VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Jancis pie tam pacēla kādu nolīkušu zaru. Tas bija no vienas vietas pilns gariem, slaidiem ogu ķekariem, un ogas pašas bija tik pilnīgas un caurspīdīgi spodras, ka Marčam zobi vien sāka niezēt.

Puikas notupās pie krūma un sāka vicot ogas.

— Bet par trešo krūmu gan skāde, — Jancis teica ēzdams.

— Nu?

— Tās būs jāatstāj ziemai.

— Nu tad jau labi!

— Kas nu par labumu? Ziemā gan brīnum daudz nobirst.

— Nu tad ēdīsim tagad nost.

— Jā — ej vien pamēģini! Tad gan redzēsi!

— Vai tu domā, ka es nevaru? — Marčs gribēja savu dūšu parādīt.

— Nu zināms, ka nevari, — Jancis sacīja smiedamies. — Tur iemeties lapseņu pūlis.

— Tā? — Marčs iesaucās un uzcēlās tūliņ stāvus. — Vai viņas kož ar?

— Nu tad nebēdā! Divreiz stiprāk kā bites, — Jancis atteica, it kā pats visu būtu jau pārcietis.

— Hm! Tad gan nevar, — Marčs sacīja. — Bet vai tikai viņas virsū neskrien?

— Kad iet klāt — tūliņ! Sargies, ka nepieej tikai par tuvu!

— Bet paskatīties tak var — ko? Parādi man: es vēl viņas neesmu redzējis.

— Nu labi! Panāc drusciņ šurp! — Jancis teica un, pie otra krūma piegājis, pašķīra zarus.

Zem pašām biezākajām lapām, nākošajam krūmam gandrīz vidū, Marčs ieraudzīja resnu, it kā pelēku, strupu rutku karā­joties.

Lapsenes lidoja tievajam lejasgalam apkārt, brīžam draus­mīgi ierūkdamās. Dažas līda iekšā, dažas — ārā.

— Vai tur — tas? — Marčs teica uztrauktā balsī. — Bet tad tik liels! Un lapsenes. Nezin vai tie tikai nav sirseņi?

— Ne-ē! Sirseņi vēl lielāki.

— Un tad tik sirdīgas! Bet klau, Janc! Vai viņas nevarētu kaut kā izpurņīt?

— Ahā! Pamēģini vien! Kad sāks dzīties pakaļ — viņas jau veselām verstīm nemetot miera.

— Vai tā? — Marčs nobrīnījās un tūliņ pavisam kluss at­griezās pie pirmā krūma, no lapsenēm pēc iespējas tālāk.

Jancis palika turpat. Ogas likās te tādas kā labākas. Viņš plūca ogas un skatījās, kā lapsenes lidoja ap savu pūli.

Pagāja labs brītiņš, un Jancis bija jau gandrīz aizmirsis, kādā bailīgā stāvoklī atrodas.

Ogas ēdot, viņš laikam bija vēl tuvāk pievirzījies lapsenēm, jo piepeši nodžinkstēja kaut kas ātri un sirdīgi gaisā, un tajā pašā acumirklī Jancis sajuta augšlūpai kā uguni pieliekam.

Viņš iekliedzās, ķēra ar roku, saspieda lapseni, nosvieda zemē un metās kā vējš krūmos.

Zari brīkšķēja, sakārņi lūza un skrambāja kājas, bet Jancis nejuta vairs nekā.

It kā pats nelabais būtu mugurā, viņš devās tālāk un prom.

Tikai pie Liepavota Jancis apstājās, pakampa kurmja raku­mos sauju vēsas zemes, piespieda to lūpai un metās pa kāpšļiem lejā pie avota.

Marčs, redzēdams draugu tā skrējām, aizmirsa pat izmežģīto kāju un laida tik pakaļ.

Sākumā vēl apdomīgi, bet tad — Marčam aizsitās elpa — viņam likās, ka vesels lapseņu pūlis ar blāķi gāžas no muguras puses virsū — dažas rūc jau ap ausīm, pie deguna …

Acis piemiedzis, viņš drāž tikai tālāk.

Pie avota Marčs noskrien gluži bāls.

Jancis mazgā lūpu aukstajā ūdenī; mēģina arī izsūkstināt, bet tas negrib izdoties.

Tad piegriežas Marčam un prasa:

— Vai stipri uztūkuši?

— Vai dieviņ, cik briesmīgil — Marčs saka. — Otrtik bieza!

— Ak tu sasodītā! — Jancis nomurmina un sāk atkal mazgāt.

— Bet klau, Janc! — Marčs saka pēc brītiņa stipri uzbudi­nātā balsī. — Vai — nezin — vai?…

— Nu ko tad?

— Vai no viņām arī mirst?

— O jā! Kad sakož daudzas.

— Vai! Vai manu dieniņ! — Marčs iekliedzas un vienā lē­cienā stāv avota malā, nometas ceļos un iegrūž galvu pašā strāvā.

Odens tek pār muguru, svārkiem, bet Marčs vaimanā tikai un berzē galvu.

Kaut gan Jancim nav nemaz jautri ap sirdi, viņš tomēr nevar atturēties no smiekliem.

— Bet, Marč! Kas tad tev ienācis prātā? — viņš prasa pē­dīgi.

Marčs izvelk galvu no ūdens, noskurina, paskatās svarīgi Jancī un tad saka:

— Jā — tu jau vēl nemaz nezini! Man uzkrita tak viss pūlis!

— Tā? Un iekoda ar?

— Nu kā tad!

— Kurā vietā tad?

— Galvā.

— Jā, bet kurā vietā tad?

— Nu te — te un te! — Marčs atbild, visapkārt galvai rā­dīdams.

— Un sāp ar?

— Ne-ē! Tagad vairs ne.

— Parādi šurp! — Jancis teic un sāk pārlūkot tik briesmīgs sadurto galvu.

Bet, cik rūpīgi viņš arī nepēta, galvā nav nevienas ievaino­juma zīmes, un Jancis sāk smieties.

— Ak tu Marč, Marč! Ko tu visu nesadomā! Tev tak galva tīri vesela!

— Tā? — Marčs iesaucas priecīgi.

— Kad lapsene iedur, tā vieta deg tikpat kā ugunī. Vai tev bija tā?

— »e-ē! Man tāpat vien — sāpēja kā arvien …

— Nu tādēļ!

— Bet, kad tik tu zinātu, cik man pakaļ skrēja! Tā vien, tā vien ap galvu riņķī — žiž-žiž-žiž …

— Nu, nezin vai tā bija? — Jancis noteica un sāka atkal lūpu slapināt.

— Nudien! — Marčs apgalvoja, izspaidīja saslapinātos ma­tus, aptaustīja galvu, noskurināja rokas, aptaustīja vēlreiz galvu un, kad nu tiešām nemanīja gluži nekādu sāpju, pārliecinājās beigās, ka galva patiešām vesela.

Līdz tam laikam Jancim sāpes bija pārgājušas, lai gan lūpa vēl palika sapampusi kā sākumā.

Puisēni devās pa trepītēm augšā, jo saule vairs nebija tālu rietam.

Vakars bija tikpat jauks kā diena: ne vēja, ne vēsmiņas, tikai mīlīgie saules stari skumji lēnīgā spožumā.

Un, ja viņu vēl nebūtu, — pakrastē un viņas bērni justos pavisam atstāti un vientuļi.

Jau tagad viņi tādi klusi, bailīgi un iekšēja nemiera pilni. Neviens kociņš, ne krūmiņš, kā liekas, neredz vairs sava kai­miņa. Katrs nostājies savrup, katrs nodarbojas vienīgi ap sevi.

Rādās, it kā smagas, tādas neizdibināmas domas būtu pavi­sam negaidot iezagušās viņu vārīgajās sirsniņās, un, jo vairāk kociņi vēlas no tām atsvabināties, jo stiprāk pretojas savādais viesis, jo neizdibināmāks viņš top.

Tā ir klusa, bet toties sāpīgāka cīņa.

Un kociņiem nav neviena palīga. Pat spožie saules stari tagad kļuvuši vēsi — vienaldzīgi . . .

Kur viņu senākais karstums, dedzība?

Un tomēr . . .

Un tomēr, kad saulīte slīgst aiz apvāršņa, katrs jūt — līdz ar viņu beidzas pēdējā un vienīgā cerība.

Dīvainais nemiers saceļas tad visā spēkā, un smuidrā liepa jūt, ka viena nespēj to pārvarēt.

Liepa paceļ lēnām kuplo galvu, skatās, kā palīga meklē­dama, apkārt, ierauga gurdeni salīkušo lazdu krūmu.

— Nez kas tik nu būs? — liepa saka bažīgi, nopūšas smagi un skatās pār Daugavu — uz ziemeļiem.

Nu arī lazdu krūms paceļ galvu un ierauga bālo jasmīnu puduru.

— Nez kas tik nu būs? — lazdu krūms saka un arī skatās Daugavai pāri.

Jasmīnu pudurs paceļ galviņu, bet pāri Daugavai viņš nevar redzēt.

— Nez kas tik nu būs? — saka tad jasmīnu pudurs arī un skatās uz savu kaimiņu — stalto ozolu.

Ozols izpleš tikai milzīgos zarus.

— Ko jūs baidāties? — viņš saka. — Es stāvu šeit! Trīs gadu simteņus stāvu jau šajā lejā; trīs gadu simteņus esmu bijis nik­nākās salnās un vētrās — sakiet: vai tagad esmu nespēcīgāks?

Un it kā sargādams viņš noliecas pār sīko ziediņu savā paēnā.

Un vēlīnā puķīte raugās zilajām actiņām debesīs un saka bažīgi: