VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Kā mests Miķelis laidās atpakaļ, visā kaklā kliegdams:

— Glābieties! Glābieties, ļautiņi! Pastardiena klāt: dievs jau nāk no debesīm ar lielu, garu pātagu! Vai, vai!

Tā bija briesmīga vēsts. īsā brītiņā visas sievas, cik vien viņu bija mājā, stāvēja jau darbinieku mājas priekšā, Janča pūķi apbrīnodamas un smiedamās par Miķeļa bailēm.

Arī Miķelis, briesmīgā dieva nesagaidījis, ieradās viņu starpā.

— Tas nav neviens cits kā dārznieka Jancis! — viņš tagad teica, savu pirmo kļūdu izlabodams.

Tad sieviņas gāja atkal pie atstātajiem darbiem, savā starpā runādamas: «Bet ir gan tai dārzniecei puika! Nez ko viņš vēl neizdomās?»

Un, ja prasītu, tobrīd arī viņš nebūtu zinājis pateikt, kas to tik jauki izdomājis.

Bet jaukā puiku rotaļa nebija jau nemaz Janča izdomāta.

Bet, ka rudens var būt arī ļoti patīkams gadalaiks, drīz vien pārliecinājās ir Jancis, ir Marčs — abi divi.

Bija ap pulksten 7 no rīta, kad Jancis stāvēja atkal pie tās pašas gultas, kur viņi abi bija redzējušies pirmo reizi dzīvē.

Marčs gulēja vēl, izlaidies pilnīgi savā vaļā. Jancis to sa­grāba aiz pleciem un sapurināja krietni.

Gulētājs atvēra acis un skatījās brīnīdamies apkārt.

— Nu? — viņš tad sacīja it kā nobijies.

— Ko nu stosties! — Jancis teica. — Saposies labi mudīgi, citādi aizsteigsies vēl priekšā!

Pēdējie vārdi Marčam atgādināja jau vakar pārrunāto un nospriesto darbu, un puika sāka steidzīgi ģērbties.

Lieta bija tā, ka ābolu krievs vakar ņēma no kokiem beidza­mos augļus un naktī taisījās braukt pavisam projām.

Kamēr krievs bija dārzā, neviens — bez dārznieka, lielkunga un citiem tās sugas ļaudīm — nedrīkstēja tur iet. It īpaši puikas ne. Ja daudz, varēja tikai, pie sētas piespiedies, noskatīties lie­lajos, sarkanajos ābolos.

Bet ir tad krievs kliedza, kad ieraudzīja. Ja kāds iedrošinājās drusciņ vien iet dārzā, krievs ņēma ciet un veda pie lielkunga.

Pēriens bija tad tikpat kā rokā.

Tā nu gan vēl nevienam nebija gadījies, bet visi tomēr tā domāja Vīgantē un bija stipri pārliecināti, ka citādi nemaz ne­var būt.

Sevišķi puikas nešaubījās ne drusciņas par to, un tamlīdz Jancis ar Mārču, zināms, arī ne.

Bet, kad krievs bija jau projām, lieta kļuva tūliņ citāda.

Jancim tad bija brīv iet pa visiem dārziem, un Marčam kā viņa draugam, protams, bija līdzīgas tiesības.

Tikai citi bērni tāpat kā krieva laikā nedrīkstēja tur kāju spert. Citādi dārznieks ņēma ciet un veda pie lielkunga, un, kas tad nāca, — bija skaidra lieta.

Dārznieks dzīvoja gan jau astoto gadu muižā un nebija itin neviena puikas vēl pie lielkunga vedis, tomēr visi domāja tā.

Puikas gandrīz ar līkumu gāja dārzam garām, ja manīja, ka tur strādā dārznieks, un arī, ja viņa nebija, — neviens tomēr neuzdrīkstējās iet iekšā.

Bet Jancim tikpat likās, ka viņi tomēr, kad papus nav tuvumā, iet dārzā un meklē lapās paslēpušos ābolus.

Par mūrnieka Pēteri jau nemaz nebija ko runāt!

Tāpēc Jancis arī šorīt bija ar sauli augšā un, uzzinājis, ka krievs projām, steidzās tūliņ pie Marča un tad jaunajā ābeļu dārzā pie degvīna brūža,

Iekšpusē pie sētas puikas atrada garās maikstis krustiski iešķeltiem galiem. Tās krievs lietoja ābolu noņemšanai, kas auga galotnēs, jo kociņi bija vēl jauni, ne visai augsti un trepju gan­drīz nevajadzēja.

Kaut gan krievs bija acīgs, tomēr ik gadus viņam atlika lapās paslēpusies laba tiesa ābolu, mazākais, tik daudz, ka Jancis varēja krietni saēsties.

Tā tas bija arī tagad.

Sākumā gan izskatījās, it kā koki būtu pavisam tukši — lapas vien. Bet puisēniem, ābeles vērīgāk papētot, parādījās drīz ga­lotnē, drīz pazarē pa ābolam.

Brīžam tie bija lieli un caurspīdīgi sārti kā magoņu lapas. Tad abiem puisēniem bija lieli prieki un gaviles.

Zobodamies par manīgo krievu, kas brīžam nesaredz pat, kas pašā deguna galā, puikas sevišķi svētsvinīgi ņēma šos aug­ļus un nolika «pēcam», kamēr citus, mazākos, notiesāja tūliņ.

Apstaigājuši dārzu un krietnu pulku ābolu sameklējuši, pui­sēni nosēdās pakalniņā netālu no zediņu sētas.

Jancis izvilka pirmo no lielajiem un teica:

— Nu, Marč, vai zini, kas šitas? Ja uzminēsi, dabūsi pusi.

— Tas ir… tas ir — buldurspers! — Marčs minēja uz labu Saimi, kam visas ābolu sugas, kādas vien Jancis šorīt rādīja, bija pavisam sajukušas galvā.

— Buldurs jau piķieris un nemaz nemāk spert, — Jancis smējās. — Bors-dor-fērs jāsaka, — viņš pārlaboja.

— Par ko?

— Nu tāpēc, ka tā pareizi!

— Nē! Es gribēju prasīt — par ko viņu tā sauc?

— Par ko tevi sauc Mārču? Tāpat āboli. Bet tu neuzminēji — -tas ananass. Tagad tava puse pagalam.

— Hm! Vai domā, ka man tāda nav? — Marčs teica un lizvilka tikpat lielu no savas kabatas.

— Tā tev vienam nav brīv ēst. Prasi vien, kā viņu sauc, — tūliņ pateikšu!

— Jā — tu jau vari teikt, kā gribi, — Marčs atzina savu vājo pusi, bet ābolā kost tomēr neuzdrošinājās.

— Nav vis! Ja netici, prasi papam — tad redzēsi!

Pēdējos vārdus Jancis' runāja tādā nopietnībā un pārliecībā,

ika Marča domas dabūja pavisam savādu virzienu.

Ko Jancis īsti gribēja teikt? Vai ka āboli pieder viņam vien? Varbūt viņam tagad žēl, ka Mārču ņēmis līdzi?

Nu, ja tā, Marčam viņu arī nav nemaz vajadzīgs — lai ēd vesels!

Un, Jancī nemaz neskatīdamies, Marčs izstiepa roku ar ābolu un teica pēc iespējas mierīgi:

— Še! Man tad viņu arī nemaz nav vajadzīgs! …

Jancis ieplēta tikai acis aiz brīnumiem.

— Bet, Marč! Kas tad tev? Es tāpat — pa jokam, un viņš jau nezin ko sāk domāt! Tie tak visi tavi, un tu vari ar viņiem darīt, ko gribi! Es tik gribēju tev dot pusi no savējā, bet, kad tu tāds būsi, nākamreiz nemaz neņemšu līdzi …

Un tiešām, Jancis pārgrieza lielo ananasu un sniedza Marčam pusi.

Tas paskatījās draugam acīs, nosarka, paņēma sniegto pusf un sacīja:

— Es . . . es … tāpat vien — domāju … — un tad koda ābolā.

Kad tas bija gandrīz jau galā, Marčs ātri iesaucās:

— Un nu manu uz pusēm!

Jancis bija ar mieru, un puisēni garšīgiem kumosiem sāka tiesāt pārējos.

Tikmēr arī citi muižas bērni bija sacēlušies. Vesels bars gan lielāku, gan tīri mazu devās tikko dārzam garām pakrastē.

Ieraudzījuši Janci un Mārču un ne vairs krievu dārzā sēžam,, visi palika pēkšņi stāvam.

Bet galdnieka Anna, lielākā, pienāca sētai gluži klāt un sa­cīja, stādaigus (zediņus) pašķirdama un visā sievieša ziņkārībā dārzā lūkodamās:

— Janci! Dod mums ar ābolus!

Anna bija skaistākā no muižas meitenēm un patika sākumā Jancim ļoti labi; bet vēlāk, kad viņa izrādījās aušīga un uzpra­sīja reiz skaidri, kura meitene esot visudaiļākā, kas būtu tikpat kā prasīt: kura Jancim visvairāk patīk, — un kad pati turklāt bija vēl uzcirtusies, matus saslapinājusi un gludi sasukājusi, no kā tūliņ varēja redzēt, ka viņa pati grib būt skaistākā, — tad Jancim viņa vairs nemaz nepatika, un viņš nepiegrieza tai turp­māk gluži nekādas vērības.

Jancis piecēlās.

Bet arī šoreiz viņam ir prātā nenāca Annai dot ābolu.

— Kas noķers, tam būs! — viņš uzkliedza un iemeta ābolu bara vidū.

Bērni līdz ar Annu sakrita gubā. Iesākās liela kņada. No visa pūļa varēja redzēt tikai rokas un kājas, kas drīz izšāvās, drīz pazuda putekļu mākonī. Jancim ar Mārču bija lieli smiekli par sirdīgo sacīksti.