VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Vai, vai, Marč! — Jancis klusām un bailīgi sacīja. — Ko tik nu papus teiks?

Bet Marčs neteica ne vārda: viņam tā vien likās, ka pašreiz melni krāsotais skapis gāzīsies virsū vai arī nāks kaut kas vēt jaunāks.

Par brīnumu, viss palika, kā bijis: skals sprēgāja, ratenis rūca tāpat vienmuļīgi tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Un tomēr …

Marčs sāka virzīties durvīm tuvāk.

— Kur tad nu tā tik drīz, Marč? — dārzniece ieprasījās.

— Es — tāpat vien … — Marčs atteica, nosarka un — bija pa durvīm ārā.

Tad viņš laidās skriet, it kā tam kāds dzītos pakaļ, aizvien kaut ko sevī dudinādams.

Tikai pie lielās liepas viņš apstājās un izsūdzēja tai skaidros vārdos savas bēdas:

— Ak dievs, ak dievs! Tad tak labāk zosis ganīt un grozus pīt nekā . .. Bet viņš tak nesacīs papam?. . .

Un Marčs laidās atkal skriešus tālāk līdz pat mātes istabai, kur tūliņ likās gultā.

Kad dārznieka istabā pulkstenis nosita desmit, papus teica, lai mamma uztaisot gultu.

To Jancis jau sen bija gaidījis.

Lapaspuse bija gan pierakstīta, uzdotais darbs padarīts; bet Jancim bija tomēr liels nemiers un tādas kā bailes, ka tikai papus nenāk skatīties.

Rīt — nu, no rīta jau aizvien lietas izskatās labākas.

Tāpēc Jancis ātri nolika spalvu, aizbāza tintnīcu un izgāja ārā.

Kad ienāca atpakaļ, papus gulēja jau gultā.

Laikam viņš nebija vis burtnīcā skatījies.

Papus gultas galvgalī misiņa lukturī dega pašu lieta tauku svece.

Neliela grāmatiņa bija papum rokā. Tas bija jaukais stāsts — «Veccais uzahrs jeb Klahvs lai pūsch raggā», kura sākumu Jan­cis jau zināja. No tās papus vairāk vakarus bija jau lasījis priekšā, un stāsts patika Jancim ļoti labi.

Cik bija jau izlasīts, Jancis zināja no galvas un varēja kaut vai tūliņ atstāstīt.

Tagad pat, gultā gulēdams, papus nesāka vēl, kamēr mamma apgūlās, — viņš vēlreiz pārdomāja visu, ko bija dzirdējis.

Bez šaubām, vecais uzārs bija varens vīrs — īsts kareivis caur un cauri.

Ka viņš savu zirgu ļoti mīļoja un izturējās pret to kā pret visuzticamāko draugu — tas arī bija dikti labi! Jancis arī būtu -tā darījis. Bet, ka šis citādi saprātīgais vīrs liedza Mārcim dēla meitu Pronīti, — to Jancis nekādi nevarēja saprast.

Mārcis bija taču visā apgabalā krietnākais puisis. Kas viņam varēja kaut ko sliktu pārmest?

Un dūšīgs — ak tu dievs! Nezin vai Mārcis nebija tikai vēl •dūšīgāks par pašu veco uzāru?

Un vai tad nu viņš bija vainīgs, ka tēvs nošautā brieža dēļ bija sēdējis 4 gadus cietumā un bija tikai nabags lauku sargs?

Bet īsti tādēļ taču viņam vajadzēja dot skaisto, bagāto Pro­nīti: tad taču abiem būtu līdzēts!

Bet nē: ļaudis nievā, ļaudis nicina to katrā solī, un tikai Pronīte zina, cik Mārcis godīgs un labs.

Brīnums, cik ļaudis akli un neredz, ko pat Jancis saprot.

Un dūšīgais, prātīgais uzārs stāv arī viņu pusē un tiesā Mārci tāpat.

Zināms, kas tad nabaga puisim vairāk atliek kā atstāt nosku­mušo Pronīti un doties karā tēvijas un savas labās slavas dēļ.

Bet šis Vinkleru Klāvs, kas, jau karā aizbraukdams, no bailēm bāls kā līķis, kamēr citi līdz ar Mārci dūšīgi dzied un jokojas par Bonaparti!

Un šim Klāvam uzārs grib atdot Pronīti!

Bet Mārci jau karā var nošaut — par Klāvu nekas! — bet Mārci! Kas tad būs vainīgais?

Un Jancim sacēlās varenas dusmas un īgnums pret veco uzāru.

Ak dievs! Kaut jel Mārcis pārnāktu no kara sveiks un vesels un, ja ne par ģenerāli, tad vismaz jel par pulkvedi; lai tad visi — un vecais, nežēlīgais uzārs arī — redzētu, kas viņš par krietnu un dūšīgu puisi, gluži tāds, par kādu arī Jancis . ..

Bet papus sāk lasīt — jāklausās.

Sākas jauna nodaja.

Vecais uzārs nāk tikko no pilsētas un nes daudz ziņu par kara gaitu mājās.

Viņš satiek veco Vinkleru, Klāva tēvu, kam dēla liktenis ļoti spiež sirdi.

Diemžēl vecais uzārs nevar par to nekā priecīga pastāstīt. Viņš apklaušinājies visās kazarmēs, bet nekur par Vinklera Klāvu ziņas nav dabūjis.

Beidzot nogājis slimnieku kantorī, un tikai tur skrīveri, visas grāmatas izšķirstījuši, beidzot atraduši, ka Klāvs, karā brauk­dams, vagonā saslimis.

Kas tā par slimību — neviens nezinot.

Bet vecajam Vinkleram tas ļoti pa prātam.

Tad ta tēvs, kam dēls mīļāks par tēviju!

Gluži taisnība, ka vecais uzārs saka: «Par to slimību var visādi domāt.»

— Bet, pap! — Jancis ieprasās. — Kas tā gan bijusi par slimību?

— Nu, laikam kara drudzis — bailes.

— Ahā!

Tad papus lasa tālāk:

Vecais uzārs, kā jau īsts kareivis, top aizvien piktāks par izredzēto znotu; bet sevišķi griezīgs, kad izšķiras ar Vinkleru.

Tad vecais uzārs sāk viens pats runāt — tā Jancis arī brīžam dara — un iekarsējas tik tālu, ka šķoba cepuri un nu «ar rungu pie zemes piesit, un tad savas nepatīkamās domas, kas viņam galvā saceļas par gļēvo Klāvu, kam viņš savu Proni apsolījis, no sevis nokrata».

Tātad vecais tomēr sāk jau nojaust, kāds būs znots!

Visapkārt kalnos svin Sedanas svētkus: visapkārt ugunis, šāvieni, un arī vecajam uzāram top līksmāk ap sirdi.

Bet te, gar meža malu iedams, viņš pamana divus cilvēkus sarunājamies.

Kad tikai tā nav Pronīte?…

Gluži pareizi: vectēvs viņu jau pazinis!

Bet otrais? Kas tas var būt?

Ak tā! Tas jau Mārča tēvs, vecais, salīkušais lauku sargs nabadzīgos, nodilušos svārkos.

Pronīte viņam tikko atnesusi aizsainīti no savas pilnības. Ve­cītis pateicas asarām acīs par viņas gādību, kamēr Pronīte izsūdz savas bēdas.

Visi priecājas šodien visapkārt — tikai viņai vienai jābēdājas: Mārcis nesūta it nekādu ziņu, kad tikai viņš karā nav…

Un Pronīte noslauka acis priekšautā.

Bet vecais uzārs? Kas būs, kad tas uznāks? Būtu taču gājuši abi projām! .. .

Na, beidzot viņi izšķiras tomēr, bet — Jancis pieceļas sē­dus — ir jau par vēlu: vectēvs stāv jau sirdīgs kā lauva tikai pāris soļu no Pronītes aiz priedes.

Tiklīdz tā griežas mājup, viņa pērkona balss iztraucē Pronīti.

Meitēns stāv kā sastindzis; sirsniņa, no bailēm pārņemta, pukstin pukst, un vaidziņi nosarkuši līdz pat ausīm.

Un nu nāk briesmīgs un ass sprediķis.

Nabaga Pronīte, ko tad viņa ļauna darījusi? Vai tad vecajam lauka sargam likt badā nomirt? Vai tad viņam palīdzēt kaut kas ļauns?…

Bet tad — kas tas bija? Ko teica vectēvs?

Mārcis nošauts? Pie Sedanas — kritis?

Pilsētā — dzirdējis …

Ak dievs! Ko tik lai nu Pronīte?

Jā, ko tik lai nu viņa dara?!

Pronīte saķer galvu abām rokām, piespiežas pie priedes un raud.

Bet vectēvs, bargs un nelokāms, mudina iet mājās, tikai Pro­nīte to nedzird.

Piepeši viņa saņemas, saķer vectēva roku un, to bučodama, saka klusiņām: «Ardievu, vectēv, piedod visu, ko nepareizi darījusi, un saki memmiņai, lai lūdz par manu dvēseli dievu, — mani neviens vairs neredzēs …»

Tad viņa skriešus dodas uz Ines upes stāvo krasta malu …

— Bet, puika! Kas tad tev? — papus piepeši iesaucas.

Labu brīdi nav atbildes.

Pēdīgi Jancis tikai ar mokām var izteikt: «Bet, pap! … Viņa jau — taĻ,_J nolēks — no krasta!» — un asaras aumaļām plūst pār puisēna vaigiem.

— Tad tik nežēlīgs! … Bet par ko viņš, pap, tik nežēlīgs? — prasa Jancis.