VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Tūliņ, tūliņ, pap! — Jancis atsaucās. — Man jau te nemaz nav tik slikti: es stāvu klints slieksnī. Tikai zemes birst aiz kakla, kad jūs tur augšā kustināt saknes. Un līdz lejai arī nav necik augsti — būtu nolēcis, ja tikai nebūtu tik asas radzes apakšā. Velc nu!

Šoreiz vilcējiem bija diezgan darba, un viņi strādāja atsper- damies.

Jancis, cik varēja manīt, izturējās ļoti nemierīgi grožu galā. Kā likās, viņš ķepurojās tur rokām un kājām, lai gan citādi bija pavisam kluss.

Beidzot dūšīgie glābēji ieraudzīja Janča galvu — tikai bez cepures, — tad krūtis un beidzot visu Janci.

Viņš bija abām rokām ieķēries grožu galā, bet zobos turēja neliela, ieapaļa, no kārklu klūdziņām pīta kurvīša stīpiņu.

Kurvītis bija līdz pusei piepildīts liepu ziediem.

Drošībā ticis, Jancis palaida grožus vaļā, izņēma stīpiņu no zobiem un sacīja, sviedrus piedurknē noslaucīdams:

— Tā! Nu esmu laimīgi augšā. Paldies par piepalīdzējumu! Cepure nokrita lejā, — viņš pēc brītiņa piebilda, kad manīja, ka papus uzskata viņu tā kā jautādams. — Pēcāk noskriešu gar Liepavotu lejā. Kas nu viņu līdz tam ņems!

Arī dārznieks ar Mārču noslaucīja sviedrus, pie kam pirmais teica:

— Nu, puika! Tagad gan tev vajadzētu krietna pēriena par visām tām bailēm …

— Bet, pap! Man jau nemaz nebija bailes tur apakšā. No iesākuma gan drusciņ — kad liepa sāka svērties lejā, bet… Es domāju, ka šī liepa varēs vēl augt, tāpat kā tas izgāzies bēr­ziņš tur viņā pusē. Vai ne, pap?

— To jau gan redzēs. Bet kāpēc tu kāpi šai šaubīgajā liepā? Vai tad te pakrastē nav diezgan citu? — dārznieks taujāja, gro­žus salocīdams, aizvien vēl tādā balsī, no kuras Marčs nevarētu īsti noskārst, vai pēriens būs vai nebūs.

Bet Jancis atbildēja gluži mierīgi: — Paskaties, pap, — vai tu tādus zarus tik esi redzējis? Citu tikpat kuplu te pakrastē ne­maz vairs nav! Un tad vēl — re — ziedi! No pieciem sešiem sa'ija pilna!

Un Jancis pacēla kādu no izvilktajiem zariem.

— Bet tā ka tu man vairs tādās liepās nekāp! — dārznieks stingri noteica, uzmeta grožus pār roku un aizgāja.

— Un nu, Marč, pie darba! — Jancis teica, liepu zarus klēpī saņemdams un zem kuplās kļavas apsēzdamies. — Bet kur tad tavs kurvītis?

— Laikam būšu treipūzī atstājis, — Marčs atbildēja apska­tīdamies.

— Nu, tad palīdzi man!

Marčs arī apsēdās Jancim līdzās un, zariņu paņēmis, sāka plūkt ziedus.

— Neplūc taču ar visiem spārniem! — Jancis pamācīja.

— Par ko? Tad jau iznāk vairāk.

— Vai esi jau kādreiz liepu tēju dzēris?

— Nē-ē.

— Nu, tālab tu arī nezini: no šiem spārniem tēja top gluma un negarda; vajag plūkt tikai ziedus vien! Vai zini, man liepu tēja patīk daudz labāk nekā pirktā. Papam arī, un ar to mēs varot arī labu grasi aiztaupīt, kā paps saka. šitai tāda salda, salda smarža arī ziemā, tāpat kā tagad, un garša tāda — tāda kā medum. 2ēl,. ka tev nav kurvīša līdzi. Nu, nekas: pēc es atkal tev palīdzēšu.

Tā sarunādamies, puisēni turpināja darbu. Kad ziedi bija nošķīti, kurvītis bija pilns.

Puisēni devās kalnā dārznieka istabā. Tur viņi uzbēra ziedus plānā kārtiņā uz avīžu loksnes un nolika uz loga, lai izkalst.

Pēc tam, uzmeklējuši Marča kurvīti, kas tiešām bija ieradies siltumnīcā, viņi devās atkal pakrastē.

Tikai vakarā puisēni pārradās mājās, atkal ar pilniem ziedu kurvjiem.

Visa muiža jau tagad zināja Janča pārgalvīgo kāršanos, bet kučieris teica, visiem dzirdot: «Tam puikam vajag pēriena.»

Tomēr Jancis nedabūja vis viņa.

— Klau, Janci Nu, vai tagad parādīsi?

— Jā. Bet pagaidi drusku: papriekšu jāsacērt malka mam­mai. — Un Jancis ņēmās dūšīgi tālāk.

Abi puikas atradās skaidienā pie dārznieka istabas.

Marčs bija nostājies Jancim taisni pretim un ar redzamu ne­pacietību skatījās katrā cirtienā, ko tas visā nopietnībā zvēla platai malkas šķilai.

Cirvis bija neliels un arī neass. Tāpēc darbs gāja visai lēni.

Pēc kādiem desmit cirtieniem Jancis apstājās. Ar kreiso roku zemē nolaisto cirvi saturēdams, viņš ar labo atbīdīja mazo ce­purīti pakausī un, sviedrus no pieres slaucīdams, teica:

— Tad ta šodien karsts!

Smagi elpodams, Jancis vēl brītiņu noskatījās izcirstajā robā, it kā vērodams, cik cirtienu vēl vajadzēs. Tad viņš iespļāva rokā, uzlika kreiso kāju šķilai — kā to no tēva bija noskatījies — un, īsu skatienu Marčam uzmetis, sagrāba atkal cirvi.

— Pag, Janci: dod man — es ar pamēģināšu, — Marčs teica un paņēma darba rīku.

Mazliet pasmīnot, Jancis paļāva draugam kāroto.

Tomēr arī Marčam nebija lemts darbu beigt. Pēc neilga brītiņa viņš jau apstājās, kamēr šķilas gali turējās vēl stingri kopā.

Tad Marčs, tāpat kā Jancis, atstūma cepuri pakausī un, svied­rus slaucīdams, teica:

— Jā, šodien ir gan karsts!

Nu Jancis stājās atkal darbā un nobeidza šķilu.

Tad sākās skaldīšana, kurā Jancis mēģināja izsēkt ievēroja­miem skaldītājiem vareno «ē-hekl» pakaļ, kas tik labi izdevās, piemēram, papum, kad pagales šķēlās kā skangali vienā cirtienā.

Bet Jancim ne viens, ne otrs neiznāca lāgā. Cirvis skrēja aiz­vien šķībi, un tikai retumis otrais cirtiens iegadījās gluži pareizi pirmajā vietā, lai gan Jancis sirsnīgi pūlējās un to vēl sirsnīgāki vēlējās.

Beidzot tikpat šķila bija pārvērtusies sīki mazās pagalītēs. Puikas saņēma tās klēpjos, ienesa istabā un tad, cik jaudas, drā­zās pakrastē.

Ap Liepavotu puisēni sāka iet lēnāk.

— Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?

— Nē!

— Un nerādīsi ar?

— Nē, Janc!

— Bet ja nu tu mūrnieka Pēterim parādīsi? — Jancis apstā­jās un uzskatīja stingri savu biedru.

— Nudien nerādīšu, Janc! — Marčs teica svētākā nopiet­nībā.

Jancis apmierināts devās tālāk; kā likās, uz Mārču varēja palaisties.

— Bet pie pusdienas ar nav brīv par viņiem runāt.

— Labi.

— Un aiztikt arī nav brīv — ne tik kā ar pirkstiņu.

— Tā-ā?

— Nu zināms! — Un Janča acīs atspīdēja atkal neuzticība.

Marčs noģida, ka jautājums bijis nevietā, mazākais, tagad;

tāpēc pasteidzās izlabot:

— Labi, neaiztikšu ar!

— Dvašu ar nav brīv virsū pūst, Marč! Bet, — Jancis ap­stājās, — ja tu nu viņus izpostīsi?

— Nudien nē, Janc!

— Ne-ē! Labāk tev viņus nerādīšu: tagad gan tu tā domā, bet nezin kā rīt?

— Nudien, jā nudien — nepostīšu!

— Nedievojies, Marč: tas ir grēks! Pietiek, kad godīgi ap­sola. Bet tu viņus tikpat izpostīsi. Labāk lai paliek! …

Un Jancis pagriezās, it kā gribētu doties mājās.

— Nu redz, kāds tu, Janc: tu jau tik sen apsolījies parādīt un tagad atkal negribi! …

Un Marča balsī skanēja tik daudz sēru un sirsnīgu asaru, ka Jancis atgriezās pret viņu.

— Tad tu apsolies nepostīt?

— Jā nud … Apsolos, jā!

— Tā ka ar turi vārdu! Bet, ja tomēr viņus izpostītu, tad tu neesi vairs man draugs! Tad viss pagalam. Un nu nāc!

Jancis saķēra draugu aiz rokas un veda pašā biezākajā krū­mājā.

Gabaliņu spraukušies, viņi nonāca nelielā klajumiņā. Aiz tā viņā pusē bija pats kuplākais ceriņu pudurs.

Kad puisēni bija tam gandrīz klāt, Jancis pagriezās pret Mārču un uzlika roku sev uz mutes. Tas nozīmēja: «Nerunāt!» Marčs palocīja galvu. Tad puisēni palīda zem pudura. Tur Jan­cis atkal apstājās un rādīja augšup.