VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Ak dievs! Nez kas tik nu būs? . . .

Tad piepeši garās liepas virsotnē nostiepjas zelta stars un pazūd.

Tai pašā acumirklī atdalās no pašas augšas lapiņa un slīd Jēnām, it kā kavēdamās, pakrastē. Vai vārīgajam gaisa bērnam bail no cietās, aukstās zemes mātes?

Ak jā — tas jau bija pēdējais dzīvības stars! …

Jancis, no avota augšā nākdams, neredzēja nekā apkārtnē. Viņš nodarbojās, kā jau visa pakrastē, tikai ar sevi vien. īste­nāk — ar satūķušo lūpu: spaidīja, staipīja viņu, mēģināja smieties un pavisam nobijās, kad kāda, likās, pazīstama balss iesaucās turpat līdzās:

— Janci-i! Panāc šurp!

Jancis apsviedās ātri sāņus un ieraudzīja māsu, kas sēdēja pie apaļā akmeņa galda ceriņu ēnā.

Jancis pasmaidīja, bet tas iznāca pavisam ērmīgi, un gāja tuvāk.

— Kas tad tev, Janc, mutē? — māsa prasīja un skatījās Jan­cim sejā.

— Nekā nav mutē — lapsene iekoda, — Jancis sacīja sa­bozies, bet tad mēģināja smieties.

Tas padevās tik jocīgi, ka Lote arī sāka pilnā balsī smieties.

— Bet, Janc! Tev jau nu pavisam šķība mute!

— Nekas! Gan rīt būs vesela! — Jancis atsaka.

— Kā tad tev tā gadījās? — māsa prasa.

— Kā nu gadījās! Piegāju lapseņu pūlim par tuvu.

— Vai tad bailes nebija?

— Kad iekoda — bija gan. Domāju — vai no krasta būtu nolēcis!

— Ak tu dievs! — māsa smējās. — Nu nekas, nākamreiz būsi gudrāks.

— Zināms!

— Bet vai neuznesīsi man ūdeni? Tad dabūsi kaut ko par visām bēdām.

— Tūliņ! — Jancis atsaucās un, krūzi pakampis, bija jau lejā.

— Un tev, Marč, vai neiekoda neviena? — Lote prasa puikam.

— Ne-ē!

— Bet kā tad tev galva tik slapja?

— Nu — es — tāpat vien — samērcēju avotā … — Marčs atbild, nogriežas sāņus un sāk raut lapas.

— Nu, kā tad tā? — Lote pēta tālāk.

Bet šajā acumirklī uznāk Jancis un izpestī draugu no šaubīgā stāvokļa.

— Nu — ūdens klāt! — Jancis saka un uzliek pilno krūzi uz galda.

— Un te būs apsolītā maksa, — Lote teic un pasniedz brā­lim krietnu marmelādes gabalu. Arī Marčs paskatās uz to pusi.

Jancis pasaka paldies, paņem gardumu, pārlauž uz pusēm un sniedz arī draugam viņa tiesu.

Bet māsa saka: — Ēd nu viens pats: es jau Marčam arī došu par tām pašām bailēm.

Un tiešām, viņa izvelk no kabatas otru marmelādes gabalu un dod Marčam.

Puisēns nosarkst, pateicas un saņem dāvanu. Tad paskatās Jancī un abi kož reizē.

Abiem gabali citādi gluži vienādi, tikai Marčam tas sārti zaļš, kamēr Jancim sarkans.

— 2ēl, — sacīja tikmēr Lote, — ka tagad nevarēsi dziedāt.

— Vai es? — Jancis atsaucas. — Nu tad nebēdā — vēl labāk nekā aizvakar!

— Bet lūpa?

— Vai domā, ka viņa sāp? Nemaz ne! Iesāc tik!

— Bet tā ka arī noturi savu balsi!

— Nu tad tik redzēsi! — Jancis sacīja un, marmelādes at­liekas nobeidzis, skatījās droši māsā.

Marčs nosēdās uz sola un, abām rokām pret galdu atspie­dies, sagatavojās klausīties — līdzi dziedāt viņam bija nepār­spējams kauns, laikam savādās balss dēļ, kas vairāk skanēja de­gunā nekā mutē.

Jancis palika stāvam māsai pretī, jo tā viņam gāja labāk.

Tad Lote uzsāka kādu no tām sēri saldām meldijām, kas tik dziļi un spēcīgi aizgrābj katra sirdi līdz divdesmitajam mūža gadam, bet pēc tam rādās nesaprotamas un tik svešas, it kā nekad nebūtu dzirdētas.

Šī dziesmiņa bija kāda no Lotes mīļākajām laimīgās bērnības atmiņām, no viņas jaukā skolas laika. Tā atskanēja ne pirmoreiz Vīgantes pakrastē.

Pār kalniem, mežiem un laukiem Jau vēsa migla plūst; Viss greznums zemei nu beidzas, Un vaigs tik bāls tai kļūst.

No zariem lapiņas raisās —

Tās vējiņš kapā nes;

Uz mūžu laikiem tās šķiras …

— Ardievu, jaukais mežsl

Cik augstu putni jau laižas: Uz svešām zemēm klīst; Vai redzēs kāds vēl šīs lejas? — Ardievu, dzimtene!

Un puķītes zemu jau liecas:

Tās vējš un salna lauž …

Irst ziedi — jautrība — sapņi …

— Ardievu, jaunībai

— Ardievu, jaunība! — atkārto Daugavas krasts Vidzemē.

— Ardievu, jaunība! — noskan arī Avotiņu kalnos.

Bet tuvējā bērzā aizkustas pēkšņi zars, it kā arī sirmais koks atmestu ar roku — ardievu, jaunība!

Un arī pašiem dziedātājiem top savādi ap sirdi.

Viņi gan pašā jaunībā, tomēr arī viņiem tiek kaut kā žēl, tik žēl …

Ak jā! Rudens domas, rudens jausmas!

No drūmajām domām pirmais atsvabinājās Jancis.

— Klausies, Lote! — viņš teica. — Nez vai tas maz taisnība?

— Kas tad?

— Nu — ka puķes arī var runāt?

— Kāpēc tad ne?

— Jā?…

— Zināms, ka var! Un ne tikai tās: koki un krūmi ar!

— Nu jau gan laikam tu mani gribi mānīt?

— Nemaz ne!

— Nu tad — kādā valodā viņas runā? Vai latviski ar?

— Visās valodās. Zināms — latviski ar.

— Nu nav taisnība! — Un Jancis sasit plaukstas. — Nez cikreiz es jau neesmu viņām prasījis, kāpēc tās neaug tik lielas- kā koki, — nekā! Neviena nemāk atbildēt — ne rozes, ne kreimenes, ne rumbenes, ne gailenes — it neviena! Es zinu. gan, — Jancis noslēpumaini runā tālāk, — ka, ja grib putniņu valodu saprast, vajag nosist baltu čūsku un apēst gabaliņu. Bet vai tad puķītes arī var saprast?

— Nevajag ne čūsku ēst, nekā, — māsa atbild, — un tomēr pasaulē dzīvo tādi, kas saprot, ko viņas runā.

— Nu — vai tu pati vari?

— Es? Nē!

— Nu tādēļ!

— Bet, Janc! Es jau nemaz neteicu, ka es to varu!

— Nu jā! Kad tu, liels cilvēks, nevari — kas tad?

— Citi cilvēki, Janc, — citi!

— Kas tad tie tādi par cilvēkiem?

— Redzi, Janc, — tie dziļi izglītoti, ar daudzām un lielām gara dāvanām apdāvināti cilvēki. Tiem tad katrs ziediņš, katrs kociņš un zālīte daudz, daudz savādāki nekā mums. Mēs varam; redzēt un saprast tikai mazu daļiņu no jaukuma, ko viņi redz. Viņi dzird, ko stāsta Daugavas viļņi, viņi sajūt, ko domā zvaig­znītes, un viņi arī saprot, ko runā lapiņas un puķītes. Reti kam dievs piešķir tādas dāvanas — tādēļ tādu cilvēku visai maz pa­saulē. Bet viņi ir! — nobeidza Lote.

— Hm! — Jancis sacīja domīgi. — Vai viņus arī var redzēt?

— Nu protams! — māsa smiedamās atbildēja. — Viņi taču ir cilvēki!

— Un ko tad viņi dara?

— Viņi saraksta dziesmiņas, ko dziedam, izdomā stāstus, pasakas.

— Tā? . . . Vai tad tā — par Aladinu arī izdomāta? Un Beli- zars ar?

— Nu kā tad! Vai tad tu domā, ka tāda lampa, tādi gari maz bijuši pasaulē? Tāpēc tak viņu arī sauc par pasaku.

Jancis stāvēja pavisam mēms aiz brīnumiem un pārsteiguma.

Tātad Aladina lampa bija tikai izdomājums? Un Jancis bija par viņu tik daudz gudrojis un veltīgi domājis!

— Reizēm, — Lote pēc brītiņa turpināja, — viņiem stāstos arī daudz no īstenības, bet pa lielākai daļai tie ir sadomāti.

— Bet kā tad viņi to var? — Jancis piepeši iesaucās, kam lieta izlikās pavisam neiespējama.

— Jā, kas to lai zina? — māsa atteica. — Viņiem tāds gars…

— Nez vai es arī tā varētu?

— Nu, ja tev tāds gars, par ko ne?

— Kur tad viņi to ņem?

— To dāvina dievs. Kas nu var zināt — varbūt viņš dos to arī tev.

— Dievs? — Jancis lēnām sacīja. — Nu tad nekā — par velti!