VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Marčam gan likās, it kā Jancis šad tad apstātos vienīgi ne­spēka dēļ.

Bet īstenībā tā nebija.

Janci daudzkārt apturēja negaidītās un necerētās ainas un tēli, kas ar katru tālāku soli kļuva aizvien kuplāki, aizvien pil­nīgāki.

Pailgā slimība bija aizkavējusi Janci: viņš nebija varējis no­skatīties katrā pavasara mājienā, nebija redzējis katru ainu lē­nām ceļamies zem viņa visspēcīgā zižļa.

Un te nu viņi stāvēja visi jau pabeigti, skaidri un taustāmi jaunās dvēselītes priekšā, visi šie neaizmirstamie tēli!

Un Jancis elpoja ātrāk un dziļāk, it kā nokusis iešanā, un it kā slimības nespēkā piespiedās stiprāk savam pavadonim un draugam.

Kurš mirstīgais gan spēj ieiet bez svētās bijāšanas lielajā un bagātajā Vīgantes pakrastē, kad viņa stāv visā pilnībā mie­rīgi un cēli vakara staru spožumā?

Tur stāv tās pašas maigi staltās liepas, tie paši diži stingrie ozoli, par kādiem mums tik brīnum daudz vēsta sirmās dziesmas.

Bet par kuplajiem krūmiem, par smagu ziedu pilniem ce­riem klus senā latvju fantāzija, it kā baidītos no sacīkstes ar austrumnieku fantāziju. Vai šie nav tie paši krūmi, pa kādiem maldījās Aladins, savu burvja lampu meklēdams? Tie paši ceri, kuru ēnā sapņo kaislīgais austrumnieks tūkstots un vienā naktī?

Un, liekas, visu, ko tur tālumos auda viņa dedzīgā iztēle, pa­vasaris nolika te vienā rokas mājienā, gan ne tik lielā dažādībā, tomēr tādā pašā pilnībā un kuplumā.

Te sastopams smaržīgais mulsinātājs — jasmīnu cers, ir sar­kanais un baltais rožu krūms, tāpat ķekarotais ceriņu puduris, kā arī agrīnais riekstu nesējs un jūsmīgā ieviņa.

Katrs savā vietā, un visi jaukākā saskaņā.

Un it kā dzīvā mīlestība no viena krūma uz otru, no viena cera uz otru stiepjas ziedu pilnās vījotņu stīgas; bet par visiem tālāk — slaidais, lokanais ziemeļu stiprinieks apīnis.

Viņš aptver cieši un mīļi katru no dažnedažādiem krūmiem, it kā gribētu savā laipnībā mazināt bijušās tālā ceļa grūtības, it kā vēlētos savā sirsnībā atvieglināt viņiem šeit sūro, neparasto dzīvi, jo te satiekas austrums un rietums, dienvidus un ziemelis, bet Staburags stāv viņu vidū.

Visu redzamākajā vietā pakrastes augšējā malā aug staltākā un kuplākā liepa Vīgantē. Viņa te ziemeļos mājasmāte un vald­niece, tāpēc viņa arī izraudzījusies šo goda vietu.

No sava troņa viņa var pārskatīt visu pakrasti, visus savus lielos un mazos pavalstniekus, visus sīkos un arī resnos apakš­niekus.

Tie visi spiestin spiežas pa labi un kreisi pie valdnieces troņa pakāpēm, bet taisni priekšā pašos kāpšļos viņi nedrīkst apmes­ties: tad jau saburzītos smalkā, tumši zaļā sega, kas viļņu viļ­ņiem stiepjas pār abām milzu pakāpēm lejup uz Daugavas pusi.

Tikai trešajam pakāpienam, kas ir pats stāvākais un cietākais, jo viņš viss ir tīra, balta klints un viņa sākums tieši ūdens malā, — tikai šim pakāpienam pašā augšas maliņā taisni pret liepu drīkst apmesties ziediem bagātākie krūmi.

Viņi izpilda veiklo, smuidro pāžu vietu Staburaga valstī. Tāpēc viņiem brīv tur stāvēt,

Un raugi: pašā liepas virsotnē visusāriākā lapiņā atspīd pie­peši spožs, it kā tīrākā zelta stars.

Lapiņa pakustas, pagriežas, un spožais stars tanī pašā acu­mirklī noslīd lejā ņipro pāžu rociņās.

Sīkās rociņas lokās un ceļas, un stars lido kā migliņas nests aizvien tālāk, aizvien mundrāk, un — re! — viņš pēkšņi paspīd kuplajā avota liepā, bet tikai mirklīti: tad viņš novirpuļo skaid­rajā avotā, apsviežas un palēkā spirgtajā ūdenī, un dzidrais vil­nītis jau paķēris viņu un nes, līksmodams un no viena akmens uz otru lēkādams lejā, tieši Daugavā.

Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.

Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.

Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.

Jo tas jau liepas vakara sveiciens jūsmīgais: «Arlabunakti!», ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kup­lajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk — savam staltajam Sta­buragam.

Tad no Daugavas dziļās dzelmes paceļas nakts un met pirmo plīvuru pār Vīgantes pakrasti.

Krēsla.

Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austru­mos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.

Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.

Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa va­jadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.

Un paskaties, kā visi saprot mājienu!

Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām — viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.

Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt…

No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.

Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mē­telīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.

Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis …

Šai brīdī pakrastē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kukainītis skaita savu vakara lūgšanu.

Bet no Daugavas tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.

Vakars.

Dziļš un maigs klusums nolaižas Vīgantes pakrastē.

Debess zila, tik tumši zila un spodra kā nevainīgas meitenes acis.

Mīlīgi smidzinātāju stari laistin laižas no augšienes jaukajā lejā, bet tumšais nakts plīvurs nelaiž tos cauri. Viņi atsitas plī­vurā un griežas atpakaļ augstumos; un debess top vēl dzid­rāka, vēl dziļāka.

Tad rietumos parādās lielā, spožā vakara zvaigzne. Viņas spēcīgie stari izlaužas nakts šķidrautam cauri un iekrīt Daugavā, Liepavotā un kuplajos ceros.

Un klau: vai tie nav zvaigznes sudraba stari, kas krizdami tik gaiši atskan cerā.

Un raugi: tādas pašas skaņas raisās arī no otrā un trešā pu­dura un dodas arvien tālāk un tālāk, līdz pat Staburagam …

Nē, tie nav zvaigznes stari — tās ir lakstīgalas, kas mēģina savas balsis.

Balsis trīc vēl klusā vakara gaisā, kā jau mākslinieku balsis liela acumirkļa priekšā. Tāpēc viņas nevar un nevar uzsākt dziesmu, bet vēl aizvien mēģina un mēģina.

Bet, kamēr lakstīgalas gatavojas, no Daugavas malas Vid­zemē atskan sirmā pāricēlāja — Lazdas tēva dziesma:

«Pa Daugavas cēlajiem viļņiem Man laiva viegli peld — Nāc, puisīti, droši kāp laivā: Es māku pāri celt.

Nav vērts, ka Vidzemē raudi Un skaties Daugavā; Tik tālāk: ir Kurzemē stalta Aug daža jaunava.

Tu neesi pirmais, kas skumīgs Se stāv pie Daugavas, Kas apraud te cerības, laimi, Kam žēl ir līgavas …

Bet apdomā, puisīt, un rimsties: Vai te kas mūžam stāv? Tik Staburags krastmalā paliek, Bet viln's — te ir, te nav!

Un tagad, mans puisīt, kāp laivā — Redz, cik tā viegli peld, Jo Daugava līgava manim Un palīdz pāri celt.