināja: — Nezin kā būtu, ja viņas tepat izkārtu? Tikai bail — būs salti!

Puisēni sēdēja brītiņu klusēdami. Viņi pārdomāja svarīgo^ jautājumu, kā vislabāk izsprukt klizmai.

— Zinu, zinu! Tā būs labi! — Marčs piepeši uzgavilēja.

— Nu?

— Es tev došu savējās: man divējas kājās.

Makšķerētāji piecēlās, iesprauda kātus smiltīs un iegāja abi krūmos.

Kad tie pēc brītiņa no turienes iznāca, Marčs bija baltās biksēs, bet Jancim kājās bija Marča plānās, pelēkās bikšeles; savējās viņš nesa rokā.

Tās likās sausākas un krunkainākas nekā pirmīt: puikas lai­kam visiem spēkiem bija tās izgriezuši, kā sievieši dara, kreklus mazgājot.

Jancis izkāra slapjās biksītes turpat kārklos, tuvumā, jo bija ļoti bailīgs no zagļiem, un abi atkal apsēdās.

Sākumā Jancis jutās gluži omulīgi sausās drēbēs. Bet, jo zemāk laidās saulīte, jo uzbāzīgāks tapa pavasara vēsums.

Jau vairāk reižu Jancis bija aptaustījis uzkārtās bikses, bet tās vienmēr vēl bija tādas pašas drēgnas. Kā lai viņas arī tādas nebūtu — saulīte tak jau tepat pie koku galotnēm, laiks arī nemaz nav tik silts, un Jancis bažīgi paskatījās Marčā.

— Vai tev, Marč, salti?

— Nē! — prasītais varonīgi atbildēja, zobus sakodis.

— Bet kādēļ tad tu drebi?

— Tāpat vien …

Un puisēni makšķerēja tālāk.

Tomēr beigās arī Jancim kļuva neomulīgi.

Pret visu viņa gribu iesāka drebēt — papriekš kājas, tad rokas un pēdīgi zods sāka pats no sevis lēkāt papriekš lejup, tad augšup un tik ātri, ka Jancis to nemaz nespēja novaldīt.

— Marč, iesim mājās! Zivis tikpat vairs nekožas.

Marčs neatbildēja ne vārda. Ātri, tāpat kā Jancis, viņš satina makšķeri ap kātu, uzvilka atmainītās bikses, pie kam, kā jau drebulis, tikko uz vienas kājas neielēca upē, savēra zivis klū­dziņā — lielo vēdzeli, zināms, pašu pirmo, — un abi devās skriešus pa celiņu kalnā.

Saule grima jau aiz kokiem.

Šķiroties Marčs gribēja Jancim atdot makšķeri, bet tas ne­ņēma.

— Glabā vien pats: es tev viņu atdodu, — Jancis teica. — Bet zivis tūliņ parādi savai mammai, lai nebaras.

Puisēni izšķīrās.

Marčs gāja uz savu pusi soļiem, bet Jancis teciņus vien. To­mēr, jo tuvāk nāca mājai, jo rikši metās lēnāki.

Pie durvīm beidzot Jancis apstājās pavisam un klausījās — nevarēja zināt, vai mamma istabā vai ne. Saņēmis dūšu, viņš atvēra durvis — istabā bija tikai papus. Viņš tikko lasīja «Mājas Viesi».

— Skat, pap, kādu zivi es noķēru! — dēls priecājās.

Tēvs nolika avīzi un apskatīja lomu, kamēr Jancis turpināja: