VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Par Janci, — puika atbildēja un pagriezās mazliet uz otru pusi.

— Nu labi, Janc. Bet ar Špākstu tu neielaidies, viņš nav lāga zēns.

— Nu, lai tik viņš man nāk vēlreiz ceļā! — Jancis iesaucās, un acis viņam iezibējās.

— Būs labāk, Janc, ja atstāsi viņu mierā!

— Jā, bet kad viņš aiztiek?

— Tad saki skolotājam.

— Skolotājam! Lai arī pašu nosoda!

— Nē, Janc: tā jau skolotājs nedara.

— Nu tad viņš varbūt nesoda ne katra.

— Vainīgo, Janc, aizvien vainīgo soda.

— Kā tad — vainīgo! Tāpat kā šodien!

Un Jancis paskatījās atkal caur pieri uz skolotāja pusi.

— Jā, kāpēc tad tu pats viņam neteici, kas vainīgs? — Kārlis runāja.

— Vai tad viņš prasīja?

— Ikreiz nevajag gaidīt, kamēr prasa.

— Kā lai nu es to zinu? Un vai tad man vieglāk tiks, kad ap­sūdzēšu otru? Ko tur skolotājs var zināt. ..

— Ja nu, Janc, reiz tāda kārtība skolā, vajag viņu izpildīt.

— Kārtība! Laba kārtība šī! — Jancis noteica un atspieda tikai atkal pieri rokās, it kā tam nebūtu vairs nekādas daļas gar pārējo pasauli.

— Gan jau redzēsi, — Kārlis teica, Jancim līdzās nosēzda­mies, — rīt, kad sanāks visi. Un par to — nebēdā neko, Janc: tu tak nebiji vainīgs, un tāds sods nav par kaunu.

— Par prieku ar ne, — Jancis noteica, galvu nepaceldams.

— Reizēm tomēr, — Kārlis gribēja turpināt, bet šai acumir­klī skolotājs sāka zvanīt mazu, tādu kā sudraba zvaniņu.

— Tagad jāceļas kājās, — Kārlis teica, kad Jancis nelikās nekā dzirdam. — Būs vakara lūgšana.

Jancis piecēlās lēni un smagi. Citi skolēni arī bija jau sanā­kuši. Iesākās dziesma.

Bet Jancim prāts nemaz nebija pie vārdiem, ko skolotājs teica priekšā par lēnību, pacietību un žēlastību.

Viņam tagad likās, ka tur nav vairāk nekas kā auksta lie­kulība.

Tikai, kad atskanēja «āmen», puisēns it kā pamodās no sa­vām domām un kopā ar Kārli devās lejā.

Tā Jancim beidzās pirmā diena skolā.

Arī pārējās dienās Jancim negāja visai gaiši. Ne tāpēc, ka Jancis būtu nerātns vai neuzcītīgs bijis, — nē, tālab nebūt ne!

Viņš jau tagad bija gluži pārverties, tik kluss un lens, it kā visa bērna jautrība būtu viņu piepeši atstājusi.

Brīžam likās, itin kā Jancis bēgtin bēgtu no biedriem, bet īstenībā tā nebija.

Vienīgi ar Špākstu viņš sargājās satikties, bet tas arī pats gāja Jancim ar līkumu apkārt, pret citiem viņam nebija gluži nekā, tikai — viņam nesakrita ar tiem.

Un tādēļ Janci bieži varēja redzēt vientuļi sēžam, kamēr citi plosījās un trakoja.

Ja nebija grāmatas priekšā, viņš atspieda galvu kā pirmajā vakarā rokās un nogrima domās.

Kas tās bija par domām — nedabūja īsti neviens zināt.

Bet grūtas viņas gan laikam bija, jo, kad Jancis pēc šādiem brīžiem pacēla galvu, viņš izskatījās tik noguris un satriekts, it kā būtu uz nāvi notiesāts.

Reiz Kārlis viņam uzprasīja, par ko viņš tā domājot.

— Es — tāpat vien … — Jancis atbildēja un sāka par citu runāt.

Citādi ar Kārli viņi satika ļoti labi, un abi bija lieli draugi

kļuvuši.

Kad viņi iesāka runāt, Jancim radās pavisam citāda dzīvība un brīžam viņam likās, it kā justos tikpat brīvs kā Vīgantes pa- krastē.

Un uzcītīgs arī bija Jancis, tik uzcītīgs kā reti kāds viņa gados.

Puisēns atradās vēl tajā laikmetā, kad cilvēku visā nopiet­nībā pārvalda vientiesīgās domas, ja skolēns nevar kaut ko iemācīties, tad tā viņa paša — skolēna vaina: tad viņam trūkst vai nu uzcītības, nopietnības, uzmanības, vai cita kā; bet vai­nīgs viņš pats un neviens cits.

Un, ja nu Jancim iegadījās kāds nepārspējams darbs, viņš sēdēja, lai būtu vaļas vai mācīšanās brīžos, stundām ilgi, gan­drīz nekustēdamies, pār grāmatu noliecies.

Un, kad visām šādām pūlēm par spīti puisēns tomēr nevarēja aptvert uzdoto, viņš iesvieda grāmatu plauktā un, atspiedis atkal pieri rokās, nogrima domās.

Citi runāja, ka tad viņš raudot, bet tas nebija taisnība, jo Jancis aizvien piecēlās sausām acīm, tikai tāds saīdzis un no­

spiests un, no skolotāja vai dežuranta atļauju dabūjis, gāja tūliņ ārā.

Tikai acīs tad viņš neraudzījās nevienam, Kārlim arī ne.

Un Jancim pagadījās diezgan bieži tādi brīži: bija daži priekšmeti, ko Jancis ar visu savu uzcītību un uzmanību neva­rēja veikt. Tie bija svešās valodas un rēķināšana.

Un šie priekšmeti tad arī bija vainīgi, kādēļ Jancim negāja gaiši.

Ar svešo valodu atsevišķajiem vārdiem (vokābuļiem) viņš tika vēl puslīdz viegli galā, bet, kad tulkojumos nāca bezsakara teikumi, kā: «Logs ir augsts», «Tinte bija melna», «Meitene ir cilvēks», — Jancim vienmēr aizmetās pirmajā teikumā un viņš nekādi vairs netika tālāk.

Tad viņā sacēlās savādas, uzmācīgas domas, no kurām Jan­cis nevarēja nekādi atkratīties. Brīžam puisēnam pašam likās, it kā viņā kaut kur, vai nu krūtīs, vai galvā, vai citur, būtu iemeties savāds gars, kas ik pēc katra teikuma, ko Jancis izlasa grāmatā, atkārto vienus un tos pašus jautājumus.

— Logs ir augsts, — lasa Jancis.

— Kam te vajag to zināt vāciski? — dīvainā balss saka.

— Tinte bija melna, — lasa puisēns.

— Ko tu ar to darīsi, ja zināsi vāciski? — gars saka.

— Meitene ir cilvēks, — Jancis lasa un noņemas neklausī­ties uzmācīgajā runā.

— Nu, kas tev būs par labumu, ja zināsi to vāciski? — dzird tomēr sakām.

Un tā iet līdz galīgai apnikai.

Tie bija briesmīgi, tiešām moku pilni brīži Jancim.

Kad skolotājs prasīja citiem šādu teikumu pārtulkojumu, gars arī runāja, tikai mazliet savādāk.

— Sunim četras kājas, — saka skolotājs.

— Nu kas tad nezina, ka sunim četras kājas? — jautā gars.

— Putniem spalvas, bet zaķim mati*, — saka skolotājs.

— Putniem spalvas, bet zaķim mati, — gars lēnām atkārto un pieliek, — kas par muļķību! Spalva taču arī zaķim, ne mati.

Vai citiem arī bija šāds nemiera gars, Jancim neizdevās iz-

* Vāciski — Federn und Haare. Auf.

dibināt; bet laikam bija, jo, kad nāca svešās valodas stunda, visi bija ļoti uzbudināti.

It īpaši pirmajā laikā Jancis nezināja nemaz, ko darīt. Bet tad viņš iemanījās no citiem.

Visi valodnieki bija sadalīti pulkos. Stundā katrs pulks ieņēma divus solus. Skolotājs nosēdās turpat priekšējā solā un uzlika brilli. Tad viņš paņēma tuvākā skolēna grāmatu, kas to ne visai labprāt deva, un sāka atprasīt papriekš atsevišķos vārdus (vokā- buļus), tad teikumus.

Skolotājs vienmēr teica vārdu vai teikumu latviski, skolēniem bija jāsaka tas pats svešā valodā.

Tā kā pašam skolotājam pirms katra vārda vai teikuma va­jadzēja ieskatīties grāmatā, šo acumirkli izlietoja viss pulks: vienā rāvienā visām grāmatām reizē pacēlās vāks tik daudz, ka va­rēja ieskatīties, un tad viss atkal bija kārtībā, kad skolotājs pa­cēla acis.

Tikai mazs bērna īkšķītis palika katrā grāmatā.

Tā kā skolotājs vienmēr prasīja visu — vārdus, ir teikumus, ir skolēnus — pa kārtai, tad jau iepriekš varēja aprēķināt, kurš vārds vai teikums nāks katram.

Tikai ne ikreiz tā izdevās, jo skolotājs bija visai apķērīgs un sāka prasīt reizēm no viena, reizēm no otra — bet tikai no pulka, ne uzdotā gabala — gala.