VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Skabarga bija tiešām varen liela un dūšīga.

— Bet tad tik sāp! … — Un Marčam apakšlūpa iesāka trīcēt.

Jancis sadabūja nazi, un skabarga acumirklī bija izvilkta.

Bet nu sāka asinis tecēt. Marčam nopilēja jau pāris asaru.

— Neraudi tak, Marč! Kā tad karavīriem reizēm norauj visu roku vai kāju — ir tad viņi neraud! Pameklēsim labāk asins- dziras. Tas līdzēja; sevišķi — karavīri.

Asinsdziras drīz bija sadabūtas, saberztas un uzliktas vaja­dzīgajā vietā.

Asinis tūliņ nostāja tecēt, un Marčs kļuva jautrāks.

No šķēpa mešanas, zināms, nekas vairs neiznāca.

Puisēni saplūca tālab krietnus vīšķus pakrastes puķu, kuplo stiebru, liepu un ozolu zariņu un sasēja visu lielos pušķos.

Vienu Jancis uzmauca šķēpam, otru Marčs — līkstam galā.

Tad puisēni sasēdās zirgos un laida, tā izpušķojušies, kā jau mednieki un uzvarētāji, lepni pa pakrasti Daugavai augšup.

Pie vēršu staļļa, kas stāvēja turpat brankūža (degvīna brūža) tuvumā, Janča tēva dārza malā, puisēni apstājās.

Lielajām durvīm staļļa sānos Jancis piestiprināja atkal savu papīru, un nu sākās mērķī šaušana no 50 soļu attāluma.

Pie tam Jancis atkal neaizmirsa pieminēt indiāņus, un tā Marčs dabūja zināt, ka tie arī šajā mākslā tādi meistari, kam krietns puika nekādā ziņā nedrīkst pakaļ palikt.

Arī bultas tiem esot tādas pašas kā Jancim, proti — divējā­das. Pirmās — zvēru un putnu šaušanai — ar asi nodrāztām bumbiņām galā; otrās — mērķī šaušanai — ar pavisam strupu galu.

Kā pirmām, tā otrām Jancis jau bija iedzinis galos pa no­lauztai adatai, lai labāk ķer.

Pirmais sāka Jancis. Ja viņš arī netrāpīja katru reizi papīrā, durvīs — droši.

Nu nāca Marča reize.

Viņš jau bija noskatījies, cik viss gāja viegli Jancim un kā jādara, un tālab saķēra līkstu ar vislabākajām cerībām.

Ar kreiso roku līkstu stingri apķēris, Marčs savilka ar labo aukliņu tik stingri, ka strinkšķēja vien. Ar šo roku viņš pieturēja arī bultu un tad, labi notēmējis, laida vaļā.

Bet kas tad tas?

Bulta sadrupa turpat gluži sīkos gabaliņos, un kāda šķēpele nodrāza Marčam kreisai rokai ādu, ka gandrīz asinis sāka sūk­ties.

Marčs paskatījās platām acīm Jancī un tad atkal zemē — bultas drostalās.

— Nu, kam tad tu viņu piespiedi ar kreiso roku līkstam! — Jancis rājās. — Tā jau tu sabendēsi visas bultas! Laid tak, lai viņa gluži vaļīgi skrien pār īkšķi! Nu, tā ka tik atkal nepiespied līkstam! — Jancis nobeidza, kad Marčs paņēma otru bultu.

Tai izdevās labāk: viņa aizskrēja sveika un vesela, bet iedū­rās — jumtā, pašā šķorē.

Pie trešās Marčs bija drusku aizmirsis labās pamācības, un bulta salūza atkal.

Ceturto Marčs aizšāva tālu jumtam pāri un piekto iedrāza pa logu stallī, ka stikli vien noskanēja.

— Tā — nu tu izputināji man visas bultas, — Jancis puspār- mezdams sacīja, — un tikpat neiemācījies šaut.

— Jā! .. . — Marčs piebilda bēdīgi.

Puikas savāca atlikušos veselos ieročus un aizgāja dīķa malā.

Muižā pašreiz zvanīja pusdienās.

Pirmajām zvana skaņām līdzi sacēlās visapkārt savāds trok­snis, it kā liels ļaužu pulks jautri čalotu, atpūtā dodamies.

Tad piepeši palika atkal viss klusu, tik klusu, kā jau vasaras dienvidū.

Jancis paskatījās pār dīķi, kur aiz ceriņiem un latu sētas spī­dēja dārznieka istabas logi.

Tur laikam mamma pašlaik lika balto piena putru galdā. Bet Jancim te ceriņu pavēnī patika tik labi, ka viņš nodomāja: «E! Lai pusdienas pagaida drusku!» — un palika mierīgi sēžot.

Kā likās, arī Marčs domāja tāpat.

Puisēni atlaidās uz muguras un sāka skatīties skaidrajās de­besīs. Tās bija tīras un mierīgas, un klusas, ka Jancim tika gluži ērmoti ap dūšu un uznāca tādas kā bailes pakustēties, lai ne­izjauktu dziļo mieru.

Bet Marčam bija laikam citādi.

— Klau, Janc! — tas ierunājās. — Ko tu tagad darītu, ja nāktu lielskungs?

— Ko es darītu? Nu, paliktu tāpat vien guļam.

— Hm?… — klusa brīnīšanās.

— Un tu?

— Es muktu!

— Par ko?

— Tāpat vien.

— Vai tad tev lielskungs ko ļaunu darījis?

— Ne-ē! Bet ko gan viņš visu nevar! Pasaka: «Noper puiku!» — mātei jādara … Un tad — nez vai viņam maz patīk šādus puikas redzēt? Skat, Janc, kā mēs zāli esam noviļājuši!

— Nu, vai tad lielkungam šitās zāles vajag?

— Bet tā tak viņa zāle!

— Nu, lai ir! Tu domā, ka tādēļ man nav brīv viņā gulēt?

Marčs brīnījās.

«Nu, nezin vai tu tā runātu, kad lielskungs būtu te?» viņš nodomāja un tad teica:

— Ai-jā! Kad es būtu lielskungs, gan tad zinātu, ko darīt…

— Kas nu tu būtu par lielkungu! Tu jau pat ar līkstu nemāki vēl šaut…

Abi apklusa un skatījās debesīs.

— Nez kāpēc dienā nevar zvaigznes redzēt? — Marčs atkal iesāk.

— Jā! Es arī tikko par to domāju, — Jancis atteica. — Nez kāpēc viņas nevar redzēt? Vai varbūt tāpēc, ka saule spīd?…

Un puisēni nogrima atkal domās.

— Klau, Marč, vai neiesim peldēties? — Jancis uzsāka.

— Kur?

— Vajadzēja pamēģināt tepat dīķī.

— Jā gan! Tagad jau neviens neredz: visi diendusā.

Un Marčs sāka raudzīties pēc dēlīša.

Tas nebija ilgi jāmeklē. Kā jau muižā, tādas mantas dīķa apkārtnē bija diezgan.

Viens divi puikas bija noģērbusies un ūdenī. Tas nebija gan visai tīrs — dūņas juka pārāk daudz, bet par to viņš bija ļoti silts, un puikas ņēmās un ālējās pa to, kā jau savā vaļā.

Piepeši Jancis pamanīja lielkunga suni.

Tas izšāvās aiz sētas stūra, pietecēja pie puisēnu drēbītēm, apostīja tās un atkal aizskrēja, kur nācis.

Jancis nepiegrieza tam nekādas sevišķas vērības — Leo jau bieži skraidīja apkārt — un laida Marčam atkal strāvu pēc strā­vas virsū, ko šis ikreiz un tikpat dūšīgi atmaksāja atpakaļ.

Bet abi draiskuļi pēkšņi aprāvās: likās, it kā kāds būtu ru­nājis … Un…

— Vadzi, Marč! Lielskungs!

Un tiešām — tur jau viņš nāca ap sētas stūri, un viņam līdzi abas svešās freilenes, kurām Marčs tikko šorīt bija bučojis roku.

Pārdomāšanai — kas būtu tagad prātīgākais? — acumirklī, zināms, nebija vairs laika.

Vienā lēcienā Marčs bija no dīķa ārā, sagrāba kā nu mācē­dams drēbītes un diedza, ko nagi nesa, taisni pa ceļu uz putnu dārzu.

Viss, kas zin, būtu norisinājies labākā kārtībā, ja tikai Mar­čam lielajā steigā nenotikuši klizma.

Viņam izkrita ceļā papriekš biksītes un palika guļam, tad — krekliņš un arī palika guļam; bet tad nāca pati lielākā nelaime — lielkunga putnu suns Leo.

Leo citādi bija Marča labākais draugs: viņi, kad satikās, glaudīja un bučoja viens otru.

Bet nezin kā tas bija šoreiz? Leo laikam nepazina vairs Marča, jo nebija viņu vēl nekad šādā Ādama uzvalkā redzējis, un tādēļ, ieraudzījis pliku puiku skrējām, metās visslaidākajos lēcienos pakaļ, aizsteidzās priekšā un aizkrustoja Marčam pa­visam ceļu.

Pie tam Leo ierējās tā pusnopietni, pusjocīgi un palēcās pā­ris reižu labi augstu gaisā, it kā gribētu Mārču aiz deguna sa­kampt.

Arī Marčs uzbudinājumā laikam nepazina vairs sava drauga.

Viņš apstājās, sarāvās un laida tādu izmisuma brēcienu vajā, ka visa muiža noskanēja.