VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Marčam sniegs vien pajuka ap acīm. Briesmu brīdī viņš ap­kampa lielo āmuru un piespieda to it sirsnīgi pie krūtīm.

Un tā nu viņi visi trīs gulēja sniegā.

Bet sniegs bija mīksts un cēls kā dūnas, gaiss — mīlīgi vēss ■un veselīgs, un abi puisēni gandrīz reizē sāka stipri smieties.

— Tad tik bija gāšanās! — Jancis sacīja, sniegu nopuri­nādams.

— Jā, tad tik bija gāšanās! — Marčs atsaucās, cepurīti sku­rinādams. — Un āmurs ar! …

To iecēla atkal ragaviņās, un puisēni turpināja uzsākto ceļu, aizvien vēl jautri iesmiedamies, kā jau bērni.

Pie Liepavota viņi kāpa lejā; bet pēdējā kāpšļa posmā Marčs -gandrīz sacēla nepatīkamu traci.

Apkārt raudzīdamies, viņš bija uzminis vaļējai radzei, zau­dējis līdzsvaru un nu mēģināja krist, un spēra tādā sparā raga­viņas Jancim virsū, ka tas tikko noturējās. Citādi gandrīz būtu nelaime notikusi, jo ceļš bija stāvs un gar malām, kā arī pašā apakšā no mīkstā sniega raudzījās asas klinšu šķautnes ārā.

Beidzot puisēni nonāca laimīgi Daugavas malā.

Tā nu bija pavisam pārvērtusies: cik tālu vien varēja redzēt, visur gar abām pusēm stiepās nolasmanis [9] .

Augšpus dzirnavupītei, plēsā, kur ūdens lēns kā ezerā, no- lasmaņi Vidzemes un Kurzemes pusē sniedzās gandrīz jau līdz Daugavas vidum, kamēr lejpus upītei bija jau šaurāki, jo ūdens tur bija straujš un nevaldāms.

Kurzemes pusē nolasmani saturēja garie gārdi; Vidzemē gārdu jeb sēkļu nebija un tālab gar Lazdām stiepās tikai maza nolasmaņa strīpiņa.

Mazliet augstāk, kur straume sitās taisni stāvajā klints sienā, pat šīs strīpiņas nebija.

Vietvietām, kur vējš bija notrencis sniegu, ledus bija tīrs un spožs.

Pa šīm vietām nu lavījās Jancis ar savām slidām.

Mārču viņš bija iesēdinājis ragaviņās un pats zirga vietā vilka tās gārdiem pāri uz Staburagu, jo tur augšā šmaugākie kārkli.

Vispārim ledus bija jau diezgan biezs. Tikai, kur avotiņi sitās no dibena augšup, ledus bija plānāks un knirkšķēja, pāri skrejot; dažā vietā, kur avots burbuļoja straujāk augšup, bija pat neaiz­saluši laukumi.

Puisēni nebija vairs tālu no Staburaga, kad Jancis, šādai vietai garām pabraucis, palaida piepeši ragaviņas vaļā, pakampa lielo āmuru un metās atpakaļ.

Tūliņ arī Marčs sadzirdēja dobju zvēlienu.

Kad viņš pienāca, Jancis bija jau izsitis ledū prāvu caurumu un bāza pašlaik roku iekšā.

Marčs gribēja prasīt, ko tas nozīmē, kad Jancis izvilka no cauruma lielu, garu zivi, un Marčam jautājuma vietā paspruka tikai:

— Oja, Janc! Kas tad tas? Tā jau vēdzele!

— Nu jā, vēdzele. Un skat tik, kas par veceni! — Jancis priecājās.

— Brīnums! Kā tad viņa neaizbēga?

— Kur tad šī bēgs apreibusi.

— Apreibusi?

— Nu kā tad! Es tak viņai iezvēlu pa galvu.

— Bet — ledus?

— Nu jā — pa ledu. Kad trāpa tai vietā, kur galva, — vē­dzele paliek uz vietas un rokā! Kad pa asti — tad tik tev ko redzēt!

— Tas jau dikti viegli, Janc! Pameklēsim vēl …

Puisēni sāka meklēt, un īpaši Marčs jo dedzīgi. Viņam arī izdevās ieraudzīt kādas pāris nelielas vēdzeles; bet, pirms viņš sagatavojās, lai trāpītu pa galvu, zivis nezin kur bija jau nozu­dušas.

Reiz viņš pamanīja varenu sapalu ar tādām lielām, platām sudraba zvīņām.

Bet tas izgaisa vēl ātrāk nekā vēdzeles.

— Lai nu paliek! Šoreiz pietiks ar to pašu vienu. Brauksim tagad tālāk, — Jancis sacīja, un Marčs sēdās atkal ragaviņās.

Pēc maza brītiņa viņi bija jau pie Staburaga.

Arī tas tagad bija pavisam savādāks: kluss un mierīgs, it kā galīgi saguris.

Jeb — varbūt viņš gulēja?

Jā, tiešām — izskatījās tā.

Tomēr cik silti viņš bija ierīkojies: visapkārt bieza, mīksta sega, galvā — dziļi uzbāzta cēlā Kašemiras cepure . . . Tikai bārdā bija lāstekas — lielas, garas lāstekas, kā jau milzenim.

Un tur nu, tāpat kā senāk, pazibēja pa pilienam, tikai lēnām un dīvaini klusu, bez trokšņa.

Ziema nebija aizmirsusi arī lielos klinšu gabalus — Stabu­raga smagās sirdsdomas: baltā sega apklāja arī tos mīksti un silti.

Puisēniem kļuva pavisam ērmoti ap dūšu šādā negaidītā klusumā.

Kur senāk viss šalca un skanēja, tagad — tāds nāves klu­sums . ..

Un — neomulīgs, tāds baigu jausmu pilns.

Jancis reizes divas apskatīja platām acīm Staburagu un tad, ne vārda neteicis, sāka griezt šmaugās klūdziņas.

Pāris kūlīšu piegriezis, viņš meta mieru un sacīja:

— Ko domā, Marč: vai nebūs diezgan?

Bet prasītais neatbildēja.

»

Domādams, ka Marčs varbūt viņpus klintīm, Jancis uzkāpa uz lielākā bluķa.

Bet brīnums — arī tur viņa nebija!

Jancim sāka jau bail mesties, kad viņš piepeši izdzirda tādu kā Marča balsi, tikai dobjāku un spēcīgāku, kas puisēnu pada­rīja vēl tramīgāku, jo viņam iešāvās atkal senās domas par labiem un [auniem gariem prātā, kas labprāt mīlinoties šādās vietās un vilinot bērnus nelaimē.

— Janci! — sauca dobja balss.

— Nu? — Jancis atbildēja un raudzījās apkārt.

— Nāc taču šurp!

Jancis nolēca otrā pusē zemē: viņam likās, it kā balss nāktu no klints apakšas, kur Marčs varbūt paslēpies.

Bet no meklētā tur nebija ne vēsts.

— Janci! — atskanēja atkal tā pati balss, un Jancim likās, it kā viņa nāktu vēl dziļāk no zemes. Nē — nu vairs kaut kas nebija kārtībā!

Spēji elsdams, viņš uzrāpās atkal klintī un sauca, cik stipri vien uztrauktā balss atļāva:

— Bet, dieva dēļ, Marč, kur tad tu esi?

— Nu šite! — Marčs atsaucās un izbāza galvu aiz lāstekām.

Viens — divi, Jancis jau bija lejā un Marčam klāt. Tas smējās

un raudzījās līksmi Jancī.

— Skat — kas tā par istabu! — Marčs teica lepni tādēļ, ka pirmais to bija atradis.

Un patiešām — labākas nemaz nevarēja vēlēties. Brīnums tikai, ka Jancim viņa nebija iekritusi prātā: vasaru taču pats — un ne vienu reizi vien — bija mēģinājis nostāties zem šīs klints, kas tik tālu uz Daugavas pusi bija izspiedusies, ka Staburaga ūdeņi daudzās bezgalīgās strāviņās plūda tai kā jumtam pāri.

Tikai vasarā nevarēja ilgi tur nostāvēt, jo strāviņās, lai gan neķēra tieši, tomēr, cietajos akmeņos atsizdamās, sadrupa smal­kās pilītēs, kas nemīlīgi lēca uz visām pusēm, slapinādamas drēbes un saldēdamas kailās kājas. Un to nevarēja izturēt.

Tagad strāviņās bija pārvērtušās cietās lāstekās un, viena pie otras piedurdamās, sasalušas skaidrā kristāla sienā, pār kuru vietvietām mazas, tīras strīpiņas likās kustamies.

Daugava, Vidzeme un visa apkārtne izskatījās pavisam dī­vaina, kā caur neskaidru stiklu skatoties.

— Un paklausies tikai, kā skan! — Marčs sacīja un uz­kliedza «ē!».

— Nudien — gluži kā silā! — Jancis teica un mēģināja arī. — Skāde, skāde, ka te vasaru nav tā: tad tik mums būtu laime!

Puisēni pārmaiņus uzkliedza atkal un priecājās, un smējās.

Bet beidzot viņiem tomēr sametās vēsi.

— Klau, Janc! Mēs jau te varētu uzkurt uguni, — Marčs beidzot ieteicās.

— Jā, zināms! — Jancis atsaucās, un abi steidzās ārā.

Sausu zaru pakrastē bija diezgan, un par mazu brītiņu jau­najā istabā sprēgāja jautra uguntiņa.

Puisēni sildījās pie tās, smējās un priecājās par labo iedomu. Tikai dūmi nebija pa prātam. Gan puisēni liecās zemu, bet dūmi laidās arī aizvien zemāk un zemāk, tā ka beidzot vairs nekā nevarēja saredzēt.