VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Piepeši no pulka atdalījās neliels puika un laidās, ko nagi' nesa, pakrastē.

Tas bija Brenčuks, Annas brālis.

Cik varēja manīt, ābols bija viņam rokā.

Apskatījusies Anna metās brālim pakaļ, laikam lai nenoka­vētu savu tiesu noprasīt.

Tiklīdz Brenčuks bija atdalījies, viss mudžeklis izšķīrās pats no sevis. Bērni nostājās katrs atsevišķi, un dažs pūta vaļā, ka skanēja vien.

Moderītes Dārtēns skatījās šķībi kalēja Ješkā, taustīja galvu >un raudāja, ka plīkšķēja vien; kučiera Andris arī reizēm greizi paraudzījās tai pašā Ješkā, taustīja sānus un stabulēja tik bēdīgi, jt kā dievs viņu vienu pašu būtu pametis grēku plūdu briesmās.

Tikai Ješka neskatījās nevienā, bet noliecies pārraudzīja no­pietni kāju pirkstus, pie tam kaut ko klusām murminādams.

Citi pūlējās katrs savā nodabā pēc sirds patikas.

— Dārtēn, klausies! Kāpēc tu raudi? — Jancis prasīja.

— Jā … man — jau — Ješkis izplūca visus matus! — prasītā atbildēja dusmīgi.

— Še! Neraudi vairs — gan ataugs, — Jancis mierināja un aizsvieda Dārtēnam skaistu, apaļu sīpolīti [7] . meitenei tūliņ aiz­mirsās sāpes, bet andris uzpūta tūliņ veselu lēcienu augstāk.

— Un tev, Andri? — Jancis jautāja tālāk.

— Ješka man ielauza ri-Hi-i-bu! … — tas vaimanāja.

— Še tev ar — gan būs vesela! — Jancis atkal teica un pār­svieda sētai otru ābolu.

Un re — riba tiešām tūliņ tika vesela!

— Un tu, Ješka? — Jancis iesāka.

— Pagāni! — Ješka teica īsi un skaidri. — Paši gribēja man vai pirkstus atlauzt un nu vēl sūdz! Bet es jums gan!

— Paliec nu mierā, Ješka! — Jancis labināja iekarsušo. — Še tev ar! — un Jancis pārlaida atkal ābolu pār sētu.

Ješka tūliņ kļuva lēns kā jērs.

Un tā katrs dabūja savu tiesu.

Kad Jancim vairs ābolu nebija, Marčs deva savus, kamēr pilnīgs miers un vienprātība bija atkal jautrajā pulciņā.

Bērni taisījās turpināt jau uzsākto ceļu, kad gluži negaidot lejup gar sētu drāzās mūrnieka Pēteris.

Nezin vai viņš bija aizgulējies vai citādi aizkavējies, kad nāca tik vēlu.

Jau pa gabalu viņš bija nomanījis, kas dārzā notiek, tāpēc visā sparā metās turp.

Mazos no ceļa atgrūdis, viņš atskrēja pie sētas un, viltīgi cauri lūkodamies, teica žēlā lūdzēja balsī:

— Janc, dod man ar! …

— A? — Jancis brīnījās. — Tad ābolus tu arī ēd? Vai tad no putniņiem vien vēl nav diezgan?

— Putniņus jau nevar ēst, — Pēteris teica nedroši.

— Kā nevar! Tu pats viņus cepot…

— Jā — kad viņi lielāki, — Pēteris pārteicās.

— Nu redz — tad meklē vien rokā! — Jancis sacīja un aizgriezās.

— Nu dod, dod nu! … — Pēteris plijās virsū.

— Bet vai putniņus tad vairs nepostīsi un necepsi?

— Ne-ē!

— Jā — šogad gan ne, bet nākamgad?

— Arī nākamgad ne!

— Jā — kas tev tā var ticēt? Kas zina, vai tu tikai nemelo?

— Nudien ne!

— Nu tad apsolies, lai visi dzird, ka putniņus liksi mierā!

— Nu, lai dzird ar! Nudien, es viņus vairs nemaz neaiz­tikšu!

— Vai dzirdējāt? — Jancis noprasīja visam baram.

— Jā! — atskanēja no turienes, bet tā neticīgi.

— Nu, — Jancis nobeidza, — tad nākamā gadā arī dabūsi ābolus. Tagad man vairāk nav.

— Ha, ha, ha! — smējās citi bērni.

Bet Pēteris saskaitās un teica, nikni Jancī noraudzīdamies:

— Ak tā! Tad tu mani gribi piemānīt? Nu pagaidi vien, znotiņ, — tā vis nebūs!

Bet Jancim nezin kā bija palicis vēl pusābols kabatā.

— Pagaidi, Pēter! — viņš sauca. — Panāc drusciņ šurp! Tad putniņus nepostīsi?

— Nē-ē! — tas vēlreiz atkārtoja, bet ļoti neuzticīgi Jancī skatīdamies.

— Vīrs un vārds?

— Vīrs un vārds!

— Nu tad — tā kā tev līdz nākamajam gadam būs par ilgu gaidīt, še pusābols. Ja būs pēcāk — došu vairāk. Un nākamgad ar, ja neaiztiksi putniņus.

Iedotais ābols garšoja Pēterim tiešām ļoti labi, un viņš pa­visam nopietni sāka domāt, ka putniņu postīšana ienes īstenībā ļoti maz labuma, ja neskaita pērienu no vienas un otras puses un vēl dažas citas nepatikšanas.

Bet Janča spodrajās, uzticības pilnās acīs skatīties viņam tomēr bija tā kā kauns.

Un Pēteris aizgāja stipri domīgs citiem pakaļ.

Pēc pusdienas Jancis ar Mārču devās arī pakrastē. Viņiem tur bija daudz darbu. Visupirms — riekstošana.

Rieksti bija tādi, ka labākus nemaz nevarēja vēlēties: pilnīgi brūni un gatavi. Lazdas paskurinot, viņi paši bira nost.

Un citādi jau arī nemaz nevarēja būt: bija taču pats vēlīnais rudens ar stiprajiem vējiem, tumšajām naktīm un griezīgajām salnām.

Un, kuru lapiņu ķēra salna, tā nolidinājās pati no sevis zemē, lai arī vēja nekāda nebija, — noritinājās klusu un mierīgi, tikai palēni, it kā rūgta asara, kam tomēr jārit, lai prāts arī sacītu, ka tā veltīgi raudāta.

Ja gadījās vējiņš, tas pacēla un aiznesa tās krasta malai pāri.

Tad lapiņas krita Daugavā.

Diena bija mierīga un jauka kā reti kāda; tik mīlīga, silta un laipna kā pēdējais smaids mīļam draugam šķiroties.

Ja no garo apšu virsotnēm šad un tad gluži negaidot neat­dalītos pa lapiņai, ja kļavas, liepas un alkšņi nebūtu jau pus­kaili — tiešām nemaz nevarētu zināt, ka ziema jau durvju priekšā.

Būtu jādomā, ka bērzi ietērpušies spodri dzeltenā uzvalkā tikai tālab, lai godam saņemtu kādu tikpat mīļu viešņu, kāda bija vasara, un kļavas arī, negribēdamas bērziem pakaļ palikt, izrotājušās tā paša iemesla dēļ spilgti raibām lapu seģenēm.

Bet apses, kā jau sievieši, uzvilkušas pašu greznāko rotu, kur netrūkst nevienas varavīksnes krāsas, laikam lai tikai nepa­liktu neievērotas.

Bet tad gan arī mīļās puķītes būtu jautrākas. Tagad tikai reta, reta galviņa stāv vēl stingri un uzsmaida siltajiem stariem, kas lidinās ap viņu.

Bet cik ilgi? Vai tik tie nav pēdējie?

Redz, kādas klusas, dziļi noliektām galvām stāv citas māsas: vēl vakar arī viņas bija tikpat priecīgas un jautras …

Nakts — un viss skaistums pagalam, augums saliekts — viss pīšļi un pelni!

Tikai ozols stāv, kā bijis, savā zaļajā tērpā. Nevienu lapiņu viņš vēl nav nometis. Lai nāk kas nākdams — viņam viss viena alga!

Lazdas arī puskailas. Lapas vien čaukst, kad puisēni lodā zem tām. Grūti lielās noliekt, bet skurināt arī neder: rieksti gan krīt, ka paukš vien, bet pazūd lapās, ka nevar vairs atrast.

Puisēni aizgājuši labi tālu, gandrīz pusceļā starp Staburagu un Liepavotu.

Jancis zina itin labi, kurā vietā visvairāk riekstu uzglabājas, jo dažus pudurus citi tik lēti neatrod.

Turp viņš tagad ved Mārču.

Pašlaik viņi pieiet pie kupla pudura, kas aug diezgan stāvā vietā; tajā labi daudz īsti resnu lazdu.

Pudurs nav nemaz aiztikts, un tāpēc tajā riekstu milzums.

Cik var aizsniegt, puisēni nošķin, bet resnākās lazdās tomēr paliek paši lielākie čami.

Vajag pārdomāt, kā tiem piekļūt klāt.

— Klau, Marč, — Jancis saka, — kā būtu, ja tu uzkāptu augšā un raudzītu lazdu noliekt? Es no apakšas arī piepalīdzētu.

— Labi, — Marčs atsaka, pārkož lielu, brangu riekstu un rāpjas augšā.

Lazda aug ieslīpi krastā. No galotnes līdz zemei kādas trīs vai vairāk asis. Drīz vien Marčs sasniedzis virsotni un taisās svērties lejup.