VALDIS - STABURAGA BĒRNI

ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks — dabūja izbaudīt vispirms Jancis.

Bet tas nāca drusku vēlāk.

Sākumā Jancim izlikās vēl viss labi, pat ļoti labi. Mamma šorīt bija pamodinājusi viņu jau pirms saules lēkšanas. Kā aiz­vien Jancis bija mudīgi sataisījies, paķēris savu iegareni apaļo,

no kārklu klūdziņām pīto groziņu un gāja mammai pa lielceļu uz Krusta kroga pusi līdzi.

Rīts bija manāmi vēss, bet citādi skaidrs un tīrs kā pati ne­vainība. Un kluss arī.

Naktī bija laikam migla bijusi un tad nokritusi: smalkas, smalkas rasas lāsītes no vienas vietas apklāja ceļmalas bērzu lapas, kuru spirgtā krāsa tika no tām stipri bālāka, bet toties mīlīgāka un patīkamāka.

šur tur zāles galos karājās pa spožai ūdens pilītei.

Kad Jancis, garām iedams, drusciņ vien piedūrās, pilītes no­bira un pazuda lielceļa grantī.

Bet par visu vairāk Jancim patika zirnekļu tīkliņi noras zālē.

Tīkliņu bija milzum daudz, un tālab Jancis brīnījās, ka ne­bija pamanījis tos jau laikāk.

Vai tie visi pēkšņi šajā naktī bija saausti? Un kur tad viņi palika dienā?

— Mam, vai šitie tie paši, kas skrien kā stīgas pa gaisu — ar baltiem bumbulīšiem galā? — Jancis ieprasījās.

— Kas nu viņus lai zina? — mamma atbildēja. — Var jau būt… Bet kas nu to ievērojis.

Ar to Jancim bija jāapmierinās.

Bet tīkliņi bija tomēr skaisti! … Pie katras stīdziņas neskai­tāmā daudzumā bija pieķērušās rasas lāsītes. No viņu svara tīk­liņi bija mazliet ieliekušies un izskatījās gluži kā mazi gaisa kausiņi, pilni smalkiem, tīriem sudraba putekļiem.

Jancis mēģināja paņemt viegliņām dažus no tiem, bet tad viņi izputēja un izgaisa — nez vai turpat rokā vai gaisā.

Uzlēca saule; un, tiklīdz pirmais stars aizskāra zemi, — viss pārvērtās pēkšņi: zāles galos sāka spīdēt ugunīgas dzirkstelī- tes, tīkliņi mirdzēja brīnišķīgā spožumā, un arī bērzu lapas iezibējās te kā zelts, tur kā sudrabs.

Jancis paskatījās ēnas pusē un piepeši apstājās: skats bija puisēnam tik neredzēts un jauks, ka viņš baidījās to izjaukt, tālāk ejot.

Pār āboliņa atālu stiepās garā, slaidā strīpā Janča ēna, un viņai ap pašu galvu laistījās un vizuļoja visās zemes un debess krāsās spožs, brīnišķīgs staru vaiņags.

Pirmajā acumirklī puika stāvēja kā mēms aiz pārsteiguma, bet tad atjēdzās.

— Mam, mam! Neej tak! Paskaties — paskaties, cik tas

skaists: gluži kā eņģeļiem! … — Jancis gandrīz gavilēdams iesaucās.

— Tas jau rasā vienādi tā. Iesim nu, iesim! — mamma vien­aldzīgi noteica un soļoja tikai tālāk.

Bet puisēnam neparko negribējās zaudēt skaistā vaiņaga. Tikai, kad mamma bija jau labi tālu, viņš metās tai pakaļ, gan­drīz vai raudādams par viņas vienaldzību.

Bet Jancis jau pēc pirmajiem soļiem nevarēja vairs prieka novaldīt.

— Rau, rau, mam: viņš jau nāk līdzi! — puisēns, spožo vaiņagu rādīdams, gavilēja.

— Nu, zināms! — mamma atteica, un abi gāja tālāk.

Jancis atskatījās atpakaļ muižā.

Tur liepas galotni tikko skāra pirmie saules stari, un liepa nosarka pēkšņi kā meitene, mīļu viesi apsveicot.

Tad stari piepeši izplūda pār visu lielo klēts jumtu.

Kad Jancis pēc tam paskatījās uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka mamma runāja ar vīrieti, kas izskatījās gluži kā papus. Tuvāk pienācis, puisēns ieraudzīja, ka tas tiešām bija viņa tēvs.

— Bet kur tad tu, pap, atnāci, ka tevi nemaz neredzējām? — Jancis ievaicājās; bet papus nepiegrieza puisēna jautājumam nekādas vērības un runāja tikai tālāk.

— Tāda nīkuļošana! … Tīri kā nemācīts! . .. Diez kur skrien, ko ķer! . ..

— Nu, nebūtu tak zirgu aizvedis! — arī mamma piemeti­nāja. — Tīri kā gaisā skrējējs! Un vakar tak tā norunāja.

— Nu, kā tad! — papus atkal teica. — Atsteidzos jau pirms saules, bet nu ne šā, ne tā! Domāju — būs vai pašam jāiet pa­kaļ. Bet nu jau puika var aizskriet. Janc, — papus sacīja, — aiz­teci muižā un palūdz staļļmeistaram, lai iedod zirgu.

— Jā, bet vai tad viņš man dos? — Jancis viņam atbildēja, kam 1V2 verstis tālo gabalu nemaz negribējās veltīgi atpakaļ mērīt.

— Gan jau dos! Pasaki tikai, ka man vajag: viņš jau zina, — dārznieks noteica.

— Bet kāpēc tad tu tūliņ nepaņēmi līdzi? — puisēns pētīja.

— Nu, vai tad nedzirdēji, ka mūrnieks bija paņēmis zirgu? — papus nepacietīgi atbildēja, kam dēla gausība, likās, sāka ne­patikt.

Bet Jancis nebija tik drīz iebaidējams.

— Tad jau mūrnieka Peferim vajag viņu atvest! — tas teica īstena advokāta apziņā, kas māk savas un cita tiesības apsvērt.

— Ej nu meklē Pēteri! — papus pavisam nepacietīgi sa­cīja. — Un, kamēr tu pļāpā, varēji jau divreiz no muižas būt atpakaļ! Ej žigli, kurp sūta, — man ar nav vis vaļas te slinkot!

Ar to lieta bija izbeigta, un Jancim vajadzēja doties ceļā.

No šā brīža Jancim radās domas, ka rudens pavisam nepatī­kams gadalaiks.

Vispirms ne viņš, Jancis, bija ar mūrnieku norunājis uzart reizē ar vienu un to pašu zirgu kartupeļus. Tātad viņš par zirgu neko nezināja, nedz no viņa varēja ko prasīt. Ja jau papum vajadzēja zirga — vai tad viņš to pats nevarēja muižā apskatī­ties. Būtu arī Jancim pateicis — puika tūliņ nākdams būtu at­vedis. Bet nu viņš pats apsēdīsies gluži mierīgi grāvja malā un gaidīs. Lai puika skrien, lai tik skrien tādu gabalu! …

Un tad — šis gaisa putns mūrnieks! Vai tad viņš nezināja, ka papus nāks? Un, ja pašam nebija vaļas, — kas tad Pēterim vainas? Kas tad tam jādara? Zināms, tas tagad vārtās vēl siltā gultā, kamēr Jancim jālobj tāds gabals! Un būtu viņš, Jancis, jel kaut mazu drusciņ vainīgs! …

Bet tāds jau papus ir — vai nu vajag, vai ne — sūta tik puiku! Jā, ir jau labi, ka tāds puika, — pasūta tik! Bet vai tad viņi arī māk apieties ar to, kā vajag? Vai tie arī zina, cik tādam puikam grūti? Kas nu deva! Kas nu viņiem pašiem nekait: sēž grāvmalā, kājas apautas, bet pamēģinātu paši basām kājām vēsā rasā paskraidīt — pa ceļa vidu nevar skriet: grants tik asa; un malās tik brīnum gara un auksta zāle: nez vai tik salna nav bi­jusi izgājušu nakti? Nu, lai tik pamēģinātu, tad redzētu gan! …

Un, visu pārliekot un tā pārdomājot, Jancis mana, ka acīm aizmetas tāda kā migla priekšā — nevar lāgā vairs redzēt, bet kaklā iespiežas kaut kas, ko nemaz nevar norīt. Kājas deg kā ugunīs. Puika sāk iet lēnāk un, stipri elsodams, sūdz pats sev savas bēdas:

— Ak dievs, ak dievs! Cik brīžam vecāki neprātīgi un ne­taisni! Bet kā nu viņiem to lai pasaka?… Teic gan: «Tu jau man labais, tu jau man mīļais dēls! .. .» Mīļais? Tad ta «mīļais», ko nemaz nežēlo! …

Nu pag, pag, gan jau paši redzēsiet! Vai nebūs žēl, kad — kad — nomiršu! Gan jau tad paši raudās, bet būs par vēlu — paši vainīgi! … Cik tad viņreiz trūka? Un vai šitādā rasā nevar tāpat pārsaldēties? Trenciet vien, trenciet, — kad nomirs, būs miers! . . .

Puisēns sāka atkal tecēt, jo, lēnām ejot, kājas sala vēl stiprāk.

Nejauši viņš paskatījās pie tam ēnas pusē, un doma tūliņ dabūja citu virzienu. Jancim piepeši ienāca šā rīta jaukums prātā un līdz ar to — šaubas par debesu jaukumiem.

Nomirt… Jā, būtu jau dikti labi, bet vai tur arī būs tik jauki kā te?…