VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Bija sestdienas vakars.

Dārznieks bija tikko noturējis vakariņas. Viņu atliekas — rutka mizu čupa, sāls šķīvītis un maizes galiņš gulēja vēl uz galda. Turpat stāvēja arī vienkārša bļoda ar rūgušpiena mazu­miņu dibenā un otrs šķīvītis ar mērcējuma* atliekām.

* Mērcējums — ar saldu, brīžam skābu krējumu atšķaidīts biezais jeb kūpinātais piens. Aut.

Dārznieks atradās vēl pie galda. Viņš lūkojās pa logu ceri­ņiem pāri skaidri zilajās debesīs. Acis viņam raudzījās mierīgi un domīgi sīkajā zvaigznītē, kas tikko iedegās neizmērojamā izpla­tījumā. Dārznieks likās siltu pateicības lūgšanu turp sūtām par pabeigtās nedēļas pārspētām grūtībām un veselīgām, kaut arī vienkāršām vakariņām . . . Viņas bija tiešām labi garšojušas — sevišķi rutks — kā pašam, tā arī Jancim.

Mammas nebija istabā.

Jancis sēdēja tēvam pretī. Redzamā nemierā viņš šad un tad šļūkāja pa krēslu, uzmanīgi skatīdamies katrā dārznieka kustībā.

Jancis gaidīja kaut ko svarīgu, un, kā aizvien tādās reizēs, viņa pacietība kļuva smagi pārbaudīta: papus sēdēja vēl vien­mēr tikpat mierīgi un raudzījās klusi tai pašā vientuļajā zvaig­znītē, kas ar katru acumirkli kļuva spodrāka un spožāka.

Jancis pavēra pāris reižu muti, bet atkal aiztaisīja lēnām, it kā iztrūcies par savu pārdrošību: papus izskatījās tik netraucē­jams . .. Bet tad Jancī saspērās atkal nepacietība.

Pēdīgi tikpat dārznieks pagriezās pret puisēnu.

— Ej, Janc, paskaties, vai lapas nekust, — viņš teica un sāka meklēt savu kaļķīti.

To tikai Jancis bija gaidījis.

Lai gan viņš jau visu pēcpusdienu bija lapas vērojis un tagad, gluži skaidri zināja, kāds ārā laiks, tomēr, ķad papus sūtīja, un drošības dēļ . ..

Vienā acumirklī Jancis pakampa cepurīti un bija ārā. Durvis vien noklaudzēja.

Tikai pēc laba brīža viņš iedrāzās atkal istabā, stipri elso­dams.

— Kur tad tā skrēji? — papus jautāja, sērkociņu uzvilkdams.

— Es — tepat vien — līdz lielajai liepai, — Jancis atbildēja, mazliet aizraudamies. — Lapas dursciņ, drusciņ tik pašā galā kust, — uz Daugavas pusi.

— Nu tad sameklē — nez kur tās manas pastalas? Skalus arī vajadzēs sasiet. Iesim palūkot — varbūt dievs dos laimi.

Maz minūtēs viss bija gatavs. Skalu kūlītim Jancis bija uz­metis abos galos cilpeniski auklu. Tagad viņš pakāra to plecā kā mednieki šautenes, bet kulīti uzkāra kaklā. Dārznieks paņēma veco žebērkli no kakta.

— Vai tad šonakt atkal iesiet uz Daugavu? — mamma, kas tikko bija ienākusi, uzprasīja.

— Jāiet jau būs pamēģināt. Varbūt tiksim pie krietnas zupas — rīt svētdiena, — papus aiziedams noteica.

— Arlabunakti, mam! — Jancis jautri sacīja ar manāmu lep­numu par visām tām svarīgām lietām, kas viņam tagad bija plecos un kaklā.

Bet tad viņš kļuva nopietnāks, pietecēja steigšus mammai klāt — papus taču gaidīja ārā, — saķēra tai aiz pleca un pie­vilka sev gluži klāt. — Tev gan laikam, mam, negribas vienai mājās palikt? — viņš teica bērna sirsnībā un skatījās spodrajām actiņām mammā. Tad nobučoja viņu žigli un izsteidzās pie papus.

— Hm! — mamma nosacīja klusām un sāka nokravāt galdu.

Tikmēr papus ar Janci gāja pa dārzu lejā uz Liepavotu.

Vakars bija apbrīnojami mierīgs. Pat koku galotnēs lapiņas

vairs nekustējās. Varbūt to nevarēja arī vairs lāgā saredzēt. Un kluss viņš arī bija: lakstīgalas dziesmu un laimības pilnais laiks bija jau sen pagājis. Tagad arī viņām vajadzēja pūlēties un gādāt, un atdusēties.

Tikai Daugava nedusēja. Bet viņas lēnā, garā šalkoņa netrau­cēja nemaz klusumu; likās, ka īsti tās dēļ viņš kļūtu tikai vēl dziļāks, sajūtamāks — šis klusums, ko pat cilvēku darbi, un lat viņi būtu labi vai ļauni, kā rādījās, nespēja grozīt, gluži tāpat kā zvaigznītes, kas pastāvīgi un vienumēr mirdz zilajā bezgalībā.

Jancim bija pavisam ērmoti ap sirdi: tā priecīgi, bet arī bailīgi. Droši vien, ja tagad papus nebūtu klāt, viņš grieztos atpakaļ.

Jancis nemaz nevarēja lāgā saprast, kāpēc viņam tā. Viņš raudzījās gan uzmanīgi drīz uz vienu, drīz otru pusi, bet biezo krūmu ēnā tomēr nemanīja nekā, kas īsti baidītu, — krūmi bija tikai savādāki, tādi kā noslēpumaināki.

Piepeši Jancis tikko neiekliedzās un nenolēca no celiņa: pie Liepavota gājējiem pašā priekšā no biezā krūma atdalījās kaut kas liels un melns un aizstājās ceļā. Arī dārznieks tā kā sarāvās.

— Kas tad tur? — viņš pusbalsī iesaucās.

— Es! — melnais stāvs atbildēja un kļuva tūliņ Janča acīs daudz mazāks.

— Tas jau Marčs! — Jancis priecīgi iesaucās.

— Nu, kur tad tu, Marč, tik vēlu? — dārznieks teica.

— Es arī iešu ar jums dūlēt, — Marčs puslūgdamies sacīja.

— Nu, kad tev patīk, — nāc vien, — dārznieks noteica un gāja tālāk aizvien iepriekš, kamēr puisēni iepakaļus, viens otram blakus.

— Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt? — Jancis pētīja.

— Bija gan tā drusku. Bet tad domāju — jūs jau drīz nāksiet…

— Un ko mamma sacīja?

— Nekā. No iesākuma gan negribēja. Teica — kur nu blan­dīsies nakts laikā. Bet, kad pasacīju, ka tu arī iesi, viņa palaida.

— Tad labi, — Jancis nobeidza. — Tad tik redzēsi, cik vēžu mēs tagad saķersim — pilnu kulīti!

Un Jancis pacilāja maisiņu, kas tam nokarājās gandrīz līdz ceļiem.

Tālāk dūlētāji gāja labu brīdi klusēdami. Katrs nodarbojās ar savām cerībām un domām. Bet par visiem vairāk strādāja Jancis. Plati ieplestām acīm kā ērglēns viņš raudzījās apkārt, novērodams visu, ko vien varēja saredzēt.

Celiņš stiepās līkumu līkumiem gar paša krasta augšu. Ne­skaitāmas reizes Jancis te jau bija dzinis lāčus un lūšus; te viņš pazina katru krūmu un koku. Un tomēr — cik savāds viss bija tagad, nakts krēslā! Tiešām, ja Jancis nezinātu gluži skaidri, ka šī ir tā pati senā tecina, viņš nepazītu tās tagad.

Tanīs vietās, kur tecina piegāja krasta malai gluži klāt, kur pa koku un krūmu starpu, kas tāli pārkārušies malai, varēja re­dzēt apakšā pie pašām mājām Daugavas gludos viļņus līdz ar zvaigžņu dzirkstelītēm, — cik tur dīvaini un cieši likās saauguši sakrustotie zari un lapas! Un Jancim tā piepeši iegribējās mesties šinī samargotā audumā un tiešām tā no visas sirds izšūpoties lokanajos zaros. Nez kāpēc dienā šīs vietas likās bīstamas?

Un tad slaidās lazdas, kas vietvietām pavisam pārliekušās pār teciņu, — kas par līdzenu, slaidu, apaļu jumtu iznāca no viņām! Un cik patīkami soļot pa šo savādo, pašas dabas taisīto siltumnīcu!

Nē, dienā te nemaz tā nebija!

Un beidzot — kuplie, tumšēnainie krūmi! Kādi viņi tagad ■dīvaini… mīklaini — tik apbrīnojami mierīgi, tik klusi! …

Visādā ziņā kairam no viņiem savs noslēpums. Viņi tikai ne­parko negrib to rādīt! Un Jancis saņem visus spēkus, lai kaut ar varu ieskatītos noslēpumainajā ēnā.

Droši vien tur aiz katra krūma aizslēpies kāds no gariem, kas jau Aladinam kalpoja. Varbūt arī kāds cits, tam līdzīgs. Droši vien viņi stāv tur tagad tik klusi vienīgi tāpēc, ka papus, Marčs un Jancis iet garām. Bet, tiklīdz viņi būs projām, katrs nāks lēnām un uzmanīgi no slēptuves ārā, apskatīsies visapkārt un tad laidīsies atkal bezbēdīgi un pārgalvīgi no viena krūma otrā kā lielie tauriņi, lēkās un smiesies par to, ka Jancis viņus tomēr nav ieraudzījis, un — un …