VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Marčs, zināms, pretojās gan šādai patvarībai, bet to neviens neievēroja.

Tātad Marčs gāja klusām savu ceļu.

Bet, ka arī šorīt viņš bija saīdzis, varēja jau no tā vien re­dzēt, ar kādu sparu viņš atsvieda putnu kūtiņas durvis vaļā.

Zosis, lielās un mazās, dienas gaismu un iemīļoto ganu ierau­dzījušas, sacēla veselu gaviļu brāzmu dažādās balsīs un ritumos.

Nebija jāšaubās, ka viņas priecājas visvairāk par Mārču. Bet, ja domāja, ka arī Marčam tāpat ap sirdi, tad viņas ļoti maldījās.

To zosis tūliņ arī dabūja just: katrs tēviņš, kas, garām iedams, kaut tikai drusku iešņācās, dabūja ar vicu pa sāniem. Zosis tad arī saskurinājās vien un palika gluži klusu: viņas laikam saprata, kas te valdnieks. Tikai zoslēni pīkstēja bez apstājas un bijāšanas, kā jau muļķa bērni.

Kad pēdējais no viņiem — tas ar atlauzto spārnu — tikko bija pār slieksni pārvēlies un Marčs patlaban taisījās visu pulku laist tālāk, puika izdzirda kādu nākam. Tūliņ arī Jancis parādījās putnu dārza vārtos.

— Labrīt, Marč! — viņš teica, cepuri vicinādams. — Kā tev iet? Tu tik agri jau ganos?

— Jā … Nu, ko lai dara? Vai tad viņi liek mierā? — Marčs tā neskaidri atteica un iemeta tai pašā reizē ar rīksti tuvākajai zosij pa sāniem, it kā rādīdams, cik ļoti viņam patika gana darbs.

— 2ēi! Tad jau tev šodien nemaz nebūs vaļas, un man bija jāpasaka tev pavisam kas jauns.

— Nu?

— Bet to nesaki nevienam, citādi … — Un Jancis gāja jau dārzā iekšā, lai citi nedzirdētu.

Diemžēl jauno ziņu Marčam neizdevās vis tik drīz sagaidīt.

Traucējums nāca pavisam no necerētas puses.

Nelaime bija tā, ka zosis nepazina Janci un arī nezināja, kāds tas tuvs draugs viņu cienītajam valdniekam. Tāpēc, tiklīdz puisēns spēra kāju dārzā, viņam izstiepās kādi seši vai vairāki paši resnākie zosu kakli pretī.

Katrs no tiem šņāca tik drausmīgi, ka, lai arī Jancis nebija bailīgs puika, viņam tomēr likās prātīgāk atraidīt izaicinājumu aukstā garā — cīņai spēki bija — mazākais, skaita ziņā — par daudz nevienādi, un turklāt Jancim nebija arī nekāda ieroča.

Viņš devās tādēļ ar līkumu visam kara pulkam apkārt uz Marča pusi.

Aiz resnā vītola, kas iegadījās ceļā, viņš apstājās mazliet, lai apskatītos, ko dara uzbrucēji.

Bet tas bija no Janča slikti darīts. Ķildīgie zostēviņi laikam nesaprata labā nolūka un gan jau domāja, ka Jancis dara tā aiz bailības.

Lielā gubā viņi devās puikam pakaļ. Citi gan pusceļā apstā­jās un griezās atpakaļ, bet viens — un tas bija pats lielākais un sirdīgākais tēviņš — iekārsies sapurināja tik spalvas, nošņācās, nošķaudījās un metās, kājām stipri zemes sizdams, arī aiz vītola Jancim virsū.

Puisēns nedomāja nekā jauna un taisījās pašlaik spert kāju tālāk, kad piepeši manīja, ka kāds sagrābj viņa svārkus muguras pusē. Pirms puika paspēja atskatīties, sacēlās savāda šņākoņa un šalkoņa, it kā briesmīgs viesulis būtu ieskrējis vītolā.

Tanī pašā acumirklī sāka kaut kas dauzīties ap Janča kā­jām gluži tā, it kā Marčs būtu paņēmis katrā rokā pa stupei* un nu no visa spēka vicotu Jancim pa stilbiem.

Katrs sitiens bija varen sāpīgs, un puikam likās, ja asinis vēF netek, tūliņ sāks tecēt.

Viņš mēģināja aizsargāties rokām, bet, dabūdams pāris krietnu cirtienu arī pa tām, nepaspēja vairāk kā vienīgi apķer­ties vītolam un īstās nāves bailēs laist vaļā kliedzienu pēc pa­līga.

— Marč! Marč! Vai tad nemaz neredzi? Nāc tak šurp! Viņš jau — mani — nositīs! …

Marčs, kā likās, nu tikai arī vēl atjēdzās.

Rīkstīti nometis, viņš pietecēja, cik ātri varēdams, sagrāba abām rokām zostēviņam aiz spārna — pie kam, zināms, arī pats dabūja ar otru spārnu krietnu pliķi pa ausi — un aizsvieda to ar lielu līkumu pa gaisu pašā zosu pulkā.

Tur tēviņš tikai sapurinājās, nošķaudījās un lielīgi noskatī­jās visapkārt, kamēr citi viņu apsveicināja, pazemīgi iešņākda- mies un kaklus varoņa pusē dziļi noliekdami.

— Skaties! Kas to nu būtu domājis? — Marčs teica. — Tāds palaidnis — tīri kā traks!

Bet Jancis apskatīja papriekš kājas. Tās bija gluži sarkanas un dega, kā nātrēm sadzeltas. Arī pats Jancis bija sasarcis.

— Nu, pag, pag, — viņš teica un skatījās niknajā zos­tēviņā, kas, it kā nelaimi paredzēdams, turējās tagad pulka vidū. — Pagaidi vien, bračkiņ! Tā vis tevi nepalaidīsim! Man tagad nav vaļas, — Jancis turpināja Marčam. — Bet pēcāk aiziešu pie tevis. Un tad tu dabūsi savu algu! — Jancis nobeidza, zīmīgi niknajā zostēviņā noraudzīdamies.

Draugi izšķīrās, un Marčs dzina savu ganāmo pulku jau pa pusei noganītā miezaitē.

Pavisam nodilusi zaru slota. Auf.

Kad niknais tēviņš iegadījās pa metienam, Marčs tūliņ iespēra tam pāris reižu ar rīksti pa sāniem, piemetinādams: — 5e tev! Būtu tu man — es tev gan rādītu! Bet pagaidi vien, pagaidi — gan mācīsies Janci pazīt!

Ielaidis zosis tīrumā, kur vārpas vēl nebija nolasītas, Marčs apsēdās pie miežu gubiņas siltā rīta saulītē un sāka drāzt līk­stam bultu.

Bet tad viņam iešāvās prātā, ka līkstu viņš laikam nav paņē­mis līdzi. Tomēr drošības dēļ viņš sāka apskatīties. Tiešām, līksta nebija. Bet, kur īsti Marčs viņu bija atstājis, arī pats ne­varēja vairs atminēties.

Viņš sāka domāt un domāt — bet līksts kā bija, tā palika nezināms. Marčs brīnījās pats par šādu aizmāršību, tikai tur ne­varēja nekā darīt.

Piepeši Jancis stāvēja viņa priekšā. Un re — tur viņa rokā jau bija meklētais līksts.

Marčs izstiepa jau roku, lai saņemtu savu īpašumu, kad ieska­tījās, ka tas jau nemaz nebija līksts, bet pātaga, tāda pati slaida un gara kā muižas kungam.

Tad Jancim piepeši radās sirmas, lielas ūsas — arī kā muižas kungam, un, kamēr vēl Marčs brīnījās, viss Jancis bija pārvērties stingrajā, resnajā kungā ar tādiem spožiem, gariem zābakiem.

Marčs gribēja lēkt kājās un piesteigties, lai nobučotu roku,— arī bez ļauna darba apziņas bija bezgalīgas bailes no visuva­renā pārvaldnieka; bet kājas bija gluži kā sapītas vai piesietas, un, cik Marčs arī nepūlējās, viņš netika augšā.

Tik ērmīgi, tik dīvaini Marčam vēl nekad nebija noticies. Bet muižas kungs kļuva aizvien dusmīgāks un bargāks par tādu necienīšanu.

Tad Marčam likās, it kā viņš dzirdētu no nezin cik liela attā­luma kādu saucam: «Marč, Marč! Zosis pie gubām!»

Un Marčs bija, it kā kājām spārni radušies, vienā lēcienā augšā.

Patiešām — pie tuvākās gubas strādāja viss ganāmpulks; zoslēni apstājušies lielā lokā ap gubu, vecenes un veči augšā, bet pašā galā — niknais tēviņš. Visi ņēmās, ko mācēja.

— Ak jūs pagāni! — iekliedzās Marčs un, rīksti paķēris, metās turp.

Šoreiz dabūja ir jaunie, ir vecie pa spērienam sānos; Marčs netaupīja neviena, jo visi bija pelnījuši.

Miežu guba bija stipri izpurināta, un vārpas, cik nu viņu varēja būt ārpusē, visas nozudušas.

Marčam uznāca notikušā dēļ liels nemiers, un viņš apskatījās bailīgi apkārt. Nezin kā viņam ienāca atkal muižas kungs prātā.

Paldies dievam — viņa nebija tuvumā.

Vienīgais, ko Marčs ieraudzīja, bija viņa sirdsdraugs Jancis. Tas nāca pa tīrumu taisni šurp. Uz muguras tam bija lielas, gan­drīz divreiz garākas par paša augumu tādas kā istabas durvis.