VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Kas tur varēja būt? Vai tikai nebija viņš — viņš, sengaidītais zaķis?

Tad nu, zināms . . .

Un Marčs bija gluži pareizi novērojis.

Tikko slaidiem lēcieniem — viens — divi! — izlēca no apsēm liels zaķis, apstājās malā un uzmeta kupri: laikam bija atradis kādu āboliņa stiebriņu un ēda. Tad viņš lēca tuvāk.

Netālu no āboliņa saujas viņš atsēdās, saslēja ausis un ska­tījās visapkārt — gribēja laikam ieraudzīt Janci. Bet kas nu to — puika stāvēja kā stabs.

Zaķis uzmeta kupri un sāka ēst āboliņu, bet Jancis cēla lēnām un klusām šauteni augšup.

Te pēkšņi zaķis uztrūkās, metās atpakaļ un pazuda apsēs.

Jancis pagrieza ātri galvu un gandrīz iekliedzās no tādām kā bailēm un pārsteiguma; viņam gluži klāt atradās Marča sa­sarkušais deguns un ziņkārīgi ieplestās acis.

Kā Marčs tik klusām bija pienācis — Jancis acumirklī neva­rēja saprast. Un nebija arī laika.

— Ak tu Marč! — viņš teica pusstipri. — Nu recte, nu, kāds tu esi: ne šā, ne tā — ņem un aiztrenc zaķi!

— Vai es? — Marčs brīnās.

— Nu tad laikam gan es?

Marčam nu top neomulīgi.

— Bet viņš jau varbūt vēl nāks atpakaļ? — Marčs mēģina aizbildināties un skatās nobijies Jancī, bet Jancis tagad pavisam nepielabināms.

— Nāks jau gan! — tas teic. — Ej palūdz! Tāds kā ķēms! Nevar ne minūtes nosēdēt! Bet, ja nu vēl kustēsies, — nošaušu tevi zaķa vietā!

Jancis nometas uz soliņa ceļos, lai labāk varētu saturēt smago šauteni.

Marčs pagalam bēdīgs un nolaidies apsēdās vecajā vietā.

Kādēļ gan īsti viņš bija gājis?

Un Marčs pats brīnījās tagad par sevi. Bet nu — nu gan vairs ne!

Ak dievs! Kaut jel viņš nāktu vēl atpakaļ! Citādi jau Marčs viens pats būs vainīgs!

Un Jancis, kad tik arī neizpilda . . . Kad tikai nenotiek kāda nelaime!

Un Marčs ieraujas vēl dziļāk mātes kažociņā un sāk trīsēt vai nu no aukstuma, vai arī no bailēm.

Tad viņš redz, ka Jancis sāk atkal celt šauteni — lēnām, lēnām, gandrīz nemanot; pieliek pie vaiga un tēmē.

Marčs aizspiež, aukstumu aizmirsdams, ar rokām abas ausis un aiztur elpu.

Tūliņ arī nostiepjas uguns un dūmi.

Marčs dzird tikai troksni dobji un spēcīgi atsitamies Vid­zemes krastā. Tad viņš uzlec kājās.

Marčs grib runāt, bet pirmajā acumirklī neklausa ne balss, ne mēle.

Beidzot viņš tikai izdabū:

— Janc, Janc! Vai tu vēl dzīvs?

Šautene iespriedusies karājas šaurajā logā, bet Jancis guļ augšpēdus zemē.

«Ko fik nu?» Marčam iešaujas prātā, un, noliecies pār mirušu domāto, viņš atkārto jautājumu.

Bet Jancis sasperas un uzlec kājās.

— Vai nu miris? Zināms, ka dzīvs! — viņš saka ātri. — Mani jau tik plinte atspēra. Bet zaķis? Vai redzēji zaķi? Vai beigts?

Kur nu Marčs varēja redzēt, kad viņam ir pakustēties nebija brīv.

Redz nu — cik slikti!

Bet Jancis paķer šauteni, un abi drāžas ārā.

Dārznieka istabā ratiņš rūc joprojām savu nebeidzamo dziesmu.

Pulkstenis ap pusdesmitiem, un dārznieks jau pāris reižu no­žāvājies; viņš domā, laiks būtu pie miera iet.

Piepeši ārā norīb šāviens, un abi vecīši satrūkstas: klusumā viņš izklausās daudz stiprāks nekā dienas troksnī — gluži kā pērkona spēriens. Un arī atbalss varenāka — papriekš Daugavas krastos, tad tepat muižas ēkās.

— Brīnums! — dārzniece saka, dziju uz cita zobiņa pārcel­dama un ratiņu no jauna iekustinādama. — Kas tur tā šaudās?

— Gan jau kāds vaktē zaķus, — dārznieks atbild un pievelk spēcīgāk kurvja klūdziņu. — Laiks jau tīri dieva dots.

Tad ratiņš atkal turpina viens pats savu vienmuļīgo dziesmu.

Taču pēc brītiņa dārzniece aptur ratiņu.

Zobiņš gan vēl nav pilns, bet dārzniece tomēr aptur un ska­tās vīrā, it kā nejauši kaut kas būtu ienācis prātā.

Arī dārznieks paskatās sievā.

— Nu, kad tik nav? — viņš saka, noliek kurvi un steidzas pie skapja.

— Vai tad tiešām bez jēgas? — dārzniece iesāk un pastumj rateni sāņus. Bet pats pārtrauc:

— Nu kā tad! Plintes nav! Kad tik nav ar veco pagali kādu nelaimi sev nodarījuši!

Un dārznieks pakampj jau cepuri, kad durvis atveras un tajās parādās Jancis; šautene mugurā — gals velkas gandrīz pa zemi, — rokā milzīgi garš zaķis.

Arī Marčs ienāk.

— Skat, pap! — Jancis saka skaļi. — Vai tas nav medījums? Un uz vietas — kā pacēlās kājās — beigts! Skaties: vai nav labi trāpīts?

— Nu — nekas: būs jau laikam vai pašā sirdī. Bet, dēls…

— Nu redz: vai nemāku jau šaut? — Jancis triec tālāk. — No sākuma gan gaidām, gaidām — nenāk un nenāk! Beidzot tikpat izlec! Bet pag, pag, — domāju, — tagad nu tik tev rādīšu! Bet

nekā!

— Bija laikam ieraudzījis mani, — Marčs pārtrauca.

— Nūjā — Marčs aizdzina! Bet.. .

— Bet kā tad tu, Janc … — dārznieks mēģināja lēnām uz­sākt, bet netika pie vārda.

— Bet es jau domāju: nu, gan jau tu nāksi vēl atpakaļ! Un …

— Bet to jau es teicu, Janc!

— Nu jā! Marčs saka: redzēsi, ka nāks atpakaļ. Un riktīgi: par brītiņu klāt! Bet nu jau tāds tramīgs: palec, palec un stāv. Beidzot uzslienas kājās. Bet es tik nu — krauks! …

— Nu labi, labi — zaķi jau nu gan esi noķēris, — papus saka. — Bet kā tu, puis, drīksti ņemt plinti bez manas ziņas? Nevajag aiztikt lietas, ar kurām nemāk apieties.

Un papus virzās lēnām uz krāsns pusi, kur guļ šmaugās klū­dziņas.

— Vai tu, pap, domā, ka nezinu, — ejot gals jātur augšā? — Jancis jautā, bet skatās tomēr nedroši katrā tēva kustībā.

— Bet tava plinte, pap, nav vis lāgā, — un Jancis pasteidzas viņu nostādīt kaktā.

— Viņa sit briesmīgi atpakaļ: es gandrīz pakritu. Negribu ar to vairs nemaz šaut.

— Nu laime, ka vēl acis neizsvilinaji! — mamma saka, kas arī tāda kā dusmīga staigā apkārt. — Ģīmi jau esi nokūpinājis gan.

Nu arī Marčs ieskatās, ka Jancim pavisam melna mufe, un sāk smieties pilnā kaklā.

Nezin vai nu jautrie smiekli, vai arī cits kas vainīgs, bet pa­pus balsī jau daudz mazāk draudu, kad teic, it kā savu medību biedreni aizbildinādams:

— Viņai jau tas gailis tā lāgā nestāv.

— Nu, un tu jau arī stāsti savus mūžīgos mednieku stiķus

puikām! — mamma saka, gultu taisīdama, pie kam papus tikai norūc kaut ko bārdā par sieviešu bailību un neprašanu, aizde­dzina pīpi un iziet ārā.

Jancis pieiet klusām pie Marča un arī kā sildīdamies piespie­žas pie krāsns.

Bet tanī pašā acumirklī viņš iegrūž diezgan spēcīgi elkoni Marčam sānos un zīmīgi pasmaida.

Tad Marčs iet mājās.

Bet pie lielās liepas viņš apstājas, sabāž rokas kažokā un paskatās liepā no saknēm līdz pat virsotnei.

— Ak tad tu arī domā, ka es nemācētu zaķi nošaut? — viņš runā.

Bet, kad liepa neatbild, — Marčs iet tālāk.

Beidzot pienāca šķiršanās brīdis.

Papus īsā, vieglā kažokā, kuplo ziemas cepuri galvā stāvēja jau istabas vidū.

Resns, dūšīgs paegļa spieķis bija tam rokā. Tādu pašu, tikai tievāku un vieglāku, turēja arī Jancis.

Viņš stāvēja, pilnīgi iešanai saģērbies, tikai vēl bez cepures mātes priekšā, kas, roku viņa plecam uzlikusi, teica pēdējos at­vadīšanās vārdus:

— Neesmu pati skolā gājusi, nezinu teikt, kā tev tur klā­sies … Bet lai dievs pats svētī tavu sākumu, tad viss būs labi! … Esi uzmanīgs stundās; mācies uzcītīgi, ko skolotājs uzdod. Uz­vedies labi, esi godīgs un nedari mums, vecākiem, kauna! … Maizīti noliec arvien norādītajā vietā — gan pats atradīsi. Ne­trako vaļas stundās, bet spēlējies godīgi ar citiem bērniem. Taupi apģērbu un visas savas lietas; pats zini, cik grūti mums to visu sagādāt… Un nu — ardievu, dēls! Staigā vesels!