VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Pie tam viņš katru reizi ieprasījās: «Nu, pap! Vai daudzi ir?»

Tad dārznieks, jaunus skalus aizdedzinādams, aizvien at­bildēja lēnām, nesteigdamies: «Nu, kādas pāris — tādas kā siļ- ķītes jau ir …»

Pēc tam Jancis saņēma lomu, ko līdz tam dārznieks uzgla­bāja savās svārku kulēs. Brīžam gaidīto siļķīšu vietā parādījās divas vai trīs mārciņas smaga zivs. Tad Jancis nevarēja nociesties, neaizstāvējis nievāto:

— Bet, pap! Tā jau varena līdaka!

— Nu, šitā jau gan tāda brangāka pagadījusies, — papus tad aizvien redzamā labpatikā atbildēja un sāka atkal pēc citām skatīties.

Sākumā Jancis ar Mārču gāja vienrokus, t. i., Jancis rādīja uguni un Marčs ķēra vēžus. Bet tad Jancim sāka rasties neuzticī­bas domas. Tās kļuva ar katru brīdi lielākas, un pēdīgi viņš bieži sāka skatīties uz papus pusi — Jancim taču arī bija žebērklis.

Marčs nemanīja nekā no Janča domām. Viņš ņēmās tikai ap vēžiem un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Jancis priecājas par viņa veiklību, jo gandrīz neviens vēzis vēl nebija paspējis iz­mukt.

Bet Jancim bija pavisam citas domas prātā.

Kādreiz, atkal uz Vidzemes pusi paskatīdamies, Jancis pa­manīja, ka papus rīkojas pavisam savādi: paslēpj uguni aiz mu­guras, sper soli uz priekšu, pagriež uguni, paskatās un atkal paslēpj to.

Žebērklis pacelts, katru acumirkli gatavs duršanai. Tur vajag būt kaut kam svarīgam.

Jancis atdod uguni biedram un dodas pie papus.

Tikko puika paspēris nedaudz soļu, kad dārznieks, labi no­tēmējis, sper ar žebērkli no visa spēka ūdenī. Tajā pašā brīdī atskan pazīstamais: «Puika!» — un Jancis ir papum līdzās.

— Paraugi, vai ir! — tas teic, un Jancim liekas, ka papus nerunā vairs tik mierīgi kā par siļķītēm.

Piedurkni neatlocījis — nav vaļas, — Jancis laiž roku gar žebērkļa kātu ūdenī.

— Ir, pap! … Bet — bet…

— Nu?

— Bet — tad — tik — līdaka! Turi, pap, turi! Kad tik nepa-sprūkl Nevar nemaz sa-tvert — iet kā pat…

— Saņem aiz žaunām, Janc! Citur nenoturēsi, — dārznieks uztrauktā balsī saka, no visa spēka piespiezdams žebērkļa kātu, kas stipri trīc, zivij šurp un turp svaidoties.

— Pag, pag drusciņ — tūliņ būs! — Jancis, nopietni ņem- damies, saka. — Nu!

Dārznieks ceļ žebērkli, un ūdens virsū parādās liela, plata līdaka, mārciņas desmit smaga. Jancis tikko viņu var noturēt.

— Nē… Bet tad tik mums šovakar laime! — viņš saka, zivi abām rokām ap žaunām turēdams. — Pap! Tu gan laikam arī tādas nemaz necerēji?

— He — he! — dārznieks paklusām iesmejas. — Tādu zvēru ne ik dienas var noķert — tās brīnum manīgas! Tikko šī pati neaizmuka. Bet saturi tikai dūšīgi, ka nepasprūk!

Un no prieka dārznieks tūliņ uztaisa kaļķi, kamēr Jancis ielaiž smago zivi laimīgi kulītē.

Maisiņš uzreiz pilns.

Bet krietnais loms padarīja Janci pilnīgi neuzticīgu draugam.

Malā pienācis, viņš parādīja gan līdaku Marčam, kas to ap­lūkoja pavisam mēmā aizgrābtībā, kā jau pirmoreiz tik lielu zivi redzēdams, bet tad Jancis tūliņ arī sacīja: — 5e panes nu tu skalus. — Paņēma uguni un devās gar garda malu Daugavā.

Marčs tumsā ar skalu kūli plecos nezināja brītiņu nemaz, ko darīt. Bet tad devās lēnām Jancim pakaļ, kas pāris vietās, kā likās, mēģināja durt ar savu naglu žebērkliņu kādu zivi, bet viņam gan jau nelaimējās — mazākais, Marčs nemanīja nekā no ūdens izceļam. Tikai Jancis aizvien pēc šāda mēģinājuma sāka doties ātrāk uz priekšu, kas arī Marčam bija jādara.

Un tad nāca sods par Janča neuzticību.

Marčs bija tepat draugam jau klāt, kad Jancis pēkšņi pazuda, pazuda tik piepeši ar visu lielo zivi, uguni un žebērkli, ka Mar­čam aiz brīnumiem un bailēm ieplētās mute.

Viņš paliek kā pienaglots stāvot un skatās uz vienu pusi — Janča nav, uz otru — nav! Noliecas un skatās pār ūdens virsu — arī nav!

Pazudis, pilnīgi pazudis, kā jau ūdenī!

Marčs taisījās jau kliegt, kad pamanīja netālu priekšā kaut ko plunčājām — no sākuma lēnām, tad stiprāk un stiprāk. Pa brīžam dzird arī tā kā sēkājam: uh-e, uh-e . . .

Marčs speras uz priekšu. Ūdens iet pāri ceļiem, jau pār uzlo­cītām biksītēm — jau tālāk — tālāk — pašreiz jau, — tad Marčs grābj ūdenī.

Gluži pareizi: tie Janča mati.

Un Marčs nu stiepj no visa spēka tos augšup. «Tā laikam jāglābj slīkoņi,» tam iešaujas prātā.

Tūliņ parādās arī Jancis. Odens tek no matiem, piedurknēm, kulītes… Turpat peld cepurīte, žebērklis, apdegušie skan­gali …

Jancis atsviež ar labo roku slapjos matus atpakaļ; kreisā tur vēl vienmēr kulītes galu ciet.

— Ak tu sasodīts! — viņš saka, ūdeni no deguna veselām strāvām pūzdams. — Tik glums! Tiklīdz uzspēru kāju — zemē! Un dibens ar: atsperos, atsperos — nekā! Slīd kā pa ziepēm. Laime, ka tu biji te! Nezin kā citādi būtu gājis… Bet līdaka tikpat nepaspruka! — Un Jancis iesāka lasīt izkaisītās lietas.

— Kas tad tev tur bija, Janci? — papus ievaicājās, tuvāk pienākdams, kas arī bija traci pamanījis. — Vai sams ierāva?

— Kur nu sams te seklumā! Kāja paslīdēja. Akmeņi te briesmīgi glumi — nevar nemaz nostāvēt, — Jancis atbildēja.

— Tad jau nu esi pavisam samērcējies, — papus teica, jau­nus skalus ņemdams. — Labāk ej nu mājās: tagad jau metas vēss. Uguni vis, skat, uzpūš stiprāk. Citādi apsaldēsies. Mēs ar Mārču paliksim vēl brītiņu.

Jancim tas nebija gluži pa prātam. Bet, kad papus pavēlēja, neko darīt — jāklausa.

Tikai lielo līdaku Jancis neparko neatstāja Marčam.

Dūlētāji bija nonākuši apmēram līdz vidum starp Liepavotu un Staburagu. Lāga tecinās, kur krastam augšā tikt, te nebija. Bet Jancis mācēja arī pa sliktām kāpt, un lai būtu vai nakts vidū kā tagad. Šur tur aiz kociņiem turēdamies, viņš bija maz acumirk­ļos krastam augšā.

Elpu atņemdams, viņš apgriezās un paskatījās lejā. Papus brida labi dziļi Daugavā un dūra patlaban laikam kādu siļķīti. Uguns plivinājās mazliet vēsmiņā. Atspīdums, it kā pa viļņiem lēkādams, nāca taisni uz Janci, Marčs gāja gar ūdens malu, vē­žus ķerdams…

Viss likās tik skaisti, tik jauki tur lejā! …

Bet tad Jancis apsviedās un, lielo zivi stipri pie krūtīm pie­spiedis, devās teciņus mājup.

Papum bija pilnīga taisnība: arī te starp kokiem vilka jau stipra vēsma, un Jancim vajadzēja iet no visa spara, ja negri­bēja zobus klabināt.

Svīda jau gaisma, kad Jancis klusām iegāja istabā.

Bet mamma tomēr bija sadzirdējusi un pamodās.

— Vai tad tu jau mājā? — viņa ieprasījās.

— Es viens pats, mam. Paps ar Mārču palika vēl.

— Nu kā tad tā? Vai tad tev tik drīz apnika?

— Ne-ē! Es tāpat vien … Tagad tāds vēss, — Jancis ātri teica. — Bet paskaties tikai, mam, kādu līdaku noķērām! Paps pats teica, ka šitādu vēl nemaz neesot Daugavā nodūris. Tad tikai spārdījās — ne novaldīt nevarēja!

Un Jancis aiznesa zivi pie gultas.

— Tad jau gan! — mamma nosacīja. — Bet nu ej vien gulēt, apskatīsimies rīt: tagad vēl nevar labi saredzēt.

Maz acumirkļu vēlāk Jancis jau bija gultiņā. Viņš, zināms, tūliņ sāka pārdomāt šīs nakts piedzīvojumus.

Bet puisēns nebija vēl ticis pie lielās līdakas, kad jau aiz­miga.

Sai brīdī pār Avotiņu kalniem pacēlās skaistā rīta zvaigzne, un viņas pirmais stars iekrita tikko Daugavā — taisni pie Marča kājām.