VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Jancim viņi likās pussprāgoņi un tik pretīgi, ka viņš svieda tos aizvien tik tāli Daugavā, cik vien varēja.

Marčs bija jau pa pusei saģērbies, kad piepeši Jancis ātri un lieliem soļiem sāka doties pret straumi, it kā dzītos kādam pakaļ. Tūliņ arī Marčs izdzirda noslēpumaini apspiestā balsī saucam:

— Marč! Marč! Nāc — nāc — šurp! Mudīgi, mudīgi! Pa­ņem nazi vai žebērkli — bet drīz!

Pirmajā acumirklī Marčs paķēra vareno nazi, bet tad viņam likās, ka labāks būs žebērklis, un viņš nolika nazi atpakaļ.

— Nu, nāc taču drīzāk, Marč! — atskanēja pavisam bargi no Daugavas, un Marčs pavisam apjuka.

Beidzot viņš sagrāba ir nazi, ir žebērkli un devās pie Janča.

Jancis zīmēm rādīja, lai nāk vairāk no lejas, pret straumi; pie tam viņš, galvu nepagrozīdams, skatījās lielākā uzbudinā­jumā vienā un tai pašā vietā ūdenī, un, kad Marčs stāvēja paš­reiz pie Janča muguras, arī viņam gandrīz aizrāvās elpa: nedziļā radzes plaisā gulēja neredzēti liela, pēdas divas vai trīs gara, melna zivs.

— Dod žebērkli! — Jancis teica, uztraukti čukstēdams. — Un uzmanies, kur tā skries!

Marčs pasniedza nazi.

— Vai tad?… Dod tak žebērkli!

Marčs padeva prasīto un nobrīnījās pats, kā tad viņš snie­dzis nazi.

Jancis paspēra vēl soli tālāk un, dvašu dziļi ievilcis, spēra no visa spēka zivij virsū.

— Vai aizskrēja? — Jancis prasīja pavisam bailīgi, jo ap žebērkli pajuka dūņas.

— Nē!

Acumirklī Jancis nolaida roku gar žebērkli ūdenī.

— Ir! — viņš gandrīz uzgavilēja un tūliņ arī izcēla no ūdens milzīgu zivi.

Abi puisēni devās malā.

— Bet tad tik vēdzele! — Jancis teica, to patāli no ūdens nolikdams.

— Nu ko tu gan darītu, ja viņa būtu aizbēgusi?

Un Marčs mirdzošām acīm noskatījās varenajā lomā.

— Es nemaz nezinu … — Jancis atteica un sāka ģērbties.

Sākums bija tik labs, ka ne Marčs, ne Jancis nespēja vilinā­jumam atturēties pretī.

Apģērbušies viņi uzlocīja bikšeles, cik tālu vien varēja, un, rīkus saņēmuši, devās atkal ūdenī.

Lielo vēdzeli uzvēra aukliņā, kam galā piesēja nelielu sprun- gulīti, lai zivs nenokristu.

— Slikti, ka jāiet pa straumei, — Jancis teica.

— Nu?

— Tad mums neskaidrais, sadūņotais ūdens vienmēr priekšā. Bet nekas — gan jau!

Bija arī taisnība. Saule spīdēja tik gaiši, ka pat mazāko ziv­tiņu varēja saredzēt.

Viņas gāja kā paši jodi pa ūdeni — te bija, te nebija, un, cik Marčs arī nenopūlējās, — nevienas tomēr nevarēja saķert.

Un tās taču bija tik drošas: pašas nāca klāt, kad viņš mierīgi stāvēja, un knibinājās pie kājām.

Bet, tiklīdz Marčs noliecās vai taisījās noliekties, — nozibēja vien: ūdenī atlikās tikai saules stari…

Dūņu arī nebija visai daudz. Tik straujā ūdenī kā pie Vī- gantes viņām nav laika un miera sakrāties. Ja daudz, vienīgi aiz gardiem var piemesties. Bet ir tad viņām var gandrīz cauri redzēt.

Puisēni strādāja dūšīgi: mazākās, vieglākās radzes cēla augšā, un zem lielākajām Jancis pabāza rungu ar plakano galu un kustināja tā brīžam milzīgus akmeņus.

Marčam pie tam aizvien bija jāpilda sarga loma: jāuzmanās, uz kuru pusi dodas iztramdītās vēdzeles.

— Nez par ko viņas neskrien dzelmē un tālu, tālu projām kā raudas un sapaļi? — Marčs ieprasījās.

— Viņas par slinku un par muļķām, — Jancis noteica pa­smiedamies, un puisēni, nejuzdami ne izsalkuma, ne noguruma, turpināja pievilcīgo vēdzeļu zveju.

Saulīte jau bija ap launaga laiku vai drusku zemāk, kad beidzot visi gārdi bija apstaigāti.

Jancis uzslējās taisni un apskatījās. Līdz šim puisēni bija tikai platajās radzēs, vēdzelēs un tīrajos Daugavas ūdeņos rau­dzījušies.

— Skaties, Marč! Esam pie paša Staburaga! Cik drīz!

Marčs apsviedās apkārt, jo bija ar seju uz Vidzemes pusi stāvējis.

Kluss, izbrīnīšanās pilns «Ā!» pavisam nemanof paspruka Marčam. Mutīte palika neaiztaisīta, un acis iepletās plašāk.

Jā — tiešām — viņi bija pie …

Un tad šis bija Staburags, tas pats, kurp devās visi daudzie ļaudis no Vidzemes un Kurzemes kā kādu brīnumu skatīties; tas pats, kurp katru svētdienu gar Vīganti peldēja cēli lielās, ļaudīm pildītās laivas ar kuplām meijām, sarkanraibiem karogiem, ar kareivju mūziku un skaņām gaviļu dziesmām! …

Tātad šitas bija tas, ko katru dienu minēja muižas ļaudis, par ko arī Jancis savā slimības laikā tik briesmīgi murgoja! …

O jā! 5ī klints varēja arī nospiest ne tikvien tādu kā Jan­cis — un lai tas arī bija dūšīgs puika — tik liela un smaga, kāds Staburags!

Un augsts, tik augsts, ka krūmi un koki, kas auga viņa virsū, likās aizsniedzam vai pašus mākoņus.

Un kādi tie suloti un kupli, gluži kā Janča mati!

No turienes gan vajadzēja tālu redzēt — tālu, tālu, pār Dau­gavu un Vidzemē, pat Avotiņu kalniem pāri.

Tikai galva gan laikam reiba tur augšā.

Redz — ir bērziņš, kas pārdroši nostājies pašā stāvajā malā, ir tas jau nosvēries lejup.

Un sūnas, kas tik skaisti līdzeni pārsniegušās pāri kailajai, asajai klints malai, kādas tās mīkstas un spīdīgi zaļas, gluži kā dārgais samts! .. .

Un ik pa brītiņam paspīd viņās kaut kas kā dimanta dzirkste- lītes un noslīd pa smalki spalvotiem kātiņiem līdz pat sūnu ga­lotnītēm, pazib tur un tad pazūd, it kā viegla vēsmiņa būtu aiz­nesusi.

Un tomēr nē: tur jau pilītes atkal parādās lejāk, baltajam Staburagam krūtīs!

Kā viņas tur nokļūst — Marčs nevar noģist: tas pārāk augstu, bet, ka viņas tās pašas, par to nav nemaz jāšaubās: Staburaga klints jau tik spodra, ka tajā visu var saredzēt.

Jā, tiešām, viņa savādāka, daudz baltāka nekā citas krasta klintis.

Re, kā viņa redzami — ar kalnu — atdalās no pārējā krasta, tīri kā stabs.

Un kas tā par asu šķautni viņai pa vidu no pašas augšas līdz lejai! Tur gan ir stiprākā strūga sašķīstu drupu drupās, bet klin­tij tas būtu tīrais nieks: viņa tik spēcīga un liela, un skaista.

Tikai ap vidu tāda kā šaurāka, bet lejā atkal pilnīgāka, pla­šāka — gluži kā varena un stalta jaunava.

— Klau, Janci: vai taisnība, ka tas kādreiz bijis skaista jau­nava?

— Kas to lai zina — tā jau tik runā. Bet iesim malā, — Jancis noteica, un puisēni izkāpa no ūdens.

Tagad Marčam vajadzēja pamatīgi apskatīt milzīgos, asīm augstos klints bluķus, kas tur pie Staburaga kājām bija sakrā­jušies gan slīpi, gan stāvus, ka ne augšā tikt nevarēja.

Jancis jau bija iemanījies pa tiem kāpaļāt; tālab viņš bija aiz­vien pirmais augšā un piepalīdzēja Marčam, kas pūlējās visiem spēkiem.

No augstākā klints bluķa bija varens skats pār Liepavotu un visu Daugavu.

Likās, it kā viss lielais ūdens daudzums dotos tieši šai klintij virsū, un viļņi šalca apakšā skaļi un drausmīgi …

Marčs paskatījās lejā un, soli no malas atkāpies, tūliņ ap­sēdās.

Uz ūdens pusi viņam piepeši bija tā kā bail skatīties, un viņš raudzījās labāk sūnās un zaļajā zālītē, kas kādā stūrī bija uzmetusies caurumainajai klintij. Arī neliels sērmūkslītis auga turpat.

Tagad puisēni kāpa atkal citos, lejāk nostājušos klintsgaba- los, pie kam Jancis parādīja plaisās dažas nelielas alas.

— Tur dzīvo ūdri, — viņš teica.