VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Viss notika tik negaidītā ātrumā, ka Jancis pavisam apmulsa.

Lēnām viņš apskatījās apkārt, tomēr, kad patiešām vairāk neviena neredzēja koridorā, viņam sametās it kā bail pustum­šajā koridorā, bet sacēlās kaut kas liels un nepanesams un kļuva aizvien smagāks un smagāks; vaigi pietvīka, un puisēns pašlaik gribēja jau mesties tēvam pakaļ un lūgt, lai ņem viņu līdzi, — tikai šoreiz vien vēl līdzi; bet tad viņš apdomājās un kāpa lēnām pa trepēm augšā.

Uz tā paša loga, pie kura pirmāk bija stāvējis, viņš atspieda vaigu rokās un skatījās, kā tēvs naigi gāja no kalna lejā.

Tagad tas bija jau uz lielceļa un devās viegliem soļiem va­kara sārtumam pretī uz tumši zaļā meža pusi — mājās.

Ar katru soli viņš tika tālāk un tālāk, ar katru soli viņš, kā likās, domāja mazāk par dēlu, it kā nemaz nezinātu, cik vientuļš un svešs, un atstāts bija tagad Jancis te šajos augstajos mūros! …

Un Jancim, pašam pavisam nemanot, sāka ritēt viena pēc otras lielas, karstas asaras pār vaigiem.

— Ha, ha, ha! — atskanēja piepeši pārgalvīga balss gan­drīz pie pašas Janča auss:

— Skaties, skaties: dēliņam cicīša žēl! Va-i, va-i! Ko tik nu darīsim?

Tas bija tas pats puika ar plato, līko degunu, kas jau pirmāk bija Jancim atgādinājis aiztaisīt durvis.

— Ko nu tu zini, kā man žēl! — Jancis nicīgi atbildēja un nogriezās atkal uz loga pusi.

— Vai tu re, kas par muti! — svešais puika noteica un, sā­ņus kā gailis Jancim pieiedams, iegrūda tam elkoni sānos.

— Liec mani mierā! — Jancis sacīja, bet grūdienu nepalika parādā: galds vien nobrīkšķēja, kad svešais uzdrāzās tam virsū.

— Vai tu re, kas par nagu! — svešais tagad iesaucās un metās Jancim virsū. — Bet pagaidi vien, puisīt, gan es tevi izjādelēšu!

Sākumā Jancis mēģināja izvairīties, bet, kad svešā roka ieķē­rās kā krampjos jauno svārku apkaklē, arī Jancim iezibējās acis un viņš sagrāba pretinieku tai pašā vietā.

Asaras tagad bija galīgi nozudušas, iesākās cīņa.

Sasarkušiem vaigiem strādāja abi pretinieki. Citi skolēni pie­steidzās klāt un apstājās apkārt.

— Turies, špākst, furies! — vieni sauca.

— Tā, tā, jaunais! Vairāk, vairāk uz šito pusi! — otri sauca.

— Kas tad tev, špākst, šodien? Tīri kā bez aknām! — pirmie atkal sauca.

— Ahā! Reizi tikpat Špāksts būs atradis pretinieku! Vēl drusciņ — vēl, jaunais! Atkal nekā! — otrie sauca.

Pārējie smējās, sita plaukstas, lēkāja apkārt.

Galdi brīkšķēja un šļūca uz visām pusēm.

Sacēlās negants tracis.

Piepeši it kā mājienā viss apklusa.

Jancim tika tā pavisam neomulīgi ap dūšu, it kā viņš karātos nezin kur gaisos viens pats zem melna negaisa mākoņa; vēl acumirklis — un no mākoņa izšausies vētras brāziens, griezīgs zibens un briesmīgs rībiens.

Pretinieka rokas atlaidās, un Jancis pacēla acis.

Bet tai pašā acumirklī viņš juta, ka asinis saplūda galvā un tāda kā migla ieklājās acīs.

Puisēna priekšā stāvēja skolotājs, stingrs, draudīgs, bargs.

Ko viņš teica par nerātnību, par pirmo dienu — Jancis nemaz nesaprata.

Viņš atjēdzās tikai, kad skolotāja vairs nebija klasē un pats atradās kaktā.

Špākstam bija uzbrucis tāds pats liktenis.

Citi skolēni paskatījās bailīgi abējos noziedzniekos un ne­manot nozuda viens pēc otra no klases.

Pēdīgi tajā palika tikai Jancis ar špākstu.

Vai nu aizķušanas, vai arī cita iemesla dēļ Jancim pirmajā brīdī gandrīz pietrūka elpas. Krūtis bija tik pilnas, ka vai plīsa.

Tur griezās it kā cīņā kaut kas liels un spēcīgs, ko Jancis nevarēja un nevarēja pārspēt.

Likās, tur cēlās un grima kaut kas karsts, nevaldāms, netve­rams kā uguns liesma.

Bet kas gan tas bija? Dusmas? Žēlabas? Kauns?

Laikam dusmas.

Tur jau viņš stāvēja — visas nelaimes cēlējs, riebīgais Špāksts ar savu līko degunu, īso kaklu, nekaunīgajām acīm un smīnu!

Cik vienaldzīgi viņš skatījās tagad apkārt, it kā pasaulē viss būtu pilnīgākā un pareizākā kārtībā.

Bet kā tad viņš, Jancis, arī varēja iesākt ar tādu palaidni? Vai tad nezināja, ka tādiem jāgriež ceļš, ja negrib sasmērēties?

Ak jā, Jancis zināja visu to ļoti labi; tikai tagad bija jau par vēlu.

Un tad viss lielais, neizsakāmais kauns!

Viņš, Jancis, kas ne reizes nebija pēriena dabūjis, ne reizes vēl nebija kaktā stāvējis, kas zināja tikai no stāstiem, ka tādas lietas esot gan pasaulē, bet no tām bija sargājies, sargājies tieši un neliekuļoti, — viņš, kas visā vientiesībā bija ticējis, ka pašam jau nemaz nav iespējams kaut ko sliktu nodarīt, lai iegūtu teik­smaino sodu, — viņš tagad pašā pirmajā dienā stāvēja kaktā!

Vai tad viņš patiešām bija kaut ko tik ļaunu nodarījis?

Nē! Un vēlreiz nē!

Ak, kaut jel tagad mamma būtu te!

Jancis pieskrietu viņai klāt, apķertos cieši ap kaklu un sacītu:

— Mam, mam! Tici, mam: es tak neesmu nemaz vainīgs! Viss jau iznāca tā un tā!

Un mamma ticētu un lemtu taisnu tiesu.

Bet skolotājs? Vai tad viņš nebija arī mammas vietā? Tā taču papus bija teicis.

Nē, laikam nebija.

Vai tad viņš citādi neizklaušinājis būtu tik netaisni sodījis ir vainīgo, ir nevainīgo?

Jā, tā bija netaisnība, rūgta, nelabojama netaisnība!

Un atkal puisēnam pašas no sevis sāka ritēt lielas asaru lāses.

Viņš izvilka mātes doto balto autiņu un iespieda tajā sa­karsušo vaigu.

Bet krūtīs, viņš juta, iedegās kaut kas stiprs, neapslāpējams un it kā nedzēšamiem burtiem iespiedās sirdī visam mūžam.

Bija jau pilnīgi tumšs, un Špāksts laikam nemanīja nekā, kas notika Janča dvēselē.

Špākstam, kā likās, bija pašam savas domas. Viņš izlīda klu­sām no kakta un aizgāja pie loga.

Kad durvis piepeši atvērās, Špāksts vienā lēcienā bija atkal savā vietā.

Bet ienācējs bija skolēns.

Viņš uzvilka sērkociņu un iededzināja lampu.

Tas bija bālnējs, nopietns puika. Noskatījies pilnīgi satriektajā

Jancī, viņš nogaja atkal lejā, bet Špāksts piegāja pie loga un palēcies uzsēdās uz palodzes.

Arī Jancim stipri gribējās atsēsties. Viņš laikam bija ilgi stāvējis, jo kājas ceļgalos taisījās vai saļimt.

Bet Jancis neuzdrīkstējās bez skolotāja ziņas atstāt ierādīto vietu.

Beidzot skolotājs tikpat uznāca.

Jancis tagad bija pavisam bāls kā grūtu slimību pārcietis.

Viņš paskatījās caur pieri skolotājā un nodūra galvu.

Tikai lūpas viņam paraustījās mazliet, kad skolotājs viņu atlaida.

Pēc tam skolotājs atsēdās katedrā, izņēma grāmatu un sāka tajā šķirstīt.

Špāksts nošmauca tūliņ lejā; bet Jancis aizgāja otrā istabas galā, nosēdās smagi solā, salika rokas krusteniski uz galda un iespieda tajās pieri.

Viņš pat nezināja, cik ilgi bija sēdējis, kad piepeši manīja, ka viņam kāds aiztiek plecu.

Jancis pacēla galvu, paskatījās šaubīgi traucētājā un atvilkās atpakaļ, it kā gribētu sacīt: «Liec mierā! Man no tevis nekā ne­vajag.»

Varbūt pienācējs arī saprata Janča domas, tomēr negāja projām.

— Tu man liecies krietns puika, — tas teica. — Tu gan lai­kam pirmoreiz skolā?

— Jā .. . pirmoreiz, — Jancis atteica un paskatījās iesāņus bālnējā puikā, kas pirmāk bija aizdedzinājis lampu.

— Tā jau domāju, — svešais sacīja tālāk. — Man tevis pirmīt bija tīri žēl. . . Būsim draugi! Mani sauc par Kārli, un tevi?