VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Leo atbildēja ar tādu pašu rējienu un, kad Marčs briesmu brīdī sāka vēl ar atlikušām drēbēm gaiņāties, laikam domāja, ka Marčs grib ar viņu pameņģēties, un satvēra tāpēc dūšīgi saviem spodrajiem zobiem Marča svārciņus.

Lielskungs un jaunkundzes sākumā nesaprata, ko tas viss nozīmē. Bet tad, tuvāk apskatoties, viņi sāka skaļi smieties.

Lielskungs mēģināja gan uzsvilpt sunim, lai nāk atpakaļ, bet nevarēja.

Tikmēr Marčs cīnījās ar Leo ap svārciņiem.

Pamazām abi kļuva mierīgāki un sāka viens otru pazīt.

Marčs nostājās brēkt un raudāt un pasauca suni vārdā.

Tas tūliņ arī palaida svārkus vaļā. Marčs noglaudīja tam tīkami gludo galvu, un miers bija noslēgts.

Tagad tikai Marčs pamanīja, ka trūkst krekla un bikšu.

Gabalu attecējis, viņš pacēla tos un paskatījās uz dīķa pusi.

Kungi stāvēja turpat un smējās vēl vienmēr, bet Marčam tika tāds kauns, tāds kauns!

Un, cik mudīgi vien varēja, viņš iemetās putnu dārzā.

Jancis pa tam, izlietodams izdevīgo brīdi, bija gluži klusām pārpeldējis pār dīķi un ielīdis ceriņu krūmā.

Kad kungi aizgāja, viņš atpeldēja atpakaļ, apģērbās un gāja draugu meklēt.

Marčs sēdēja šaurā putnu dīķa malā un meta mazus akmen­tiņus ūdenī.

Jancī viņš i nepaskatījās. Varēja redzēt, ka tam kaut kas kremta sirdī.

— Marč, kāpēc tad tu bēgi? — Jancis jautā.

Plunks! plunks! — iekrīt divi akmentiņi ūdenī.

— Labāk vajadzēja palikt dīķī, kā, piemēram, es…

Plunks! plunķs! — iekrīt atkal pāris oliņu.

— Kāpēc tu nerunā, Marč? Vai tu uz mani dusmīgs? — un Janča balss skan tā mīksti.

Dīķī tagad ieskrien vesela sauja grants, un Marčs pieceļas.

— Zināms, uz tevi! — viņš teic un grib būt ļoti stingrs, bet tomēr nedrīkst paskatīties uz Janča pusi, lai tas nepamanītu asa­ras, kas saskrējušas acīs.

— Nu, ko tad es tev, Marč, slikta darījis?

Abi puisēni sāka iet uz mājas pusi.

— Jā, kas tad uzvedināja iet dīķī? — Un Marčam norit liela, spoža asara uz svārkiem par notikušo kaunu.

— Bet vai tad es, Marč, zināju, ka kungi nāks?

Marčs paskatās asaru pilnām acīm Jancī, it kā gribētu pār­liecināties, vai tas paliesi arī tā domā . . .

Tad viņš sniedz roku — un puisēni izšķiras.

Ka Jancis varētu būt tik bargs un pavisam netaisns — to Marčs nekad nebija iedomājies.

Bet viss notika tā.

Kādā dienā, kad Marčs tikko bija beidzis savus kara ieročus taisīt un nāca pašlaik, gludi nodrāzto šķēpu un priekšturamās bruņas lepni cilādams, uz Liepavota pusi, — pa akmens kāp­šļiem no Daugavas puses uznāca Jancis. Tam bija tikai līksts un bultas rokā.

Puisēni sastapās.

— Skat! — Marčs teica un grieza šķēpu gaisā. — Kausim nu lāčus!

Bet Jancis nelikās Marča ne dzirdam, ne redzam un gāja tik tālāk.

Marčs brīnījās.

— Janc! Uz kurieni tad tu? — viņš jautāja; bet balsij jau bija laba daļa jautrības izzudusi.

— Kas tev bēdas! — Jancis atcirta un gāja projām, līkstu pacilādams un tā kā svilpodams.

Marčs devās pakaļ.

— Bet, Janc, vai tad šodien lāčus nemedīsim?

— Ej viens! Ar tevi pat runāt negribu!

Marčs apjuka pavisam. Kas tad Jancim noticis?

Marčs patecēja un saķēra Janci aiz piedurknes.

— Klau, Janc, — kāpēc tu tāds esi? — viņš lūdzās.

— Liec mani mierā! — Jancis iesaucās asi un izrāvās. — Es jau teicu — tu neesi vairs mans draugs!

Un Jancis gāja vienmēr vēl projām, nabaga puiku nemaz neuzskatīdams.

Marčam kļuva tik bēdīgi, ka viņš tikko nenosvieda savus jaunos kara rīkus zemē, ar ko pirmāk bija tā lepojies. Tagad tie viņam vairs nemaz nepatika.

Marčs nezināja, ko darīt.

— Bet klau, Janci! Es tak nudien nekā nezinu! — Un Marčam ar varu spiedās asaras acīs.

— Nedievojies, Marč: kas dievojas — melo! Bet man tu ne- izmelosies vis!

Un Jancis apstājās.

— Nu tici tak, Janc: es neesmu tak nekā nodarījis!

— Vai tu re! šis neesot nekā nodarījis! Kaunies jel, Marč, liegties! Es jau tevi pazīstu gan!

Un Jancis paskatījās Marčā tā nicīgi — no sāniem.

— Bet, Janc, mīļo Janc, es tak nemaz neesmu vainīgs!

— Kas tad nu nez gan cits? Es jau domāju, ka tā būs! Nu, tagad tu vari iet pie mūrnieka Pētera — tam būsi labu labais. Man tāda drauga nevajag!

Un Jancis atkal taisījās iet tālāk.

Tas nu bija katrā ziņā par daudz.

— Nu, tad — kad negribi — negribi mani, — Marčam no­bira ātri viena pēc otras divas lielas asaras, — tad — tad — arī — nav — vajadzīgs! Es varu — arī viens pats — spēlēties!

Marčs apgriezās un gāja projām.

Jancis paskatījās ātri Marčā.

Jā, tiešām! Viņš gāja pavisam nopietni projām — pat atpa­kaļ neatskatījās.

' — Marč!

— Nu?

— Tad tu neesi vainīgs?

— Zināms, ka ne!

— Un tu nemelo?

— Es jau vēl nemaz nezinu, ko lai melo?

— Nu labi! Tad nāc — es tev parādīšu, — Jancis teica svarīgi, pietecēja pie Marča, saķēra tam roku un ievilka puiku steigšus sev līdzi krūmos.

— Paskaties! — Jancis teica, zemē rādīdams, kad viņi bija nonākuši pie zināmā krūma, kur atradās putniņi.

Marčs raudzījās nopietni rādītā vietā, un seja viņam kļuva ik brīžus nopietnāka un tāda kā nemierīgāka arī: zemē gulēja nosists mazs, vēl neapspalvojies putniņš un gabalos saraustīta ligzdiņa.

Marčs likās kaut ko ļoti nopietnu pārdomājam.

Tad viņš ātri pacēla galvu un paskatījās tajā vietā, kur senāk stāvēja perēklītis.

Un piepeši Marčam sacēlās savāda jausma un liels žēlums mazajā sirdī.

Bēdīgi viņš paskatījās Janča stingrajā sejā un teica:

— Vai, Janc! Mūsu putniņi izpostīti! . ..

Un Marčs skatījās atkal zemē, it kā meklētu noziedznieka pēdas.

Bet Jancis teica zīmīgi:

— Jā gan, Marč! Un viņus neviens vairāk nezināja — tikai mēs divi!

Marčs domāja vēl joprojām, it kā nebūtu dzirdējis drauga vārdus.

Bet tad pēkšņi viņš saprata visu — visu līdz ar smagajām aizdomām, kādas varētu celties pret viņu.

Izbijies un nemierīgs, it kā pats būtu arī viens no mazajiem putniņiem, ko patlaban tver nežēlīgā slepkavas roka, Marčs skatījās Jancī un lielākā uzbudinājumā sacīja:

— Un tu? Tu, Janc, domā?… — viņš nespēja nobeigt.

— Es jau teicu, — Jancis mierīgi un stingri atbildēja, — ne­viens cits viņus nezināja kā tikai mēs divi!

— Nē — nē, Janc! Tici man: es neesmu vainīgs! Man … Es jau viņus tā mīļoju! …

Un lielākās žēlabās Marčs skatījās atkal nosistajā putniņā.

— Tad tu esi viņus kaut kam parādījis, — Jancis dzestri teica.

— Arī ne-ē, Janc! — Marčs atbildēja, atkal it kā domās nogrimdams.

— Bet… — un Marča seja noskaidrojās kā saulīte. — Es zinu, Janc, es zinu, kas vainīgs! Citādi nemaz nevar būt!

— Nu? — Jancis dzestri izaicināja.

— Redz, tā bija, — Marčs sāka stāstīt, — vakar nāku pēc ūdens Liepavotā — Lotes vietā. Piesmeļu krūzi un uznāku augšā. Domāju, pag, iešu paskatīties putniņus. Ielienu klusītiņām, pa­šķiru zarus, skatos: visi guļ tik smuki, tik mierīgi! Veco nebija neviena. Atlaižu atkal lēnītiņām zaru un izlienu no krūmiem. Te — kur bijis, kur ne, — nāk mūrnieka Pēteris. «A-a!» viņš saka, ieraudzījis mani. «Es jau zinu: tev tur putniņi!» — «Kas par putniņiem?» atsaku. «Es jau tāpat vien…» — «Tāpat vien!» šis mēda. «Tu mani mācīsi! He — he! Gan jau es ar viņus uziešu; un tad — tik tev viņus redzēt!» Mani pagrūzdams, ka tikko krūze neizkrita, viņš ieskrēja krūmos, kā jau mežonis. Man tika bail, tik bail, ka tikai viņš neatrod putniņus, un es devos skriešus vien kalnā un vienādi domāju: ka tik neuziet! Bet viņš tikpat atradis un izpostījis mūsu putniņus, — Marčs bēdīgi no­beidza.