VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Es domāju — viņa būs mārciņas piecas smaga?

— Nu, tik daudz gan nebūs, — dārznieks noteica. — Var­būt trīs. Vai tad viņu ar makšķeri izvilki?

— Jā, pap … — Jancis drusku nosarka. — Viņa piekodās gan.

— Nekas, — tev šodien bijusi laba laime. Tā jau aizvien: kas agri ceļas, tas zeltu smeļas — māca sakāms vārds.

Bet Jancis bija jau pie aizkurtās plīts un sildījās, noskatīda­mies kārīgi vakariņās, kas patlaban vārījās katlā.

Tad ienāca mamma.

— Nu, kur tad tu visu dienu vazājies? Neēdis, nosalis, kā jau palaidnis! … — viņa iesāka, un Jancis pēc valodas vien noskārta, ka nevaldāmā Zīmaļa šovakar atkal pienu izspērusi.

— Nebaries nu, nebaries, mam! — teica tēvs, paņemto avīzi nolikdams. — Paskaties tikai, kādu brangu zivi Jancis noķēris — rīt no tās iznāks krietnas pusdienas. Un nu dod mums labāk vakariņas!

Pašlaik arī māte bija ieraudzījusi brango sapalu, un Jancis acumirklī zināja, ka nu viss labi.

Bet tā diemžēl īsti vis nebija.

— Janci, brālīt, vai tev ļoti grūti?

Vienlīdzīgi, dziļi un mierīgi dvašas vilcieni bija vienīgā atbilde.

Marčs neuzdrošinājās otrreiz atkārtot jautājumu. Tā bailīgi un klusām viņš apsēdās koka krēslā, kas stāvēja pie Janča gul­tiņas, un sāka apskatīt savu guļošo draugu.

Tas bija stipri pārgrozījies, tāpat kā Daugava.

Jancis bija stipri bāls. Ja viņam ap plato, dūšīgo pieri un nopietnajiem vaigiem šimbrīžam nespiestos viens par otru pār­galvīgāk kastaņbrūnie, krūzainie mati, vājo ģīmīti gandrīz vai nemaz nevarētu atšķirt no baltā pagalvja paladziņa.

Acis bija tās pašas senās, lielās acis; Marčs nevarēja tikai redzēt, vai viņās tāds pats spožums. Bet nē — acis tomēr izskatās lielākas nekā senāk!

Tas gan laikam cēlās no platajiem, zilajiem lokiem zem acīm, kas jo redzamāki acu iekšējā kaktā.

Lūpas bija bālas un sausas.

Jo ilgāk Marčs skatījās draugā, jo drūmāk un bēdīgāk vi­ņam tapa ap sirdi.

Un piepeši Marčs mana, ka tam ļoti gribas raudāt.

Bet tad viņš ātri pieceļas un dodas uz durvju pusi.

Istabas vidū viņš tomēr apstājas, un priecīgs, laimīgs smaids pārlaižas no Marča acīm uz kluso gulētāju.

Marčs iebāzis roku svārciņu kabatā un pūlas visiem spēkiem no turienes kaut ko lielu izvilkt, kas tur, kā liekas, iespriedies, un, jo ātrāk Marčs grib izvilkt, jo neklausīgāks top šis palaidnis.

Pirkstu galos Marčs iet uz gultiņas pusi, vēl arvien pa mazo kabatu rakņādamies. Pēdīgi, kad viņš gandrīz jau sasniedzis krēslu, no kabatas izveļas skaists, tumši dzeltens apelsīns.

Viegli Marčs noliek dāvanu uz koka sēdekļa un skatās, gan­drīz dvašu aizturēdams, Jancī; bet viņa sapņainās acis runā, tā nevainīgi jokodamās: «Pag, pag, ko teiksi, kad atradīsi šito?»

Tad Marčs tāpat pirkstu galos dodas projām.

Bet durvju kliņķis tik stipri iekodies, ka Marčs nevar to bez trokšņa attaisīt, un, kad, šķērsli pārvarējis, Marčs tikko grib spert kāju pār slieksni, Jancis pamostas.

Marčs tagad noķerts un paliek tāds kaunīgs pie durvīm stāvot.

— A, Marč, tu? — atskan vāja, Marčam it kā vēl nedzirdēta balstiņa, un Jancis gultā mēģina pacelties sēdus, bet atkrīt, smagi nopūzdamies, atkal atpakaļ.

— Marč, vai tev bail? Nebīsties nekā: mammiņa saka, šī slimība nelīpot. Nāc vien droši tuvāk!

— Nav vis bailes. Es tik tāpat vien. Domāju, ka tu guli . ..— Marčs atteica, kaunīgi gultiņai tuvodamies. — Vai tev, Janc, vie­nādi vēl grūti?

— Nē-ē. Senāk gan. Man reiz pat likās, ka Staburaga lielā klints gulstas uz krūtīm. Cik viņu nogrūžu, tik viņa no jauna nāk lēnām lēnām un vienādi man virsū un neparko nevar no­grūst. Ai Marč, tad bija grūti! Domāju — nupat miršu. Un tad tālāk arī vairs nekā nesamanīju . . .

— Tas gan laikam bija toreiz, kad murgoji, — sacīja Marčs. — Runā, runā — bet nekā nevar saprast. Vaigi tik sarkani un karsti kā uguns. Un ar rokām — šitā vien, šitā vien! Sega, palags — viss nost, viss nost! … Mamma sēž gultas malā — asa­ras tek pār vaigiem, saka: «Nesvied nu segu nost,» — bet tu nekā: cik uzklāj, tik tu ar rokām šitā vien atkal nost! Mamma, segu turēdama, uzliek roku uz krūtīm, bet nekā, tu tīri dusmīgi nogrūd nost. Un nu tik runā un runā tik ātri, ka ne vārdiņa sa­prast. Tad pēkšņi paliec klusu un tīri skaidrā balsī, it kā pilnīgi vesels saki: «Mamm, mamm! Skaties, rau, kur Staburags! Un Marčs, vai re, kādu lielu sapalu izvilka! Bet, mam, vai dieviņ! Staburags nāk šurp! Skaties, skaties — taisni pa Daugavu aug­šup! Mam, nelaid, nelaid viņa tuvāk, nelaid!» Un tā tikai tālāk un tālāk… Bet tad paliki gluži kluss, iesāki lēni vaidēt un svaidīties gultā no vienas malas uz otru. Reizēm bija, it kā tev dvašas pie­trūktu — nemaz vairs neelpoji, bet tad tā smagi smagi, grūti… Un tad es metos projām: domāju, ka tu pašlaik mirsi…

— Nu — nenomiru vis!

— Tu jau laikam vēl nemaz nezini, ka te bija ārsts ar — lielskungs pats aizsūtīja kučieri uz Koknesi, lai to atvedot. Ārsts teica, ka tev esot plaušas iekarsušas un tu esot kaut kur stipri nosalis. Tu esot gan dūšīgs puika, bet nezin vai izturēšot. Tad ta mamma raudāja toreiz, Lote tāpat un — un es ar!

— Par ko tad jūs tā raudājāt?

— Nu, tāpat vien — es nezinu. Mēs stāvam un raudam, bet tu sāc atkal runāt: «Marč, tu paliec tepat malā — nenāc ūdenī: gan es viņu viens pats noķeršu! Bet ir gan salts ūdens! . .. Par ko tu, Marč, drebi — vai tev salti!» Un tā vienādi tālāk. Man bija bail, tik baill Domāju, nupat sāksi stāstīt, kā mums gāja makšķerējot. Tad es atkal aizskrēju projām: es domāju, tu esi traks…

— Ak tu muļķītis!

— Bet mamma laikam nezina vis vēl, kā mums toreiz gāja?

— Kas ta' nu viņai to stāstīs? Tagad . .. Bet tagad gan lai­kam ārā skaists laiks? — Jancis ievaicājās.

— Kad tu tikai zinātu! — Marčs teica stiprā sajūsmā. — Visi koki jau pilnās lapās. Ceriņi un ieviņas sen jau noziedējušas; drīz ziedēs liepas. Lakstīgalas dzied vienā laidā — nemaz ne­var zināt, cik viņu īsti pakrastē …

— Jā, nu — mamma vēl mani nelaiž ārā … — Jancis sacīja skumīgi. — Un es arī nevaru: tu jau redzēji — nav nemaz spēka… Bet gan jau! Tad tik ilgi biju slims, ka jau ceriņi no­ziedēja? …

— Jā. Es atradu vienu laimes ziedu — astoņas lapas!

— Tas vēl nekas! Es pērn atradu ar vienpadsmit. Laikam viņš vēl tur bībelstāstos. Bet ko tu citādi darīji?

— Nu, šo un to: palīdzēju mātei, gāju reizēm arī mak­šķerēt …

— Vai labi kožas?

— Tā pa druskai. Tikai tik lielas kā tu toreiz netiku nevienas noķēris. Tagad tur arī vairs nevar: ūdens Daugavā stipri nokri- ties, un upes galā nav vairs nevienas zivtiņas — tikai lielie ak­meņi vien. Vai zini — mēs jau peldējāmies!

— Kur tad?

— Dīķī, ir Daugavā.

— Vai tu jau māki peldēt?

— Nē-ē! Es tāpat vien — malā …

— Rušinājies pa dūņām! — Jancis mēģināja smieties. — Kas tā nu par peldēšanos! Kāpēc tu nemācies peldēt?

— Es jau nezinu, kā jāmācās.

— Nu, ar dēlīti! Pagaidi vien, kamēr tieku vesels, tad iemācīšu. Ar pūšļiem arī var, bet to mums nav.

— Man patīk arī tāpat pabradāt vien. Es daudzreiz bradāju viens pats — trenkāju pīles no viena dīķa otrā, bet pulkā aiz­vien labāk. Vai tu jau zini, ka Paulīne mājā?