VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Tad viņam ienāca laimīgas domas prātā, un tās viņš neparko negribēja sev vien paglabāt.

— Bet, mam, — tas teica, — kad beigšu savu vagu — vai tad drīkstēšu iet?

— Nu — manis dēļ! — mamma pieņēma priekšlikumu.

Tagad Jancis ņēmās, ka smiltis vien griezās!

Bet drīz viņam bija jāpārliecinās, ka pārāk daudz cerējis no saviem spēkiem: muižā nozvanīja jau pusdienā, kad Jancis bija tikko pusvagā.

Mamma paņēma ātri vajadzīgās lietas un, puikam ne vārda neteikdama, taisījās mājās.

Tas nu Jancim bija par daudz!

— Bet, mam, vai tad man te jāpaliek vienam pašam? — tas teica, gandrīz raudādams par tādu pārestību.

— Paliec nu, paliec, dēls, tepat… Es jau …

— Bet vai tad tu, mam, domā, ka man pusdienas nemaz ne­gribas? — Jancis pavisam izbrīnījies iesaucās.

— Nebēdā par pusdienu — bez tās jau nepaliksi: būšu drīz vien atpakaļ, — mamma mierināja.

— Bet to jau es varētu arī mājās paēst — kam tad vēl šurp nest? — Jancis atteica, kas vēl nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam jāpaliek te vienam lauka vidū.

— Paliec vien — pusdienu gan atnesīšu, — mamma noteica. — Drošāk tomēr, ja kāds paliek: kas tad nu var zināt — pa ceļu brauc šādi tādi ļaudis… Redz — kartupeļi noņemti, neviena nav … Vai tad nu pirmoreiz tā notiek: sagrābj kartupeļus un aizbrauc. Dzenies nu pakaļ! Un, ja jau tev tik stipri ēst gribas, piena bļodiņu atstāju tepat. Sameklē grāvjos žagarus, sakurini uguni un izcep kartupeļus. Tu jau laikam nemaz vēl nezini, cik tādi kartupeļi gardi! Pamēģini tikai — tad redzēsi: ir atēsties nevar! Un, ja Mārču satikšu, pasacīšu, lai nāk tevi apraudzīt.

Tā norunājusi, mamma aizgāja.

Bet Jancim kļuva tik vientuļi un bēdīgi ap sirdi, ka viņš būtu vai raudājis, ja tik vecam puikam raudāšana nebūtu īsta kauna lieta.

Bija jāapmierinās. Bet gluži klusu Jancis tomēr nepalika, kad gāja zarus meklēt, jo šā rīta patmīlības īdzība, izlietodama pui­sēna vientulību, iešmaucās atkal kā glodene vientiesīgajā sir­sniņā.

— Jā, kas tad viņiem nekait, — Jancis sūdzējās atkal pats sev. — Kad grib — aiziet mājā! It kā man tur kāds labums būtu! Viņu kartupeļi — bet tu sargi! It kā paši to nevarētu, ja tie vi­ņiem tik mīļi. Kas tad Marčam liek kartupeļus sargāt? Neviens! Ej, kur gribi! Jā, — pateiks jau gan! Bet gaidi vien, kad Marčs nāks tavus kartupeļus vaktēt!

Ar sevi tā netraucēti iztriecies, Jancis sāka lasīt un lauzt bēr­ziem sausos zarus. Grāvī viņš atrada salmu vīkšķīti, kas uguns iekuršanai no liela svara, un nu devās ar krietnu zaru klēpi atkal pie kartupeļu gubiņas.

Mazu brītiņu vēlāk tur jau plivinājās jautra liesmiņa.

Kad zeme bija cik necik sakarsusi, Jancis atrausa uguni maz­liet nost, ierušināja kartupeļus pelnos un uzrausa atkal ogles un uguni virsū. Tad viņš nosēdās turpat un gaidīja, kas iznāks.

— Dievs palīdz! — piepeši kāds iesaucās Jancim aiz mugu­ras. — Nu, kā tad tev iet?

Jancis pēkšņi uzlēca kājās.

— Ak tu, Marč? — viņš teica, priecīgi smiedamies. — Tad ta mani sabaidīji! … Un tu tomēr atnāci! Tad ta labi! Cepsim nu kartupeļus — es jau ieliku. Nu, ko tu līdz šim darīji? Riekstot biji?

— Jā. Bet tad tik tagad rieksti! Es atradu vienu lazdu — tur aiz Liepavota labi tālu, — es saku: pilnas kabatas no vienas pa­šas! Un kas par riekstiem — paskaties: tīri brūni un piebrieduši, ka vai pušu plīst!

To teikdams, Marčs iedeva draugam pilnu sauju skaistu riekstu, ko tas tūliņ sāka nomēģināt.

— Jā, nu, — Jancis pēc brītiņa teica domīgi, — es tagad

tikpat nevaru iet: jāgaida mamma un tad jānorok vēl, redz, ve­sela pusvaga kartupeļu — tad gan, mamma teica, varēšot iet.

— Nu, klausies — ņemsim abi! Cik ilgi tas ies? — Marčs sacīja dūšīgi. — Kamēr mamma atnāks, būsim galā!

Plāns nebija slikts, un puisēni tūliņ stājās darbā. Tikai tas ne­gāja vis tik ātri, kā Marčs bija cerējis: sarunas un cepšanai ieru­šinātie kartupeļi stipri vien kavēja naigos strādniekus.

Viņi tikai nelielu gabaliņu bija norakuši, kad jau dārzniece atnāca.

— Tā, lūk, tā jūs man esat naski puikas! — viņa mīlīgi teica. — Tā jūs man patīkat. Nāciet nu tik pusdienās, lai neizdziest, — tās esat godīgi nopelnījuši!

Pusdienās bija putra ar ziediņiem, kā Jancis sauca rūguš­piena gabaliņus; tad — maize, biezpiens un pašu ceptie kar­tupeļi, kas tiešām bija visgardākie.

Naigi pusdienas noturējuši, puisēni stājās atkal savā vagā, bet, kamēr tika galā, bija jau launaga laiks.

Mammai atlika vēl vesela vaga.

— Nu, mam! — Jancis teica priecīgi. — Vai nu varu iet?

Mamma paskatījās tā savādi dēlā un sacīja: — Un tad tu

tiešām gribi mani te vienu pašu atstāt?

— Bet, mam, tu tak pati tā teici! — Un Janča balsī skanēja skaidri izmanāms pārmetums.

— Nu, zināms, — māte mierīgi atbildēja. — Es jau arī tagad to neliedzu. Ja jau tev tik steidzami vajag — ej vien, dēls! Es tikai domāju, ka tev būs cik necik savas mammas žēl, ka tu viņai tikpat kādu drusciņu palīdzēsi, lai tā arī vakarā drīzāk tiktu ar darbiem galā. Bet kad nu tev citur patīk labāk …

Nezin kā nu nāca, bet Jancim tika savādi ap sirdi: tā kā kauns, kā žēl mammas …

Un pēkšņi viņam likās, ka rieksti var stāvēt arī līdz rītam vai pat ilgāk. Un viņš sacīja Marčam:

— Klau, Marč, — kā tu domā? Vai paliksim?

— Nu — es nezinu … Zināms! Labāk palīdzēsim gan! — Marčs atbildēja, un puisēni tūliņ stājās pēdējās vagas galā.

Kad vakarā kartupeļus šķiroja, izrādījās, ka bija salasīti 8 pūri lielo un 4 pūri mazo.

Mamma bija ļoti mierā, un papus daudz jautrāks nekā ar­vien, laikam par izdevīgo ražu.

— Vadzi, mam, — Jancis teica, mājās ejot, — tā jau mums no 5 pūriem būs daudz vairāk kartupeļu nekā iedēstījām?

— Nu, zināms, tālab jau viņus arī dēsta, — māte atbildēja. Kamēr papus un mamma bēra kartupeļus pagrabā, Jancis

aiztecēja uz Liepavotu paskatīties, ko tas dara.

Ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks — dabūja arī Marčs just.

Viņš bija ieradis aizvien labi ilgi pagulēt, bet nu tam bija jāceļas līdz ar saules lēkšanu un jāiet putnu stallī.

Tas viss, sevišķi agrīnā celšanās, bija Marčam traki grūtas lietas, vai arī, gluži skaidrs, — Marčs sanāca ar māti tādās asās sarunās par slapjo un vēso laiku; par dažu vecāku cietsirdību, kas ne vien neļauj bērniem izgulēties, bet dzen tos vēl nelaikā ārā; par dažādām slimībām, kas varot izcelties un arī izceļoties rudeņos, un tā tālāk.

Galu galā viss beidzās ar to, ka Marčs, lakatā jo resns sa­tīts, gāja ļoti saīgušā prātā savu ceļu.

Turklāt viņš brīžam tāpat vien klusumā nodomāja, bet brī­žam arī pusbalsī izteica skaidri un nepārprotami sirsnīgu vēlē­šanos: kaut jel zosu un muižas kungu labāk pavisam nebijis pa­saulē.

It īpaši muižas kunga, jo tas īstenībā bija pie visa nemiera vainīgs.

Kādreiz, kad labība jau bija appļauta, viņš, pa laukiem braukādams, bija pamanījis, ka tajos izkaisītas guļ daudzas vārpas. Lai tās neaizietu bojā, viņš bija izdomājis zosu ganī­šanu, un, tā kā Ediņa, t. i., Marča māte, bija Vīgantē visu putnu valdniece, gluži dabīgi, šā nodoma pildīšanai izvēlēja Mārču, kas citādi taču tīri par velti ēda kunga maizi.