VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Ūdri?

— Nūjā!

— Kas tie tādi?

— Nu, ūdens zvēri. Tie ķer zušus, līdakas un iet pa ūdeni kā paši deviņi! Tie ļoti manīgi: cik paps arī nav pūlējies — ne­kad vēl it neviena nav noķēris.

— Tā?

— Hm-m! Bet tad tik peļņa, ja tādu zvēru noķer! Vai zini: viena pati āda maksā 25 rubļus zelta naudā!

— Tik daudz naudas! … Klau, Janc, — vai mēs arī kādu nevarētu noķert?

— O jā! Kad viņam tikai tā drusciņ ar makšķeres kātu vai žebērkli pa purnu trāpot — gatavs kā muša!

— Ko tad mēs darītu, Janc, ar tik daudz naudas?

— Gan es zinu, ko darītu.

— Nu?

— Es nopirktu tūliņ Lazdas tēva laiviņu un vizinātos pa Daugavu no rīta līdz vakaram. Un tu?

— Es nezinu, — Marčs teica un, it kā pārdomādams, kas gan vislabākais būtu pasaulē, skatījās lejup Daugavā.

Piepeši Marčs sāka gandrīz pilnā kaklā kliegt: — Janc! Nāc, nāc! Skat, skat: rau, tur, tur! … — un rādīja ar pirkstu ūdenī.

Jancis pamanīja kaut ko slaidu un melnu, kas, tikai mazus burbulīšus ūdens virsū pamezdams, ātri nozuda dziļumā.

— Vai tas bija tas? — Marčs vaicāja stipri aizkustinātā balsī.

— Kas tad nu cits! Vai tad tu neredzēji, kā tas iet kā zibens! Ej nu noķer viņu!

— Sķāde, skāde! Būtu tik man bijis žebērklis rokā — tad tu tik redzētu!

Un Marčs vēl ilgi nevarēja aizmirst varenā ūdra, kas bijis tam tikpat kā rokā.

Jancis parādīja viņam vēl lielo, melno alu Staburaga lejas- puses sienā un stāstīja, ka arī tur — ļaudis runājot — esot daudz zelta naudas, bet Marčs nedzirdēja to lāgā.

Pēc tam Jancis izcēla zivju virteni no ūdens — lai tā ne­kavētu kāpuļāšanu, viņš bija aukliņu piesējis pasmagai radzei, bet zivis ielaidis ūdenī — un saskaitīja medījumu.

Bija pavisam 24 brangas vēdzeles.

Tad puisēni devās pa pakrastes celiņiem mājup.

— Bet tā ka rft atnāc brokastīs! — Jancis teica pie Liep- avota, kad viņi šķīrās.

Brokastis bija gatavas: vajadzēja tikai likt galdā. Bet dārz­nieks nebija vēl beidzis rokas slaucīt; tālab vajadzēja mazliet uzgaidīt.

Visgrūtāk ar gaidīšanu gāja Jancim. Viņš sēdēja jau pie galda un raudzījās ar redzamu ziņkārību katrā papus kustībā.

Jancis šorīt bija sagādājis mammai pašu sausāko malku, sa­kūris vislabāko uguni, un tagad viņam taču bija pilnīgas tiesības mazliet nepacietīgi gaidīt likumīgo atlīdzību garšīga cepeša veidā.

Marčs gluži mierīgi un pēc iespējas vienaldzīgi stāvēja at­tālāk no galda, pie loga atspiedies.

Viņš īsti nezināja, kas būtu labāk: vai iet projām vai darīt pēc Janča priekšzīmes? Bet pats prātīgākais viņam tomēr likās — palikt mierīgi vēl brītiņu vecajā vietā.

Un to viņš arī darīja.

Beidzot dārznieks tikpat bija galā un sēdās pie galda.

Tajā pašā brīdī arī sārti nosarkusī mamma devās no plīts uz galda pusi. Bagātīgi zivīm piekrauts šķīvis bija viņai rokā.

— Lai nu dievs svētī savu dāvanu! — mamma teica, šķīvi uzmanīgi galda vidū nolikdama.

Tad viņa noslaucīja sviedrus spodri baltā priekšautā un ap­sēdās vīram līdzās uz soliņa.

— Marč, dēls, nāc nu tuvāk! — dārzniece mīļi teica.

Un pēc brītiņa papus piemetināja:

— Pie ēšanas nevajag kaunēties. Kad tikai smēķē — ēd dū­šīgi! Tad var atkal strādāt. Un, kad cilvēks nav slinks, tam ne­kad netrūks ne dienišķas maizes, ne garda kumosa.

Un Jancis bija pilnīgi vienis prātis ar tēvu.

Sevišķi attiecībā pret viņa pēdējiem vārdiem Jancis jau sen zināja, ka vajag tikai būt manīgam, noķert Daugavā zivis un nodot mammai. Tad droši otrā dienā parādīsies maltīte galdā, par ko katram — papum, mammai, ir pašam Jancim — bija prieks.

Neviens taču neprata zivis tā sagatavot kā mamma; mazākais, Jancis nezināja vairs otra tāda pasaulē. Tālab viņš jau sen vē­rīgi bija noskatījies šajā mammas darbā un zināja visu recepti pilnīgi no galvas.

Vispirms mamma rūpīgi nomazgāja katrai zivij lieko sāli, ko Jancis vakarā priekš tam bija uzkaisījis.

Kad Jancis kādreiz gāja zvejot, tad jau pirms vakara nenāca mājās un tad pašam vajadzēja medījumu notīrīt.

Tā kā darbs brīžam vilkās diezgan ilgi, sevišķi, ja darīšana bija ar asariem, tad zivis vakariņām vairs nevarēja pagatavot un tās bija jāatstāj otrai dienai un kārtīgi jāiesāla.

Pēc rūpīgas nomazgāšanas mamma iemērca zivis sakultās olās (Jancis zināja arī, no kurienes tās cēlās, lai gan pašiem vistu nebija, — tās atnesa pavasaros saimnieces, pie dārznieka pēc sēklām nākdamas) un tad apviļāja smalki bīdelētos miltos — ja tādi bija — vai arī tāpat maizes miltos un lika pannā, kur jau čurkstēdams burbuļoja izkausētais sviests.

Beigās, kad zivis bija izceptas, mamma ielēja pannā nedaudz krējuma mērcei un — cepetis bija gatavs.

Ak dievs! Cik tas bija vienkārši un tomēr — cik labi gar­šoja!

Sevišķi — mazā garoziņa, kas cēlās no olām un miltiem, — tā bija vai par pašām zivīm gardāka.

Un Jancis arī šorīt gandrīz to vien meklēja.

Bet, tā kā garoziņa bez zivīm nebija dabūjama, vajadzēja ēst arī pašas vēdzeles, kurām tik patīkama un balta gaļa kā reti kādai citai zivij un pie tam — bez mazajām asakām, kuras Jancis nemaz nevarēja ieredzēt, jo tās brīžam spiedās kaklā.

Visi ēda klusēdami. Varēja redzēt, ka katrarr* brokastis gāja pie sirds.

Tikai vienreiz, kad dārznieks paņēma lielās vēdzeles galvu, Marčs ieprasījās:

— • Nez, Janc, vai tu būtu viņu ar nazi pavisam nodūris?

— Ko nu ar nazi! Ar to jau tik gruņģus var veikt, — Jancis atteica.

Vairs nekā nerunāja.

Beidzot tikpat Jancim likās, ka būs diezgan. Noslaucījis nazi, viņš pameta Marčam ar acīm, savāza nazi un, klusām «paldies dievam» noteicis, uzcēlās.

To pašu darīja arī Marčs.

Paldies teikdams, viņš piegāja pie dārznieces un nobučoja roku.

— Vesels ēdis! — tā atteica, Marča matus noglaudīdama. — Bet galvu tu, dēls, varēji gan labākā kārtībā turēt — tu jau tāds brangs puisis!

Un dārzniece ar manāmu labpatiku noskatījās savā dēlā, kura viļņotās cirtas bija glītākā kārtībā — Janča paša darbs.

Tad puikas bija jau ārā un, savos koka zirgos sasēdušies, laida gar lielo liepu lejā, ka dimdēja vien.

— Diezin kur nu atkal aizdrāza? — dārzniece ii kā sevī no­bažījās.

— Pakrastē vai Daugavmalā — kur tad nu citur, — dārz­nieks atteica.

— Man dažreiz tīri bailes, — mamma atkal runāja, — ka tik viņi kādreiz neiedauzās Daugavā vai no krasta …

— Ko nu par to bīties! Jancis nav taču vairs mazais bērns. Bet…

— Kā nu ne? Cik tad viņreiz ar to liepu trūka — hm!

— Bet man bail, ka tu no viņa neizaudzini tikai sliņķi!

— Kā nu tu, pap, tā vari runāt! — mamma teica, un no balss varēja manīt, ka bija smagi apvainota. — Vai tad esi kādreiz dzirdējis, ka Jancis būtu kaut ko negodīgu darījis? Vai sakāvies ar citiem puikām, kā bērnu starpā atgadās, vai izpostījis putni­ņus, vai šo, vai to — hm?

— Bērnam vienmēr vajag uzraudzības, — papus teica mīk­stāk, jo mammas jautājumiem pretī tam nebija patiešām nekā, ko iebilst. — Un Jancis varētu diezgan labi tepat pie tevis šo un to palīdzēt…

— Vai tad viņš ar nepalīdz? Nu paskaties pats, kas par mal­kas grēdu, ko šorīt sakrāva, — vai visai nedēļai būs diezgan! Pats atnesa no lejas, no brūža, ir saskaldīja, ir sakrāva … Odeni arī sanesa visai dienai — pielēja lielo katlu govīm, — un ko ta' no tāda puikas vēl vairāk lai prasa? Un, kad savu darbu pada­rījis, kam tad viņam lai liedz papriecāties, ja tas godīgi notiek? Gan jau ziemu, kad ies skolā, izsēdēsies diezgan! …