VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Bet vai nu aiz bailēm par lielo augstumu, vai arī pārāk ātrā steigā Marčs neieķeras vis galvenā stumbeņa, bet zarā.

Zars nobrīkš, lapas nošalc, un Marčs nāk atmuguriski taisni no pašas augšas zemē. Zars vien rokā.

Jancim uznāk nāves bailes: bez šaubām, Marčs nu pagalam!

Jancis aizspiež ar rokām abas ausis un metas krūmos.

Zari vien nošmīkst. Lapas zib nesamanāmā ātrumā gar acīm, bet vēl ātrāk šaudās domas Jancim galvā.

Reizēm viņas iet, iet — liekas, ņems jaunu virzienu, bet tad sitas piepeši atpakaļ, iet atkal uz priekšu pa veco ceļu, sāk tad tā dīvaini griezties: sākumā lēnām, tad ātrāk un ātrāk — tikai riņķī, riņķī vien!

Jancim galva vai plīst, bet krūtis spiež un žņaudz nere­dzama, bet stipra roka.

— Ak dievs! Ak dievs! — puisēns elso skriedams, un domu rinda griežas atkal ierastā ceļā, un Jancim sirds gandrīz apstājas, to pārskatot.

— Ko lai dara? Ko tik nu lai dara? — viņš atkārto un jūt, ka ceļi sāk drebēt un lūzt, bet spēki zūd.

— Ko tik nu lai saku, kad taujās: kur Marčs?… Nē, nē! Es tak neesmu nemaz vainīgs!

— Bet kas viņu sūtīja augšā? — prasa klusām, bet stingri un it kā viltīgi smīnot kāda slepena balss.

Pret to nu sasperas viss Janča spēks.

— Vai es?… Vai es viņam liku? — Jancis iesaucās skaļi un izstiepj rokas it kā atgaiņādamies.

— Kāpēc tad viņš pats ķērās tieši zarā?

Bet klusā balss čukst lēnām un stingri: — Un tomēr — ja nu viņi domās, ka tu nogrūdi?

Jancim pietrūka elpas, un viņš apstājās.

Cik tālu noskriets, kas to lai zina? Bet tālāk vairs nevar — jāatpūšas.

Krūtīs turpinās joprojām briesmīgā cīņa: prāts nerimst strā­dāt Janča labā, bet klusajai balsij arī katrā teicienā savs īss un šausmīgs jautājums.

Jancis norauj lapu un sāk košļāt.

Lēnām un pamazām sāk rasties spēki, un līdz ar tiem arī cīņa krūtīs top lēnāka.

Beidzot prāts dabū tikpat tā kā virsroku.

— Bet kā — ja Marčs nemaz nav nosities? Kad viņš tikai mazliet sadauzījies? — jautā prāts.

— Ak dievs! Vai tā varētu būt? — saka pats Jancis. — Un tomēr — vai tad cilvēki nav no augstiem torņiem krituši un tomēr palikuši dzīvi un veseli? Un te jau bija tikai nieka lazda! Nu ko tad tu bīsties?

Tā izrunājies, Jancis griezās atpakaļ.

«Vēl tak nevar nekā zināt,» puisēns domā un iet.

Bet, jo tuvāk nāk briesmu vietai, jo šaubīgāki top atkal cietie pamati, un sirds sāk atkal nevaldāmi pukstēt.

Pie pēdējā krūma Jancis aiztur elpu un klausās.

Viss klusu.

Sirds sāk atkal no jauna strādāt un tā, ka ir deniņos atskan.

Jancis tikko nemetas vēlreiz prom.

Bet tad viņš saņemas un pašķir zarus.

— Marč! Marč! Tu dzīvs! — puisēns iekliedzas, un krūtis viņam top tūliņ brīvas un vieglas.

Viņš grib krist draugam ap kaklu, bet Marčs pagriežas tā lēni, lēni, un Jancis atjēdzas: Marčam dziļi bēdīgs un pavisam nedzīvs ģīmis.

Viņš sēž zem tās pašas lazdas. Acis pilnas asarām, bet rau­dāt Marčs neraud. Plūc tikai zāli un košļā stiebriņus.

Viņš gluži kluss un lēns, it kā viņā puse dzīvības vien vairs būtu atlicies.

Nolauztais zars guļ turpat līdzās.

Labu brīdi arī Jancis stāv satriekts. Nemanot arī viņam saro­das asaras acīs.

— Marč, vai tu stipri sasities? — viņš beidzot prasa mīksti un knibina lapiņu.

— Jā . .. — atbild Marčs vāji, tikko dzirdami, un var manīt, ka viņam grūti runāt.

— Ko tad?

— Muguru un — krūtis ar laikam: sākumā nevarēju elpu nemaz atņemt.

— Tad nekas, Marč: gan pāries! Vai vairāk nekā?

— Un kāja ar briesmīgi sāp. Nezin vai tik nav pušu?

Un Marčam, tādu nelaimi iedomājoties, nobirst liela asara.

Arī Jancis sabīstas ne mazumu.

— Kurā vietā tad? — viņš prasa steidzīgi.

— Te, — Marčs rāda ap skriemeli.

— Vai pakustināt var?

— Ne-ē! — Marčs atbild, bet īstenībā viņam bail mēģināt.

— Nu varbūt viņa tikai pamežģīta, — Jancis teic, — vai vienīgi sadurta?

— Varbūt…

— Klau, Marč! Pieķeries šitai lazdai! — saka Jancis. — Es pamēģināšu kāju ievilkt.

Puisēns paklausa, un Jancis stājas darbā.

Viņš loka un groza kāju visvisādi un nu stiepj tik spēcīgi, ka Marčs nevar nemaz noturēties.

Tas palaiž lazdu vaļā, kāja viņam sāk tā kā kutēt, un Marčs sāk smieties, bet smieklos skaidri manāmas asaras.

Jancis tikko nepakrīt, bet viņam arī top jautrāk.

— Klau! Man likās — noknaukšķēja. Varbūt nu jau būs

vesela. Pamēģini — vai nevar jau paiet? — Jancis teic un palaiž kāju.

— Redzēs … — Marčs saka ļoti apdomīgu seju, pieceļas un sper, smagi klibodams, pirmo soli.

Otrais jau iet vieglāk, trešajā Marčs tikai mazliet pasveras uz vienu pusi.

— Var gan, — viņš saka. — Bet sāpēt vēl sāp!

— Nu, tad droši vien pāries! — Jancis nosaka tik paļāvīgi un priecīgi, ka Marčs sāk viņam pilnīgi ticēt. — Vajag tikai ielocīt! Bet mājās tā kā nesaki mātei!

— Par ko?

— Tad tik redzēsi — būs slikti!

— Nu?

— Dabūsi pērienu, un pakrastē nemaz vairs nelaidīs!

— Vai tā? Tad jau gan nedrīkst sacīt.

— Bet tā ka tikai neizpļāpā!

— Ne-ē! Neaizmirsīšu vis! — Marčs nobeidz, un puikas soļo lēnām tālāk.

— Bet pag! — Jancis sacīja. — Par visām bēdām parādīšu tev kaut ko!

Un Jancis, paskatījies Marčā, atmeta lielīgi galvu atpakaļ.

Puisēni pagriezās no celiņa un iegāja pašos biezākajos krū­mos — Jancis pa priekšu, Marčs, šad un tad modes dēļ ieklibo- damies, pakaļ.

Viņi gāja jau labi ilgi un vienmēr vēl pa ļoti bieziem saus­viežu un mīkleņu ceriem.

Pēc Marča domām, vajadzēja būt jau netālu no Liepavola, tikai tur nebija taču tik biezu krūmu — šo pakrastes gabalu arī Marčs pazina diezgan labi. Bet nu krūmi, kā likās, kļuva aizvien biezāki un biezāki, un beidzot tiem nevarēja vairs gandrīz ne cauri tikt.

Tad krūmi negaidot un pēkšņi nobeidzās un Marčs atradās apaļa it kā klajumiņa malā, ja viņu tikai tā varēja saukt.

Viņā pusē un klajumiņam visapkārt bija biezum biezi krūmi. Zari vidusmalā bija taisni un līdzeni, laikam nogriezti, tāpat ga­lotnes. Vienā kopā viņi izskatījās kā skaists dzīvu kociņu žogs,

kāds, piemēram, bija muižas laukumam apkārt. Kur krūmi bija saauguši retāk, atradās zemē sasprausti, pa pusei novītuši zari vai bērziņi.

Vienā malā Marčs pamanīja tādu kā soliņu.

Laukumiņa vidū auga 3 vai 4 brīnum diženi jāņogu krūmi. Starp tiem atradās neliels ķirsītis ar kādām 10 tumši brūnām ogām.

— Tas mans ogu dārzs, — Jancis sacīja manāmā lepnumā.

— Tā? . .. Kur tad tu viņu ņēmi?

— Kur ņēmi! Pats iztaisīju.

— Kad tad?

— No rītiem, dienvidos — kad iznāca vaļas.

— Un kur tu ogulājus ņēmi?

— Ķirsīti paps iedeva, kad dēstīja lielkungam dārzā, un jāņogu krūmu uzgāju tepat.

— Bet vai tev kādreiz citi neizposta?

— Jā, kas tad viņu te zina? Kas tad te līdīs tādā biezoknī? Vai tu pats vinu zināji?

— Ne-ē! '

— Nu tādēļ! Bet, kad nekur vairs ogu nav, man ir! Es viņas pataupu, kamēr dabū drusciņ salnas, tad tik ir gardas — gluži kā vīnogas, un paliek līdz pat ziemas svētkiem: sasalst un paliek. Tad tik viņas saldas! Kad apsedzot — esot vēl labāk; bet nav jau vērts: arī tagad viņas garšo ļoti brangi. Sāksim nu — tad tik tu redzēsi!