VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Bet Jancis palika stingri savā vietā.

— Nē, mīļais, tā vis nebūs! Ātrāk netiksi no šejienes projām, pirms nebūsi atbildējis — vai tu biji, kas izpostīji manus put­niņus?

— Vai tu re: šis mani aizturēs! … Tu — utubunga! … Jā, re, ka es viņus izpostīju! … Un ko tu man padarīsi? — Ē-ē-ē! — Pēteris izkāra mēli.

— Nu — tad arī dabūsi savu algu, tu putniņu spīdzinātājs, tu bendes kalps!

Un tajā pašā acumirklī arī otra Janča roka tikpat stingri kā pirmā ieķērās Pēterim krūtīs.

Pēdējais darīja to pašu, un cīņa sākās.

Tā bija pavisam nevienāda cīņa,

Pēteris bija vecāks, lielāks un kaulaināks par Janci. Arī šādā cīņā viņš negāja pirmoreiz. Tātad pārākums bija Pētera pusē.

Jancim atlika vienīgi izveicība un augstā apziņa, ka aizstāv mazos nespējniekus, putniņus, kam tāda pati dzīvība, gaiša un mīlestības pilna, kā Jancim pukst krūtīs. Bet ko gan tas līdz cīņā, kas iet uz dzīvību un nāvi?

Un tiešām, puikas ņēmās, it kā no uzvaras atkarātos dzīvība un nāve — vai nu vienam, vai otram.

Runāts netika. Dzirdēja tikai smagu elpošanu drīz viena, drīz otra pusē.

Marčs stāvēja kā sastindzis, vaļēju muti un plati izplestām acīm.

Vai nu cīņas karstums bija viņu pārsteidzis, vai arī viņš gri­bēja, kā šādās reizēs parasts, izpildīt sekundanta vietu, bet Marčs nepalīdzēja draugam.

Varbūt viņš bija stipri pārliecināts, ka taisnais uzvarēs.

Bet Jancim tomēr gāja stipri grūti.

Pēteris grieza to drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, un Jancim bija jāsaņem viss lunkanums un veiklība, lai noturētos kājās.

Tikai izdevīgākās reizēs viņš spēja sagriezt Pēteri, ka arī tas šad un tad nāca šaubīgā stāvoklī.

Cīņa vilkās labi ilgi, bet bez panākuma. Abi bija jau stipri nokusuši. Skaidras sviedru lāses stāvēja katram uz pieres. Arī stiprais Pēteris, kā likās, palika slābāks. To Jancis manīja no

viņa rokām, kas neturējās vairs tik cieši krūtīs, un arī viņš kļuva nolaidīgāks.

Bet tā bija tikai kara viltība.

Spējā rāvienā Pēteris nostiepa Janci ceļos. Marčam aizsitās elpa. Tad Pēteris jau atspēra kāju, lai nogāztu Janci pavisam zemē.

Bet tad notika kaut kas negaidīts: Pēteris bija uzminis no­sistajam putniņam — kāja slīdēja, — un nākamajā acumirklī Pēteris gulēja augšpēdus zemē un Jancis tam virsū.

Taisnība bija uzvarējusi.

Bet tik viegli Pēteris negribēja vis padoties savam liktenim.

Izdevīgā brīdī viņš apsviedās neredzētā ātrumā uz vēdera un, rokām zemē atspiedies, mēģināja sasperties četrrāpus.

Bet to vien Jancis, likās, bija gaidījis. Veikli viņš pārliecās šķērsām pāri Pētera mugurai un saķēra viņa labo roku.

Vienā rāvienā roka bija atliekta uz muguras. Pēteris nogāzās uz labo pusi, ar plecu pret zemi atdurdamies.

Viņš gribēja gan vēl ķepuroties, bet, pirms atjēdzās, — otra roka arī bija jau uz muguras, un Pēteris gulēja ar visām krūtīm pie zemes.

— Marč! Nāc izvelc man līksta auklu no kabatas un — guli nu mierīgs, Pēter: prom jau nu vairs netiksi! — palīdzi viņam sasiet rokas, — Jancis teica.

Marčs izpildīja, priecīgi smaidīdams, pavēli.

— Un tagad kājas, — Jancis turpināja, otru aukliņu no ka­batas izvilkdams.

Bet ar kājām negāja tik viegli: Pēteris spārdījās un šņāca kā pats nelabais, un ne Jancis, ne Marčs nevarēja kājas noturēt.

— Nu, izspārdies, izspārdies vien! — Jancis beidzot no­teica. — Gan jau pats tiksi lēnāks.

Un tā arī bija. Pēteris spārdījās, spārdījās, kamēr galīgi pie­kusa, un Jancis izdarīja bez kādām pūlēm savu darbu.

— Tā! Un nu atpūties, — viņš sacīja. — Kamēr nospriedīsim, ko ar tevi darīt.

Abi puisēni atstāja Pēteri un izgāja klajumā.

— Nu, Marč, kā tu domā, — Jancis sacīja, sviedrus slau­cīdams, — ko tagad ar viņu darīsim?

— Es domāju — atstāsim viņu tepat pa nakti, lai apēd vilki.

— Kāds tu nu atkal, Marč! Te pakrastē tak vilku nemaz nav!

— Nu tad — nosukāsim viņu dūšīgi!

— Nē, Marč, to nedrīkstam: to var tikai viņa tēvs.

— Nu tad — pakārsim viņu! Es uzskriešu kalnā [6] : man tur dikti branga aukla.

— Vai, Marč, tad jau viņš būs pagalam un mūs aizdzīs Sibīrijā!

— Sibīrijā? Vai tā? Tad nu gan nevar. Bet pelnījis viņš to patiešām!

— Jā, bet ko nu ar viņu darīsim? — Jancis bažīgi pēc brī­tiņa teica.

— Jā — nu es arī nezinu, — Marčs bēdīgi atbildēja.

— Pag, Marč! Es zinu! Izgriezīsim viņam pogas!

— Jā, jā, Janc, nudie'! Izgriezīsim! Un tad viņš vēl dabūs pērienu par to un par putniņu postīšanu ar. Bet vai tev ir nazis?

— Zināms, ka ir!

— Bet tad tik tu esi manīgs puika, Janc! — Un Marčs klusā bijāšanā noskatījās draugā, kamēr tas sameklēja nazi.

Puikas nogāja pie Pētera un stājās darbā.

— Vai dieviņ, vai dieviņ! Palīgā, palīgā, ļautiņi! — Pēteris sāka vaimanāt, ka visa pakrastē skanēja, kad manīja bikšu vīli slābāku topam.

— Nekliedz jel, nekliedz! — Jancis mierināja. — Mēs jau tev tikai pogas izgriezīsim. Cita nekā!

Bet Pēteris nebija nu vairs apmierināms. Vai nu aiz dusmām, vai bailēm par to «citu» viņš pūta atkal vaļā.

— Glābiet, glābiet, mīļie ļautiņi! Nu jau laikam kaus mani! Va-i, v-a-i, v-a-a-i! … — Un Pēteris sāka raudāt.

— Marč! Aizturi viņam muti, lai nebļauj! — Jancis koman­dēja.

Marčs izpildīja pavēli, un Pēteris kļuva rāms.

Bet tad iekliedzās Marčs gandrīz tikpat stipri, un tūliņ at­skanēja tāds troksnis, it kā plaukstas kopā sasitot.

— Ak tu palaidnis! Viņš jau kož! — Marčs asarām acīs sū­dzējās: — Gandrīz nokoda pirkstu!

— Nu, kam tad bāz pirkstu mutē? — Jancis teica. — Turi, ka nevar iekost.

— Jā, — arī Pēteris šņāca, — kam tad tu degunu spied cieti …

Pa tam Jancis ar darbu bija galā. Pogu starpā atradās arī bikšu sprādze. Un lences arī viņš bija atārdījis.

— Nu, — Jancis pusnopietni, pusjokodams sacīja, visu krā­jumu Pētera kabatā bērdams, — tagad nobučo savai mātei roku, lai iešuj atkal pogas, un palūdz, lai tevi arī krietni nosukā. Par ko — pats jau zini!

— Bet pag tik, — Pēteris spītīgi atteica. — Redzēsim, re­dzēsim — vai arī tev kāds nepaģērēs ādu: gan pateikšu tēvam.

— Saki vien, saki! Vai domā, ka man bail? Bet, ja neteiksi, tad pats pasacīšu, un tad redzēsim, kam būs taisnība.

Šādi runādams, Jancis atraisīja Pēterim rokas un nosacīja: — Kājas pats vari atraisīt. Bet tagad, — un Jancis runāja varen sparīgi, — sargies putniņus postīt! Ja vēl tikai reizi to darīsi, izstāstīšu visiem citiem bērniem, kā tev šodien gāja, un tad tik redzēsi, kas būs par smiekliem, bet tev — tāds kauns!

Pēc tam abi puisēni paņēma savus medību rīkus un atstāja nosodīto vienu.

Tas, cik ātri varēdams, atraisīja auklas, uzlēca kājās un, bik­šeles kā nekā saturēdams, lai nebruktu zemē, saslējās visā augumā.

— Bet pagaidi tu man, velnēns tāds! — Pēteris kliedza, labo dūri augstu pacēlis, pie kam acis raudzījās nevaldāmā spī­tībā caur zaļajiem krūmiem. — Gan tu mani pieminēsi!

Tad Pēteris metās uz muižas pusi biezoknī un nozuda.

Bet Jancis ar Mārču sāka atkal medīt lāčus un vilkus, un lūšus.