VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Kad nespēkā roka reiz pagurs Un airis salauzts kļūs, Pie līgavas mīļajām krūtīm Man salda dusa būs.»

Dziesma beidzas. Aibalss tikai vēl noskan papriekš Kurze­mes, tad Vidzemes krastos, un viss paliek atkal kluss.

Arī lakstīgalas vairs nemēģina balsis. Liekas, it kā viņas brī­nītos par pārdrošo cilvēku, kas traucē šādu vakaru tik vien­kāršām skaņām.

Tad tālu tālu, it kā no pašas mūžības, ceļas lēnām citas — dzidrākas skaņas.

Viņas nāk arvien tuvāk un top ik brīdi spēcīgākas un vingrākas, Klau: jau viņas atskan pie Staburaga, un, gluži it kā šo zīmi vien gaidījusi, visa pakrastē sāk pēkšņi trīcēt un laistī­ties vienos skaņu viļņos.

Liekas, it kā katrā cerā un katrā zariņā šūpotos pa lakstī­galai — tik brīnum dižani plūst skaņas pār pakrasti un klusajiem laukiem.

Un, tiklīdz viens cers apklust, — sāk otrs: un tā tas iet līdz Staburagam un no Staburaga līdz Liepavotam un atkal atpakaļ vienos viļņos, vienās bezgalīgās skaņās.

Un kāda sparība šinīs dziesmās! Kas par spēku dziļajās ok­tāvās, kas par dedzību jaukajos trijoļos, kas par jūsmu dzirkstī- gos trilleros!

Tās ir dziesmas, tik straujas kā Daugava, tik skaidras kā Liepavots, tik dziļas kā rāmās debesis un tik dedzīgas sparības pilnas kā cilvēku krūtis, kas vieni stāv dzīves straujumā un vieni tikai zina īsto spēka avotu — savā pašā sirdsskaidrībā.

Lakstīgalas, lakstīgalas! Kādas jums cerību pilnas dziesmas! Cik viņas jums brīvas skaņās — tik brīvas kā jūs paši, drošie dziedātāji!

Un domas — kādas domas, kā debesis tik augstas un plašas, jūs dvešat klausītājā! .. .

Bet nakts paceļas lēnām no Daugavas melnās dzelmes un izpleš savus milzīgos miglas spārnus pār Vidzemi un Kurzemi, un pār visu pasauli.

Nakts.

Lakstīgalas vēl joprojām turpina maigo dziesmu. Tā viļņo vēl brīvāk, vēl dziļāk un straujāk nakts klusumā, it kā tai vajadzētu aizsniegt vistālāko ziemeli, kur stāv augstās ledus pilis un dzīvo cilvēki, kam ledus sirdis tukšajās krūtīs un ledus galvas mil­zeņu plecos.

Tikai ap pusnakti lakstīgalas apklust.

Viņas apklausās brītiņu, vai sparīgās skaņas sasniegušas mērķi. Tad viņas atkal sāk šūpoties tievajos zariņos, un brīniš­ķīgās skaņas plūst no jauna pakrastei pāri rāmi dusošos laukos aizvien tālāk un tālāk …

Bet nakts ēnā pakrastes krūmi top vēl pilnīgāki, vēl apaļāki un noslēpumaināki, un liekas, it kā viņu dziļumos slēptos tikpat daudz nevainīgu domu un debešķīgu sapņu, un kaunīgu jūtu kā tiklas jaunavas krūtīs.

No vienas pakrastes malas uz otru, no ceriņa uz ceriņu un no Kurzemes krasta līdz pat Vidzemei stiepjas smalkas, tikko nojaušamas, it kā šķidrautu plēnītes: tā ziedu ceru un puķīšu smaržīgā dvaša, ko viņi izelpo vieglajā vasaras nakts miedziņā.

Vienīgi zvaigznītes neguļ. Veikli kā irbītes viņas pietek viena pēc otras pie lielacainās vakara zvaigznes, noskūpsta to sveicinādamas un tad, vientiesīgi rindiņā nostājušās, klausās sa­vas vadones gudrajās mācībās un stāstos par pasaules pirmajām dienām un lielo zvaigžņu slavas dziesmām.

Un, kamēr zvaigznītes, valodās nogrimušas, mierīgi raugās vadones laipnajās acīs, aiz augstajiem Avotiņu kalniem Vidzemē ceļas lēnām pilnais mēness.

Viņš, kā jau vienmēr, bāls un bēdīgs un lielākās ilgās norau­gās skaistuļu pulciņā vakaros, viņš, šis mūžam iemīlējies plān­prātiņš!

Piepeši mēness seja atspīd Daugavā, un viņa stari ieplūst kā migliņa pakrastē.

Tai pašā brīdī zvaigznītes pamanījušas mēnesi, un paska­ties tikai Daugavā, kā viņas tur lēkā un skraida ap plānprātiņu

mīlētāju, lēkā un smejas un plaukšķina mazajām rociņām, gluži kā vistiņas ķerot.

Daugava šalc lēnām un mierīgi. It kā miegā, dziļi nopūšoties, viņā paceļas liels vilnis un plūst nedzirdamā straujumā uz Sta­buragu. Pie cietās klints tas sadrūp tūkstošās lāsītēs, un katra lāsīte ietveras mēness starā, un tas pārvēršas skaidrā sudraba kreļļu virknē, kas mirdz un vizuļo gaisā.

Pār Daugavu no augšas, no Liepavota, nāk vēsā pakrastes dvaša. Viņa ceļ un pin dzīvajā sudrabā vieglās kreļļu virknītes krāšņā audā, un drīz vien viss Staburags ietīts vizulīgā segā.

Bet sirmais Staburags dus mierīgi savu mūža miegu un ne­priecājas it nemaz par krāšņo, karalisko tērpu.

Liekas, it kā viņš vēl joprojām sapņotu bēdīgo sapni: lielas un smagas asaras rit viena pēc otras pār bālo vaigu un sirmo bārdu …

Jā, arī tev vajag skaidra un brīva gaisa tāpat kā lakstīgalām, lai tavas platās krūtis varētu elpot pilnā spēkā un dižumā, lai tavas tumšās asaras pārvērstos gaišās prieka pērlēs un zibētu mēness gaismā kā dzidrie Liepavota ūdeņi.

— Janci, mīļo Janci! — atskan piepeši klusām un pabailīgi zem kuplākās Vīgantes liepas.

Mēness stari tikko izlaužas caur zemajiem zariem un apspīd rūpju pilno runātāju.

Tas labo roku apķēris savam biedram, kura galva acumirklī atrodas pie runātāja pleca un izturas tik rāmi un klusi, it kā būtu aizmigusi.

Un tomēr Marčs zina, ka tā nav.

Bet uzrunātais neatbild. Paiet brītiņš.

— Janci, brālīt! Iesim nu! — runā atkal tā pati sīkā balstiņa. Šoreiz viņa likās nepacietīgāka un ļoti tuvu raudām, tām rau­dām, kas pasprūk pilnīgi izsamisušam cilvēkam. Arī sīkā rociņa savelkas stingrāk. Un tas laikam izvilina atbildi.

— Uz kurieni tad? — Jancis jautā kā no miega pamodies.

— Nu, istabā! Vai tad tu neredzi — jau mēness uzlēca, un visi jau būs apgūlušies…

— Bet paklausies tak, Marč, kā lakstīgalas dzied! … — un Jancis nopūšas tik smagi, it kā būtu jāmirst.

Bet Marčs laikam viņu nesaprot.

— Rīt jau viņas dziedās tāpat, un tad atnāksim atkal, — viņš noteic un pieceļas no soliņa, pilnīgi noņēmies atstāt nepa­klausīgo Janci viņa liktenim, ja tas arī tagad vēl kavēsies.

Jancis pakustas, it kā gribētu celties, bet acis tam vēl jopro­jām raugās Daugavā un pakrastē.

Tad gluži negaidot viņš pagriež ātri galvu uz Marča pusi. Jancim liekas, it kā viņš dzirdētu celiņā aiz liepas vieglus, pa­zīstamus soļus un sieviešu drēbju čabēšanu.

— Lo-te! — atskan skaļi un dzirdami Janča balss.

Soļi top lēnāki un, kā liekas, nogriežas liepas virzienā.

Brītiņu vēlāk aiz liepas parādās slaids stāvs gaišā, vieglā vasaras uzvalkā. Vienkāršs lakatiņš sedz galvu. Lakatiņa stūrīšus jaunava tur zem zoda ar kreiso roku kopā. Mazliet noliekusies, viņa pētīdama uzlūko puisēnus.

— Tiešām! Tu — Lote! Es jau domāju, ka vēl negulēsi! …— Jancis uzgavilē un ar visu nespēku māsai ap kaklu.

— Vai, vai, Janci! Kāds tu nebēdnis! … — māsa saka pa­visam necerēti stingri.

Jancis apmulst. Rokas viņam noslīd gar sāniem. It kā brīnī­damies viņš raugās māsas tagad tik nopietnās acīs.

Tad Jancis nolaiž galvu un teic apbēdinātā balsī:

— Kad tu tik zinātu, cik man tur istabā bija garš laiks . . . Un te viss tik jauki! .. .

— Vai tu mammai ar teici? — Lote turpina, bet jau laipnāk.

— Ne-ē! — un Jancis atkal paskatījās augšup. — Bet viņas jau nemaz ar istabā nebija … Un tad — man pavisam nav auksti. Paskaties: mammas lielo lakatu lai paņēmu — tas tik silts! … Un tad man zābaki kājā un vilnainās zeķes . . .

— Bet mamma tak nezina, kur tu tagad esi! Ko gan viņa lai domā? — Un māsas balss skanēja atkal nežēlīgi nopietni.