VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Reizēm arī viss pulks gāja grifeles lūgt. Tad skolotājam no katedras vajadzēja iet pie skapja, un, kamēr tur tika galā, pie katedras bija jau viss nodarīts un kārtībā.

Tādā kārtā iegūtos iznākumus, protams, paziņoja visam pul­kam, kas pēc tam stundu nodzīvoja ļoti omulīgi: vieni zīmēja, lai skolotājs nedomātu, ka sēž bez darba, uz tāpeles dažādus ķēmus, otri rakstīja biedriem vēstules, trešie spēlēja «uz desām» utt.

Stundas beigās viss pulks nogāja pie katedras un pa rindai sauca iznākumus priekšā, pie kam vispārim bija pieņemts teikt vienu vai divus iznākumus nepareizi, lai skolotājs nedomātu, ka tie «nošķielēti».

Visi, zināms, bija tādās reizēs ļoti pārsteigti par iznākumu nepareizību un apņēmās kopīgiem spēkiem izdibināt, no kā tie cēlušies.

Bet tā tas arī palika, un, ja skolotājs tomēr otrā dienā nejauši atminējās, tad pateica gluži vienkārši īsto iznākumu, un lieta bija izbeigta.

Bet skolotājam tādas lietas palaikam aizmirsās, un tad arī lieta bija izbeigta.

Kā kurš rēķinājis, kādā ceļā nokļuvis pie pareiza iznā­kuma? — tādus jautājumus nepazina neviens — pats skolotājs arī ne.

Sākumā Jancim sacēlās gan briesmīgs īgnums pret šādu biedru rīcību, bet tad viņš pamazām aprada: laikam citādi jau nevarēja būt.

Tomēr rēķināšanas stundas bija un palika viņam visnepatīka­mākās stundas skolā.

Bet bija arī stundas, par kurām Jancis priecāt priecājās.

Tās bija ticības mācības, ģeogrāfijas un dziedāšanas stundas.

Dabas zinātnes, zīmēšana, lasīšana un vēsture nezin kādēļ bija no skolas programmas izslēgtas; un tomēr tālā apkārtnē ļaudis runāja, ka šī skola esot vai pat pārāka par draudzes skolu.

Jā — ticības mācības stundas! Tajās skolotājs, paskaidro­dams grūtākās vietas, runāja taču tik sirsnīgi, gaiši un, galve­nais, saprotami, ka prieks bija klausīties.

Un cik viegli nācās iegaumēt šādās stundās dzirdēto! Likās, it kā viss gluži pats no sevis iegultos prātā.

Jancim vienmēr izlikās šīs stundas daudz īsākas par citām.

īpaši — dziedāšanas stundas! Kas gan varēja līdzināties tām?

Katru reizi nāca jauna dziesma un pa lielākai daļai tautas dziesmas.

Dažas no tām likās Jancim jau stipri pazīstamas; bet tas ne­kas; šādā pulkā — klasē sēdēja ap 112 skolēnu — viņas izklau­sījās pavisam citādi. Brīžam pat stiprās ērģeles, kad skolotājs spēlēja priekšā, nevarēja gandrīz sadzirdēt.

Kad tādā kārtā bija izdziedāti dziesmā visi pantiņi, skolotājs aizvien uzaicināja: «Kas grib atdziedāt?»

Tad bija jāpieceļas, jādzied vienam pašam klasei priekšā, un Jancis gandrīz vienmēr bija pirmais atdziedātājs.

Bet laime ar nelaimi vēl vienmēr māsas.

To Jancim nācās drīz vien piedzīvot.

Bija dziedāšanas stunda ceturtdienā.

Dziedāja «Līgo laiva uz ūdeņa». Jancis pašreiz bija atdzie- dājis un klausījās, kā iet citiem. Bet atdziedātāju bija daudz, un puikam sametās garš laiks.

Vai nu dziesmas vārdiem uzmudināts, vai arī tāpat nejauši Jancis izņēma kabatas autiņu un sāka ar to nodarboties.

Uzklājis autiņu acīm, Jancis atrada, ka caur autiņu var pa druskai redzēt.

Tas puikam bija gluži kas jauns, un viņš priekā par savu atradumu griezās pie kaimiņa.

— Vai esi tā mēģinājis? — Jancis prasīja. — Var redzēt!

— Nē, — kaimiņš atbildēja. — Parādi man ar. — Jancis, zināms, tūliņ izpildīja viņa vēlēšanos.

— Jā, var gan! — kaimiņš pēc tam sacīja un pasmaidīja par jauno atradumu.

Nu arī otrs Janča kaimiņš gribēja zināt, par ko biedri prie­cājas.

Bet, tikko Jancis bija uzklājis lakatiņu biedra acīm, viņam pašam kļuva tā dīvaini ap sirdi un negribot viņš pagriezās uz otru pusi.

Gluži pareizi — Janča priekšā stāvēja skolotājs, pietvīcis, dusmīgs.

Paresna lazdu rīkste — «spice» — bija viņam rokā; ar to skolotājs sita takti.

«Kā viņš tik klusām bija pienācis no katedras priekšpēdējam solam,» Jancis brīnījās.

— Vai tu jau atdziedāji? — skolotājs uzprasīja iepīkušā balsī, un Jancis zināja, ka nu būs slikti.

— Jā, — puika atbildēja un piecēlās,

— Nu tad tu! … — Vairāk Jancis nedzirdēja.

Viņš tikai juta, ka kaut kas sagrāba kreiso roku, tad nožvīk- stēja gaisā vienreiz — otrreiz — trešreiz . . .

Gaisā apjuka tādas kā šķēpeles … Un piepeši Jancis juta de­gošas strīpas pār kreisās rokas delnu un pirkstiem.

Tad viss palika atkal klusu.

Puikam roka karājās atkal mierīgi gar sāniem, tikai sāpes bija briesmīgas.

Viņš paskatījās uz vienu pusi — tur tāda kā migla priekšā, paskatījās uz otru — arī tāpat, un Jancis kā mests nokrita solā un iespieda vaigu mātes dotajā autiņā.

Par ko? Par ko atkal lielais kauns un sāpes?

Ko tad nu atkal viņš ļauna nodarījis? Viņš — kas biedrus bija gribējis tikai iepriecināt ar savu nejaušo atradumu, viņš — kas bija domājies vienīgi labu, tikai labu!

Jā — par ko īsti? Par ko?

Vai viņš savu darbu nebija šai stundā jau padarījis? Vai tad stundā nebija brīv ne pagriezties?

Bet — runāt? Varbūt runāt nebija brīv?

Tomēr rēķinu stundā runāja visi, un skolotājs nesita neviena.

Kas tad tas tagad par likumu, kas par tumšu, noslēpumainu varu, kas tik nesaudzīgi valda pār puiku, kuru viņš nekādi ne­spēj iepriekš paredzēt, un tamlīdz arī pie labākās gribas nespēji izsargāties no viņas nežēlīgiem triecieniem?

Vai tad tiešām tikai skolotāja aklā griba un spēks? Sit, sodi — kad patīk!

Bet kur tad taisnība, tā taisnība, par kuru šorīt viņš pats tik dedzīgi runāja? Kur lēnība, kur mierīgais prāts?

Žēlastība? Kas prasa žēlastības? Ļaundariem viņas vajag, ne Jancim!

Taisnību! Taisnību!

Puika aplaiž vēlreiz acis apkārt, it kā taisnība būtu tik viegli ieraugāma.

Bet, kad Jancis redz visapkārt tādas pašas iztrūkušās un pār­steigtas sejas, viņš saliek atkal rokas krusteniski uz galda un uz­spiež tajās karsto pieri.

Citi domā, ka Jancis raud; bet tā nav; acis viņam tikai kar­stas, it kā tajās būtu iedegusies uguns.

Jancis domā un domā, bet nevar nekādi atrisināt sarežģīto notikuma mezglu.

Stunda beigusies. Citi skolēni iet lejā paskraidīties un izvē- dināties spirgtajā gaisā, bet Jancis paliek tāpat sēžam.

Kā lai viņš tur tagad ietu?

Lai citi par viņu priecātos un zobotos? Lai špāksts . . .

Nē, labāk tepat vai līdz vakaram!

Tad pienāca Kārlis un sāka Janci mierināt.

Viņš runāja ilgi un sirsnīgi, bet Jancis sēdēja, itin kā ne­dzirdētu nekā.

Beidzot viņš tomēr teica, galvu nepacēlis:

— Liec nu mani mierā! To jau arī es visu zinu.

— Bet kāds tu ērmīgs, Janc! — Kārlis iesaucās. — Nu, par ko tad tu domā?

— To jau tu tāpat nezināsi.

— Nu?

Jancis padomāja brītiņu, tad teica lēnām:

— Nu, labi! Vai tu zini, kāpēc skolotājs mani tā — nosodīja?

— Saprotams, ka zinu! Tāpēc, ka runāji.

— Tāpēc, ka … — Un Jancis pacēla izbrīnījies galvu, it kā nebūtu sapratis.

— Tāpēc ka tu stundā runāji, — Kārlis atkārtoja.

— Runāju?… Bet vai tad stundās nav nemaz brīv runāt? Vai tad rēķināšanas…

— Zināms, ka nav brīv! Tas visstingrāk aizliegts. Rēķināša­nas stundā drusku citādāk, tad skolotājs …

— Bet kā tad lai es to zinu, kad man neviens iepriekš ne­saka? Kad tad īsti drīkst un kad nedrīkst? — Jancis noteica, pa­smaidīja skumji un nolaida atkal galvu rokās.