VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Marčs raudzījās nopietnu un rūpju pilnu seju turp, bet ne­varēja nekā ieraudzīt.

Viņš elsoja smagi un strauji; viss ģīmītis bija tik dedzīgas ziņkārības pilns, it kā acumirklī vajadzētu kaut kam pavisam ne­redzētam notikt.

Tad Marčs piepeši iesaucās — un viņa zilajās acīs atspīdēja prieks un līksmība:

— Vai tas tur?

Bet Jancis pakratīja pirkstu, kas nozīmēja: «Klusu!» — un palocīja tikai galvu.

Tad viņš piecēlās, pamāja Marčam darīt tāpat un nolieca sāņus kuplu zaru.

Tagad Marčs varēja pilnīgi redzēt sen kāroto: tas bija mazs, skaisti apaļš putnu perēklītis no dažādām — gan pelēkām, gan zaļganām stīdziņām. Vispārējā krāsa bija tāda vidēja: ne gluži tāda kā lapām, nedz arī pelēka kā ceriņu zariem. Tāpēc Marčs viņu arī nebija varējis tik drīz ieraudzīt. Perēklītim visapkārt it kā zīda karodziņi bija ieaustas smalkas, mīkstas balto tāšu plēnītes.

Marčs pieķērās no visa spēka Janča svārkiem — tā ka tas tikko nepakrita — un uzcēlās pirkstu galos. Mazā sirsniņa puk­stēja tik stipri, ka pat Jancis varēja dzirdēt.

Perēklītī dusēja cieši kopā četri mazi putniņi. Acis tiem bija aizvērtas, un likās, it kā viņi dusētu vismaigākajā miegā.

Marčs piebāza degunu gandrīz klāt.

Pēkšņi visi putniņi reizē atplēta brīnum plaši mazos knābī­šus un, kakliņus pastiepdami, sniedzās pēc Marča deguna.

— Va-a-i! — brīnumiem pārņemtais Marčs iesaucās.

Bet tajā pašā acumirklī Jancis sagrāba tam aiz apkakles un, galvu noliekdams sāņus, izpūta aizturēto dvašu.

Marčs darīja tāpat.

— Ne tik tuvu! — Jancis teica.

Marčs atkal pacēlās pirkstu galos.

Putniņi dusēja tagad atkal mierīgi, it kā nekas nebūtu no­ticis, un Marčs varēja viņus aplūkot, cik patika.

Galvas un knābīši tiem bija pārāk lieli; actiņas aizvērtas; īsto spalvu vēl nebija; to vietā visa miesa bija tā kā smalku vilnu pārklāta.

Jancis lēnām atlaida zaru un deva Marčam zīmi nākt projām.

Noliekušies, tāpat pirkstu galos puisēni līda tālāk.

— Apsēdīsimies, — Jancis teica pa gabaliņu tikko dzir­dami.

— Par ko tu runā tik klusu? — Marčs tādā pašā balsī prasīja.

— Perēklīšu tuvumā nedrīkst citādi. Tad izdzirdētu putniņu māte, atskrietu šurp, baidītos un bēdātos, un brēktu . ; .

— Vai, kādi viņi muļķi!

— Tu pats esi muļķis, Marč! Vai domā — viņi nezina, ka te muižā dzīvo mūrnieka Pēteris, kas izposta visus perēklīšus, ko tik atrod?

— Vai tad tēvs viņu par to nesukā?

— Kā nu nesukā? Bet Pēteris tad tikai pasaka: «Gan es tiem stulbajiem atdarīšu!» — un posta un moka mazos putniņus vēl vairāk, it kā putniņi būtu vainīgi! … Paskat, paskat, Marč!

— Kas tas? — Marčs mēģināja piecelties.

— Paliec! Nekusties! Tā žubīte, putniņu māte. Viņa nes bēr­niem ēst. Re, cik viņa vērīgi skatās uz mums. Sēdi tak tu mie­rīgs, Marč! Skat, tagad viņa nolaižas uz perēklīša. Re, kā visi saceļ galviņas… Bet, Marč! Redzēsi vien, viņa mūs pama­nīs! …

— Vai viņa visus uz reizes baro? — Marčs jautāja, kad žu­bīte, puisēnus nepamanījusi, atkal aizlaidās.

— Kur nu! Cik tad viņa knābītī var atnest? Vienu tārpiņu. Katrs dabū pa kārtai. Bet… rau, rau, Marč! …

— Un tas?

— Tas tēviņš; arī viņš palīdz mazos barot.

— Nez kā viņš var zināt, kurš jau dabūjis? Tikko taču bija pati žubīte.

— Gan viņi zina. Vai domā, ka viņi nepazīst savus bērnus tāpat kā cilvēki? Un vai tad mamma nenomana jau bez teikša­nas, kuram visvairāk gribas ēst! Ahā, pagaidi vien! …

— Bet teic, Janci, — kāpēc putninus nedrīkst nemaz aiz­tikt?

— Tāpēc, ka to tūliņ pamanītu vinu māte.

— Kā tad?

— Gan jau viņa redzētu: tu būtu vai nu piedūries pērklītim, vai saburzījis spalviņas — gan viņa manītu.

— Nu, kas tad par to?

— Jā — tad viņa zinātu, ka pērklītis uziets, un nākamajā gadā te vairs neapmestos.

— Tā-ā? Vai tad viņi te katru gadu dzīvo?

— Kā tad! šis jau trešais gads; un, ja viņus tikai neviens neaiztiks, nākamgad būs atkal.

Marčs pasmaidīja laimīgs.

— Un kāpēc pie pusdienām nedrīkst putniņus minēt?

— Tāpēc, ka tad viņi atstājot pērklīti un bērniem jānomir- stot badā.

— Vai-ī! Badā! Kāpēc viņi tā dara?

— Nez. Bet tā viņi darot…

Puisēni apklusa, jo žubīte tikko atkal nolaidās uz perēklīša.

«Cik viņa laimīga!» Marčs klusām nodomāja. «Kaut arī es varētu būt tāda žubīte …»

Un tiešām, putniņi perēklītī jau bija tik maziņi un mīļi! …

— Iesim! — Jancis teica, un puisēni piecēlās.

— Pusdienas vēl nebūs gatavas, — Jancis teica, palūkoda­mies saulē, kad bija nonākuši līdz Liepavota celiņam. — Iesim peldēties!

— Iesim! — Marčs atteica.

Puisēni devās pa radžu kāpšļiem lejā.

Pie avota tikuši, viņi nodzērās skaidro ūdeni, lai gan nevie­nam īstenībā dzert negribējās.

Tad viņi gāja tālāk lejā.

Liepavota celiņš, kā jau visi stāvu krastu vai kalnu ceļi, iet lauztos līkumos, šim trīs tādi līkumi.

Otrā līkuma galā Jancis nogriezās no celiņa, pakāpa pāris soļu pa nekārtīgi sagulušajiem klinšu bluķiem uz augšu un at­vāza kādu platu, plānu radzi.

Aiz tās parādījās tumšs, neliels caurums krastā. Jancis iebāza roku, pameklēja brītiņu caurumā un izvilka no turienes vispirms vecu dārznieka nazi ar tādu galu kā vanaga knābis, tad — ne­lielu žebērkli, kam zobi bija no vienkāršām naglām, zināms, bez kādām atskabargām, tad pagaru rungu ar plakani notēstu galu un pēdīgi — ne visai garu, gludi noēvelētu dēlīti.

Minētās lietas viņš pa kārtai nodeva Marčam, kas brīnīda­mies raudzījās savādajās lietās, aizslēja radzi atkal caurumam priekšā un gāja uz ūdens malu.

Starp stāvo krastu un ūdeni bija paprāvs gabals, jo Daugava bija stipri nokritusies. Marčam nācās diezgan cīnīties, pirms tika galā.

Kaut gan Jancis tam bija atstājis tikai dēlīti, ko nest, tomēr Marčs tūliņ pēc pirmiem diviem drošiem soļiem sāka iet ļoti šau­bīgi: brīžam noliecies uz vienu pusi tik viegli, it kā gribētu tur manīgo žubīti tvert; brīžam atkal pasviedās uz otru pusi, it kā nezvērs kāds būtu iekodis kājā; tad atkal likās, ka mazais dēlītis pašlaik novilks Makru ceļos.

Katru no šiem mēģinājumiem Marčs pavadīja sāpīgiem vaib­stiem un skatiem, dziļām nopūtām un pusdusmīgiem vaidiem.

Reiz viņš palika pat stāvot un paskatījās it kā izsamisis apkārt.

Visas ceļa grūtības cēlās no mazajiem klinšu gabaliem, kas neredzētā skaitā un pulkā bija sasvaidīti, mazākais, tik tāli, cik nu Marčs varēja redzēt, gar visu Daugavas malu.

Un — kas visnepatīkamākais — katrai no šīm šķeltnēm paši asākie stūri bija pagriezti augšup, un, tiklīdz Marčs spēra soli — viņš gāja, tāpat kā Jancis, basām kājām, — tam vajadzēja — un vienādi pavisam negribot — mīt šiem asajiem stūriem tieši virsūf

Un Jancis?

Jā, Jancis! Tas jau gāja kā pats deviņš pa radzēm: aizvien lēcieniem, lēcieniem un ne soļiem.

Un kā viņš tā varēja, Marčs nemaz nespēja saprast: katru reizi, kur nāca Janča kāja, atradās gluda radze, kamēr Marčam vajadzēja mīt taisni asajiem stūriem virsū!

Marčs saņēmās.

Jancis stāvēja jau ūdens malā un raudzīja ar kāju, vai tas silts vai auksts.