VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Jancis pavisam nesaprašanā.

Tad viņš saķēra rnāsu aiz rokas un teica ātri: — Es . . . es… Iesim, māsiņ, iesim istabā!

Bet šai acumirklī aiz liepas parādās jauns, pazems, pilnīgs stāvs. Katrs paliek savā vietā, un arī Marčs no jauna piespie­žas pie soliņa. Pakrēslī te viņam liekas pati labākā vieta, lai noskatītos, kā īsti beigsies nopietnais virziens, kas varbūt pavi­sam necerētā kārtā var arī viņu aizķert.

Un lieta top tiešām aizvien nopietnāka, bet Marčs — nemie­rīgāks.

— Saki nu, cilvēks! — iesāk pienācēja. — Tas puika jau tīri negudrs ticis! Nevar vēl istabai pāriet un skrien jau pakrastē! Nu vai tas kur redzēts?!

— Mam! … Es jau gribēju drusciņ vien paskatīties, — Jancis teic tikko dzirdami un paskatās bailīgi māsā.

— Nu būtu tak kam nebūt pateicis! Bet kas to dos! Atnāku mājās, skatos — gultiņa tukša. Ienāk papus, prasa: «Kur puika?» Saku — nezinu: laikam būs ārā. Sāk papus bārties, ka laižot vēl slimu bērnu ārā, gan jau atkal sasaldēšoties, un posts būs atkal mājās. Bet kas tad šitādu zvēru var novaldīt! … Ai Janci, Janci! Būtu tu tak drusciņ apdomājis, cik man grūtuma jau tā jānes … Bet tāds jau nu man, lūk, ir tas dēls …

Un, it kā raizēs nogurusi, dārzniece nopūšas grūti un apsēžas uz soliņa zem liepas. Lote arī pieiet un nosēžas tai līdzās.

Tikai Jancis paliek savā vietā. Kā liekas, viņš cīnās ar kādu grūti pārvaramu pretinieku, jo daža smaga nopūta izspiežas, gaiši dzirdama, no mazajām krūtīm.

Tad Jancis lēnām pieiet mātei klāt, uzliek tai rokas uz ple­ciem un, visā bērna atklātībā acīs raudzīdamies, saka:

— Mam! Es gribēju tikai drusciņ paskatīties, bet paklausies vien, cik skaisti dzied lakstīgalas un kā smaržo ceri un puķītes pakrastē, — nu — un — man aizmirsās …

Bet mamma, kā liekas, dusmojas vēl arvien, jo viņas acis rau­gās joprojām Janča plecam pāri lejā, kad tā teic:

— Tik vien jau nu arī man miera un prieka, kā kad te atnāku. Tik jau nu ir kā tās lakstīgalas…

— Bet par ko tad tev būtu vēl lielāks prieks, mam?

— Kad man būtu krietns dēls.

Un mamma it kā nejauši ieskatās dēla acīs. Ar to pietiek. Mazās rociņas acumirklī apķērušās ap mātes kaklu, un, vaidziņu mātes mīļam vaigam piespiedis, it kā kaunēdamies par lielīgām domām, Jancis teic klusām, bet sirsnīgi:

— Mam! Es būšu tev labs dēls!

Un pēc brītiņa viņš vēl piebilst:

— Un, kad būšu Pēterburgā gvardu oficieris, es ņemšu arī tevi tur līdzi! …

No pakrastes pār Liepavotu un Daugavas viļņiem plūst salda, mīlīga smarža.

Un bitītes saprot viņu: ātrā līkumā tās nogriežas no saviem taisnajiem gaisa ceļiem un iegrimst pakrastes zaļumā.

Pēc brītiņa viņas atkal paceļas gaisā, un katrai tagad smagu un dārgu mantu pildītas somiņas līdzi. Un bitītes bez atpūtas dodas mājup un atkal atpakaļ: šāda svētība nāk tikai vienu reizi visā garajā gadā Vīgantes pakrastē. Tad nevar rokas klēpī turēt. Un tādēļ Vīgantes pakrastē tagad viss san un dūc, un skan, it kā saldās smaržas apskurbināts: tur zied liepas.

Un, it kā būtu ar bitēm tikko gājis skrieties, Marčs iedrāzās siltumnīcā, kur pašlaik dārznieks.

Dārznieks sēž vecai, apgāztai kastei virsū un, no īsās pīpītes pa brīžam kuplu dūmu uzraudams, — dūmi aiztrencot kaitīgos kukaiņus augiem, kā viņš cieši domā, — izgriež ar mazām šķē­rītēm sīkās ogas vīna ķekaros, lai lielākām būtu vairāk telpas.

Dārznieks nemaz nemana, kāds negaiss līdz ar aizelsušos Mārču ielido siltumnīcā.

— Pap, pap! Vai die-viņ! Nā-ciet pa-pa-līgā! — Un Mar­čam aizraujas elpa.

— Hm? — dārznieks atrūc un pagriežas uz puisēna pusi.

— Nāciet, pap! Nāciet tūliņ! — Un Marčs, domāt, vai dvēseli izpūtīs. — Jancis — pakāries! …

Dārzniekam izkrita pīpīte no mutes.

Viņš mēģina gan ar kreiso roku to notvert, bet pīpīte ielido mergās, kur vīnstīgas piesietas, un pazūd aiz platajām lapām. Tikai dūmi un dzirksteles paliek dārznieka iesirmajā bārdā.

— Kas? Ko? — viņš teic, jo mute nu brīva.

— Nu, Jancis!

— Kur tad?

— Nu, pakrastē!

— Puika! Vai tu pie pilna prāta? — un dārznieks uzlec no sava sēdekļa.

— Nudien, nu! — un Marčam gandrīz asaras saspiežas acīs par tādu neticību.

— Iesim, pap! Mīļais pap, iesim tūliņ! — Marčs turpina, vēl vienmēr stipri elsodams. — Paņem virvi līdzi, Jancis teica — citādi jau neies! …

— Jancis — teica?

— Nudien, jā! … Bet nāc tak, pap, nāc nu!

Marčs saķēra dārznieku aiz svārku stūra un gandrīz rautin izrāva no siltumnīcas.

Abi devās teciņus no dārza ārā.

Tāpēc ka virves nebija, dārznieks iemetās, garām skriedams, vāgūzī un pakampa no sienas stiprākos grožus.

Tad tie devās pakrastē, aizvien teciņus, teciņus.

Kad viņi bija jau gandrīz pie ziemas slitas, kas muižas pa­galmu atšķir no pakrastes, iznāca kučieris no istabas.

— Skat, skat, nez kur tad nu dārznieks tā diedz? — viņš noteica pie sevis un, mazliet pasmiedamies, iegriezās lēnām zirgu stallī.

Tikmēr Marčs ar dārznieku bija jau noskrējuši no kalna lejā pakrastē.

Dārznieks bija vienmēr uzmanīgi raudzījies apkārt, bet, kad vēl tagad ne kokos, ne krūmos neredzēja dēla karājamies, viņš sāka iet lēnāk un pusbažīgi, pusdusmīgi uzsauca Marčam:

— Bet kur tad tas puika ir?

— Nāc vien šurp! — Marčs atteica un aizgāja pie pašas stāvā krasta malas.

— Janci! — viņš sauca gari lejā. — Vai tu vēl turpat?

— Jā! — atskanēja no apakšas. — Vai virve ir?

— Ir gan, un paps ar.

— Nu tad dodiet tik šurp! . ..

Tagad tikai vēl dārznieks ieskatījās, ka viņi bija nostājušies mazliet augstāk par Liepavotu un ka pašā krasta malā dažas ne visai resnas saknes rēgojās gaisā.

Tā bija kāda pusmūža liepa, kas bija izgāzusies.

Laikam pavasara ūdeņi bija izskalojuši radžu plaisas, un sak­nes vairs nespēja noturēt sulīgā koka, kura virsotne tagad atra­dās tā pusceļā starp krasta augšējo malu un Daugavas līmeni.

Jancis, zināms, sēdēja vai nu pašā liepas virsotnē, vai arī kaut kur citur ap to vietu.

— Puika! Vai tu vēl vari noturēties? — dārznieks prasīja bažīgi un piegāja, vēl zemē esošajām saknēm uzmīdams, pašai krasta malai klāt.

Viņš gribēja, malai pārliecies pāri, ieraudzīt Janci, bet saknes un zari neļāva.

— Dod tik virvi šurp! — Jancis atteica.

Dārznieks atritināja grožus un laida galu lejā.

— Nu, vai ir? — viņš jautāja, kad pašam tikai vairs grožu gals palika rokā.

— Ir! Bet pagaidi drusciņ, — Jancis teica un tad pēc brī­tiņa, — velc nu!

Dārznieks vilka.

Bet arī Marčs nestāvēja dīkā. Tikko grožu galu varēja sa­tvert, viņš ķērās ar tādu dūšu klāt, ka dārzniekam neatlika gan­drīz nekā, ko vilkt, jo groži nāca brīnum viegli, tikai šad un tad it kā aizķerdamies.

Tad dārznieks teica: «Tas puika ir gatavais nebēdnis!» — un dusmīgi nospļāvās, jo pār krasta malu neparādījās vis Janča galva, ko arī Marčs bija gaidījis, bet liels klēpis smalku liepas zaru.

Tie bija varen kupli un tik pilni bālgani dzeltenajiem ziediem, ka gandrīz ir lapu nevarēja saredzēt.

Dārznieks izraisīja zarus un nosvieda sāņus. Tad viņš nolaida atkal grožus.

— Bet tā kā nu tu pats nāc augšā! — viņš cieši noteica. — Man nav vis vaļas te niekoties!