VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Labrīt, labrīt! — Jancis atņēma. — Kur tad tu?

Marčs neatbildēja tūliņ.

Viņš papriekš saberzēja ausis, tad degunu un tikai tad vēl, svarīgi Jancī paskatīdamies, sacīja:

— Bet kad tu tikai zinātu, kas šorīt par salnu! Es saku — dedzina kā ar uguni! .. . Paskaties — nez vai man šī auss tikai nav nosalusi, sāp briesmīgi!

Un Marčs ar uztraukumu pilnu vaibstu pagrieza draugam kreiso ausi.

Jancis nezināja gan nekā par apsaldēšanās pazīmēm, bet tāpēc, ka arī nekā savāda neredzēja ausī, mierināja un sacīja:

— Aiz to man naktī bija tik salti gultā! Bet ausij tev nekait nekas. Saberzē vien — gan pāries! Bet kur tad tu biji?

— Nu, pie dīķa. Tas tagad tikpat kā spogulis — aizsalis pa­visam ciet! Un ledus tik skaidrs kā stikls: katru lapiņu var sare­dzēt dibenā.

— Un iet arī var?

— Kā tad! Čirkst gan drusku, bet lūzt nelūst.

— Pag, Marč! Tad jau tūliņ — tūliņ! . . .

Un Jancis sāka tik steidzīgi ģērbties, ka Marčs īsu brītiņu apklusa, bet tad stāstīja tālāk:

— Tad tik bija šorīt joki ar zosīm! 2ēl, ka tu arī neredzēji. Aizeju attaisīt stallīti — šīs arī — ga, ga, ga! — nāk viena pēc otras ārā un — uz dīķi! Pienāk viena malā — čups! Lēks iekšā — nekā! Aizzēģelē pa ledu dīķa vidū. Nāk otra — čups! Atkal nekā — aizzēģelē tāpat! Un tā visas! Kas tad bija par brīnī­šanos un kliegšanu! Un nost tikt ar nevar — stāv un kliedz. Kura sper kāju — izplešas un apsēžas — izplešas un apsēžas! Un brīnās — viņas laikam ledu vēl nav redzējušas? Tīrais posts, kamēr dabūju nost!

— Tad dīķa vidū arī var iet?

— Kā tad — viscauri! Knirkš tikai drusku, bet tas nekas.

Tikmēr Jancis bija nolicis krēslu pie skapja un, uz atzveltnes

uzkāpis, rakņājās pa augšu, ka dzelži vien skanēja, — tur papus glabāja saimniecībā vajadzīgos kalēja rīkus.

Pēc brītiņa Jancis nosvieda divus dzelžu gabalus, ka noska­nēja vien.

Izskatā viņi bija ļoti līdzīgi ragavu sliecēm, tikai slieces Janča daiktiem bija no dzelzs un iestiprinātas tās bija tādā kā kurp­nieka liestā. Dažādos caurumiņos bija savārstītas aukliņas.

— Kas tās tādas? — Marčs prasīja.

— Slidas, — Jancis atbildēja un nokāpa no krēsla.

— Un ko ar viņām dara?

— Gan redzēsi!

Jancis, aukliņas pārraudzījis, pasvieda slidas padusē, un abi puisēni devās pie aizsalušā dīķa.

Marčs vai dega aiz ziņkārības.

Dīķa malā Jancis apsēdās un sāka siet slidas zem kājām.

Saule tikko cēlās pār koku galotnēm. Viņas stari atsitās skaidrajā ledū kā spogulī un atkal aizšāvās spirgtajā rīta gaisā tālu, tālu, laikam līdz pat skaidrajām debesīm.

Jancis bija galā un piecēlās.

— Janc! Tu gribi ar viņām iet?

— Nu kā tad!

— Uz ledus?

— Zināms!

— Bet, Janc, viņas pārgriezīs ledu un tu . ..

— Ej nu ej! Paskaties tik! — un Jancis bija jau dīķim virsū.

Marčam sirds vai apstājās aiz nemiera un briesmām, kurās

draugs devās gluži tīšā prātā. Bet acumirkli vēlāk viņš nezināja vairs, ko teikt aiz brīnumiem.

Pāris metieniem Jancis bija dīķa vidū. Ledus čirkstēja un lie­cās, bet pareģotā lūšana nenāca.

Tad Jancis bija jau viņā malā un nu laidās pa dīķa malu atpakaļ un Marčam garām.

— Ak iu manu dieniņ! Tu jau ej kā putns! — Marčs sauca un smējās no prieka.

Jancis tikai pasmīnēja un laida atkal ar līkumu Marčam ga­rām.

— Un cik viegli tev iet! — Marčs sacīja, vēl arvien krastā stāvēdams.

Bet, kad Jancis laidās it kā vēja spārniem atkal garām, Marčs nenocietās vairs un metās pakaļ.

Viņš atskrējās dūšīgi un aizšļūca ar zābakiem līdz pat dīķa galam, bet Jancis tad jau bija otrā malā.

— Pag, bet nu es tevi gan noķeršu! — Marčs iesaucās, kad Jancis laidās atkal garām, un, krastā dūšīgi atskrējies un rokas izplētis, viņš šļūca tam kā pats deviņš pakaļ, aizvien iesmieda­mies no prieka par savu un arī drauga veiklību.

Ledus liecās manāmi, jo tuvāk Marčs nāca mērķim; bet viņš neievēroja to.

Marčs izstiepa jau rokas un gribēja pašreiz teikt: «Ahā! Redz, ka ciet!» — kad Jancis piepeši pameta kāju un aizlaidās slaidā līkumā sāņus.

Tas nāca Marčam tik negaidīti, ka viņš paspēja tikai «Ā!» izteikt.

Tad viņš, Janci tverot, pazaudēja līdzsvaru, pakrita un no­brauca tālāko gabalu sēdus.

Tagad tik sākās īstais tracis: Marčs smējās vienā gabalā, uz­kliedza pa reizei un dzinās Jancim visā spēkā pakaļ.

Bet ikreiz, tiklīdz Marčs izstiepa rokas, Jancis meta līkumu, un ķērājs gluži pret paša gribu aizšļūca garām.

Tad arī Jancis smējās un Marčs tāpat.

Kas tas bija par prieku, kas par jautrību!

Bet saule kāpa aizvien augstāk un augstāk, un likās, it kā arī viņa smaidītu sevišķi silti par abu puisēnu jautrību.

Krietnu brīdi izvizinājies, Jancis apsēdās krastā.

Slidu aukla bija atraisījusies, un viņš gribēja to sasiet.

Marčs iekaisis, prieka pilnām acīm nostājās tam iepretī.

— Klau, Janc!

— Nu?

— Tas jau iet brīnum viegli!

— O jā! Kad māk!

— Nez vai es ar tā varētu? — un Marčs nosēdās draugam blakus.

— Vai esi jau kādreiz skrējis? — Jancis prasīja.

— Ne-ē! Vēl ne!

— Nu tad neies vis tik viegli!

— Tā? Bet kā būtu, ja es tā mazu drusciņ pamēģinātu? Varbūt iet?

— Nu, neies vis, — Jancis nosacīja, mazliet pasmīnēdams.

— Bet kad es tā mazu, mazu drusciņ vien palūkotu?

— Nu, kad jau tev tā gribas, — pamēģināt jau var, — Jancis teica un sāka raisīt auklas.

Marčs aiz prieka gandrīz vai uzgavilēja. Tik lielas laimes viņš tiešām nebija šodien gaidījis.

Un kāds Jancis labs! Lai gan tāds neticīgs un šaubīgs par viņa, Marča, spējām.

Bet pag vien — gan viņš tūliņ pat dabūs pabrīnīties, kad Marčs …

Na! Un kas tad tur par mācēšanu: pasper kāju un aizskrien kā vēja spārniem.

Drebulīgi trīcošiem pirkstiem Marčs sēja slidas zem kājām. Auklas viņš sarāva tik cieši, ka kājas sāka tirpt, bet tad jau stin­grāk varot iet un stāvēt — Jancis bija teicis.

Un nu Marčs tina un sēja auklas visā nopietnībā, kamēr krūtis vai plīsa: tik daudz tur bija uztraukta prieka un laimības.

Tad viņš piecēlās.

Bija pavisam ērmīgi stāvēt uz šiem šaurajiem dzelzs ga­baliem.

Marčam likās, ka tagad viņš daudz, daudz lielāks nekā pir- māk, un viņš iesmējās klusām.

Tad Marčs piegāja ledum un spērās virsū.

Bet. . .

Jā, tas notika tik ātri un pēkšņi, ka Marčs pats nemaz lāgā nesamanīja, kā īsti.

Kad Marčs pēc tam aplaida prātīgi acis apkārt, viņš redzēja, ka atrodas garšļaukus uz ledus.

Labajā kājā bija tādas kā izmežģījuma sāpes, kamēr kreisās rokas elkonis rādījās pavisam notirpis.

Turpat līdzās ledū bija ieradies krietns caurums.

Vai to gan viņš, Marčs, būtu iesitis?

Jancis stāvēja malā un smējās noņēmies.

Viņš gan laikam nezināja, ka Marčam tagad nemaz negri­bējās smieties.

«Bet nu jāceļas taču augšā,» Marčam iešāvās prātā, un viņš sāka pūlēties.

Tikai sekmes bija ļoti mazas jeb gandrīz nekādas: Marčam gāja tāpat kā šorīt zosīm: tiklīdz gribēja sasperties — kājas aizslīdēja, un Marčs sēdēja atkal brīnīdamies vecajā vietā.