VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Kas par Paulīni?

— Nu, cienmātes freilene.

— Ak tā, kas Jēkabštatē iet skolā?

— Nu jā! Viņu jau tagad atsūtījuši mājā: grūta galva vai nezin kas tur esot! … Vienādi viņa dauzās apkārt gan pa pa- krasti, gan pa dārziem, bet nekā nedara, lai gan drīz būs liela.

Reiz eju gar putnu dīķa malu, skatos — freilene stāv ar širmi rokā otrā pusē.

«Marč,» viņa saka, «izdzen man tokš to pīļtēviņi»

«Bet, preilenīt,» es saku, «nevar viņam tak nemaz tikt klāt: viņš jau dīķa vidū.»

«Nu brēn tu viņam tok pakaļ!»

Es ar mudīgi biksītes nost un vico! Sacēlu kreklu līdz pa­dusēm un nu tik pīļtēviņam pakaļ! Bet vai tas nu tev malā nāksi Iet kā pats deviņš — tad vienā malā, tad otrā.

Bet šī stāv un komandē: «Marč, Marč, — uz šomal vairāk, tuvāk, ko tu bīst?»

Bet man jau nemaz bailes nebija no pīļtēviņa. Es viņu dze­nāju, dzenāju, kamēr ietriecu stūrī un tad — malā!

— Nu un ko freilene?

— Ko ta' viņa darīs ar pīļtēviņu? Nosmējās par manu bra- dāšanu, iedeva šokolādes gabalu un aizgāja.

Puisēni palika brītiņu klusu, it kā pārdomātu stāstīto.

Piepeši Jancis iesaucās: — Vai, kas tad tas, Marč? — Un sauktais ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.

Marčs nosarka.

— Tas jau apelsīns … — viņš teica lēnām.

— Kas ta' viņu atnesa? — Jancis pētīja. — Vai — tu?

— Jā … Man viņu iedeva lielmāte . ..

— Kāpēc tad pats viņu neēd? Tas tak tavs! — un Jancis izstiepa roku, it kā Marčam apelsīnu sniegtu atpakaļ.

Bet Marčs palika mierīgi pie gultas kājgaļa stāvot.

— Nu, es domāju — tā kā tu esi slims un nekā neēdot, tad varbūt… Man jau tāpat māte dod baltu baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.

— Kāds tu labs, Marč! — Jancis teica lēnām un domīgi, ap mīksto augli knibinādamies. — Bet vai zini ko? Ēdīsim viņu uz pusēm!

Tai pašā brīdī noklaudzēja durvis, un, kad Jancis, galvu pacēlis, apskatījās istabā, — Marča vairs nebija.

— Vai, kāds tas Marčs! — Jancis norunāja pie sevis.

Tad viņš klusiem smaidiem apskatīja reto dāvanu, un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti, kamēr bālie pirkstiņi lobīja suloto, viņa dzīvē visai reto augli.

Saulīte meta jau iešķībi savus starus no rietumiem pār plašo' muižas pagalmu, kur starp spalvlapainiem valriekstu kokiem un roblapainiem ozoliem auga divas ievērojamas bumbiernīcas, kad Marčs otrā dienā iznāca steidzīgiem soļiem no koku paēnas un laidās tieši dārznieka dzīvoklī.

Drīz pēc tam noklaudzēja smagais durvju kliņķis, un Marčs stāvēja pie drauga gultiņas.

Jancis bija piecēlies sēdus un likās daudz stiprāks nekā vakar.

Pat tāds viegls sārtums pārlaidās bālajiem vaigiem, kad Marčs, laimīgām acīm draugā noraudzīdamies, sniedza it kā sveicinādams uz viņa pusi roku.

Arī Janča balss likās pilnīgāka un vingrāka, kad viņš teica:

— Kāds man prieks, Marč, ka tu atnāci: es tevi jau visu dienu gaidīju.

— Man ar gribējās atnākt, — Marčs teica aizbildināda­mies, — bet nevarēju: mani aizsūtīja šorīt ar vēstuli uz Deg­ļiem, un es tikko pārnācu — atbilde bija jāgaida.

— Vai tevi Biķernieku suņi nesaplēsa? Viņi jau tādi nikni.

— Vai tur pie Staburaga? Ne-ē: bija laikam ganos, nere­dzēju neviena.

— Bet vai zini ko? Tavu apelsīnu apēdu visu! — Jancis teica. — Tad ta bija gards! Par to man šodien tik daudz spēka. Mam­mai lai iedevu gabaliņu un tev arī paglabāju.

To teikdams, Jancis atlaidās gultā, pabāza zem pagalvja roku un izvilka no turienes veselu vīšķi apelsīnu mizu, kurās bija ietīta saldā augļa šķēlīte.

Gan Marčs negribēja ņemt, gan turējās pretī, bet nelīdzēja nekas: Jancis ar varu uzspieda «tādu nieku» tak pamēģināt, un, 'kamēr Marčs garšīgiem kodieniem notiesāja dienvidnieka atlie­kas, Jancis runāja jautri:

— Bet tad ta man šodien nogāja šķībi. Redz, paps un mamma jau nekad nestāv istabā, un visu šo rītu biju viens pats. Man palika tik brīnum garš laiks kā vēl nekad. Sāku domāt par pakrasti: cik tur tagad jauki; cik labi būtu, ja es arī varētu tur tikt. ..

Mēģināju celties un, re, piecēlos arī sēdus! Tad nogūlos un cēlos atkal. Tā kādas divdesmit reizes. Tad pienāca pusdiena. Paps un mamma paēda un taisījās iet diendusā. Es arī dūšīgi vien ēdu un sāku lūgt, lai laiž pakrastē.

Bet mamma saka: «Ej nu, ej! Kur tad nu skriesi: tu jau vēl ir no gultas nevari izkāpt; pagūli nu vēl kādu dienu — gan jau tad!»

Viņi apgūlās, bet man nenāk miegs, un atkal sāku domāt par Liepavotu un Staburagu.

«Pag,» domāju, «vai tad par tiesu nevaru iet?» — un izkāpu klusītiņām no gultas.

Pagāju divus soļus, bet, tiklīdz spēru kāju, — liekas, ka grīda ļodzītos. Un man tik ērmoti, tik ērmoti! Tomēr atpakaļ iet — neparko! Speros taisni uz logu: domāju — kaut pa to paskatīšos.

Bet, avū, dieviņ! Iegāju tīri greizi, re, tur kaktā gluži kā piedzēris!

«Nu! Nu tak tikšu pie loga!» nogudroju un nu gar sienu, gar sienu uz loga pusi. Tiklīdz tiku tur — nu pašureiz skatīšos ārā, — te visa istaba sāk griezties: galds, krēsli, gulta — viss sāka lēkāt, un es — padauc! — gar zemi!

Noblākšķēja vien, kad nokritu, bet nesadauzījos nemaz. Tikai mamma uzmodās.

«Bet tad ta nu būs bāriens!» nodomāju.

Bet mamma ātri pienāca klāt, paņēma klēpī, atnesa gultā un saka: «Nu, redz, nu, vai neteicu, ka vēl nevari paiet. Paliec vien kādu laiciņu mierīgi guļot, kamēr ierodas spēks.»

Bet es saku: «Tu nemaz, mam, nezini, cik man garš laiks.»

Mamma atsaka: «Nu, tā jau visiem slimiem.»

Es prasu: «Vai tad visiem slimiem tā vieniem vien jāguļ?»

«Tā nu gan nav,» mamma atbild, «bet tu jau, dēls, zini, ka man nav vaļas: jāstrādā, jāravē dārzs, jāapkopj lopiņi, jābaro veprītis — jāpelna dienišķā maizīte. Tagad jau tu arī vairs neesi tik stipri slims — drīz būsi pavisam vesels; un tad uz vakaru pusi varbūt atnāks Marčs, tad varēsi ar to parunāties…»

Un te jau nu tu arī esi, Marč! Tagad tev jāpalīdz!

— Ko tad es varu palīdzēt? — Marčs tik dūšīgi iejautājās, it kā viņam šimbrīžam būtu tīrais nieks noķert kaut vai pašu sirdīgāko zostēviņu.

— Pag, pag — gan jau redzēsi, — Jancis atteica, no gultas pieceldamies. — Es izdomāju kaut ko — tā tas ies!

Jancis tiešām stāvēja jau kājās.

Maz acumirkļos viņš bija pilnīgi saģērbies. Bet Marčs rau­dzījās brīnīdamies sava drauga rīcībā.

— Ko tad mēs tagad darīsim, Janc?

— Iesim!

— Uz kurieni tad?

— Uz kuplo liepu dārzā, kur lielgabali. Vai domā, ka ne­varēšu līdz turienei aiziet? — Jancis piemetināja, redzēdams, ka Marča acis kļuva ar katru vārdu platākas.

— To nu gan ne, — Marčs atbildēja paklusu. — Bet ko teiks mamma?

— Viņa jau tagad dārzā. Un vai tad es tev neteicu, ka viņa nemaz nebija dusmīga par manu iešanu, tikai spēka man esot par maz; bet tagadl … Tu jau nemaz nezini, cik stiprs tagad esmu! Es jau būtu viens pats gājis, bet man bija bail, ka nepa- krītu, un, ja nav neviena, kas palīdz, tad slikti. Tagad jau tu esi — nāc!

Jancis aplika draugam roku ap kaklu kā toreiz, uz Liepavotu ejot, un, pirms Marčs varēja kaut ko iebilst, viņi bija jau mazajā pagalmā dārznieka mājas priekšā.

Jancis gāja lēnām un daudz nedrošāk, nekā Marčs bija do­mājis: reižu reizēm tiem bija jāapstājas, lai atpūstos. Bet Marčs gāja stingri un varonīgi, it kā tam būtu jānes lielais Lāčplēša spēks sīkajos bērna plecos.