VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Tomēr, tā kā pulkam tikai divi gali, labs rēķinātājs varēja arī jau iepriekš izzināt un sagatavot divus teikumus un tikpat daudz vārdus, — tad pietika.

Taču lielākā daļa nemaz nenopūlējās ar šādu iepriekšēju darbu, bet palaidās uz noskatīšanos jeb «šķielēšanu», kā šādu darbu sauca, un, ja taisīja aprēķinus, tad turpat stundā, kad skolotājs jau bija sācis pārklaušināt, un tad rēķini iznāca arī vis- pareizāki.

Dažkārt pagadījās arī mazas kļūdas: skolotājs atprasa tei­kumu: «Zivis ēd maizi,» — skolēns atbild vāciski: «Zvejnieks brauc laivā,» — bet tās bija tik niecīgas kļūdas, ka pat skolo­tājs nepiegrieza tām vērības.

Apskaužami labi klājās pulka daļai, kas sēdēja otrā solā, kālab skolēnu starpā izcēlās aizvien tā dēļ mazi kari: tur varēja šķielēt pēc sirds patikas.

Iegadījās pat tādi mākslinieki, kas gluži vaļēju grāmatu pie­

slēja pie priekšējā biedra muguras un tad prasīto nolasīja pil­nīgi un ne vien pēc parunas «kā no grāmatas».

Bet tādu pārdrošnieku gadījās diezgan maz.

Pēc stundas katrs pulks dalījās atkal divās daļās — laimīgos un nelaimīgos.

Pirmie bija tie, kas varēja iet pusdienās, otrie — kam jāgavē.

Laimīgie gāja mirdzošām acīm lejā, nelaimīgie slaucīja asa­ras un palika sēžot klasē.

Bet neviens nenodeva laimīgos biedrus.

Kas tad arī bija vainīgs, kad nemācēji nošķielēt? Pats!

Un šo starpā gandrīz vienmēr atradās tas, kura grāmatu sko­lotājs bija ņēmis pārklaušināšanai.

Sākumā Jancis bija gluži labprātīgi nosēdies pirmajā solā, bet tad pārgāja otrajā, un redzi — viņa dīvainais gars sāka pamazām apklust, it kā būtu noguris, puisēnu veltīgi tirdot.

Ar rēķināšanu Jancim gāja drusciņ citādāk, jo šajā darbā ne­bija nekā sevišķa, jo, kad Jancim bija uzdevums priekšā, viņam aizvien stāvēja klusu rokas, ir kājas, pat sirds un prāts.

Brīžam puikam paspīdēja gan kā gaismas stars — acis iemir­dzējās un sirds sāka pukstēt, bet tad gaisma atslāba un viss kļuva atkal tumšs.

Ja gars ierunājās šādos brīžos, tās bija pavisam citas lietas, par ko viņš trieca ar Janci.

Sākumā Jancis manīja, ka daži ņēma paslepus rēķināšanā pirkstus palīgā — skaitīja un atskaitīja tos. Arī viņš mēģināja tā, un tad jau gāja mazliet labāk. Bet, kad dabūja zināt, ka tā rīkoties stingri noliegts, — varot pat sodu dabūt, — tad Jancis atstāja, zināms, pirkstus mierā, bet darbs arī apstājās.

Bija sevišķi viens uzdevums, ar kuru Jancis netika galā.

Uzdevumu grāmatā tas bija uzrakstīts tā: «6:3 = ?» Jancis zināja iznākumu gluži skaidri — tas ir «2». Bet, kā varēja iznākt «2», kāpēc, kad uzrakstīja «6 : 3», pēc tam tūliņ jāraksta « = 2», — tas palika tumšs kā nakts.

Jancis domāja, domāja, sēdēja un domāja, bet uzdevums kļuva tumšāks un tumšāks.

Tad puika piecēlās piepeši un gāja pie skolotāja.

— Nu, kā tu nu to nesaproti: kad sešus izdala trīs daļās, tad iznāk divi, — skolotājs brīnījās.

Jā — kā nu viņš to nesaprot? Jancis pats arī brīnījās un — nesaprata tomēr.

šādās reizēs puisēnam likās gan, ka vajag un vajag taču būt jautājumam, kas jāstāda, kas spēj atrisināt un noskaidrot tumšo, moku pilno nesaprašanu.

Jancim likās arī, ka šis jautājums lidinās tepat kaut kur gaisā, bet, tiklīdz viņš grib ietvert viņu vārdos, jautājums nozūd, puika stāv kā mēms un brīnās, skatās skolotājā, un tas arī brīnās.

Kad pēc tam Jancis aiziet savā vietā, viņš atspiež atkal pieri rokās, bet sirdī viņam saceļas tāds kā īgnums pret visu pa­sauli.

šādus brīžus nogaida Janča dīvainais gars un piesitas pui­kam.

«Nez kādēļ tikai — ak dievsl ak dievs! — es nevaru saprast šo uzdevumu?» Jancis domā.

«Tāpēc, ka esi slinks,» gars saka.

«Nav taisnība!» puisēns iesaucas. «Es gribu mācīties! Vai dzirdi: es gribu!»

«Nu, tad esi neuzmanīgs,» gars atkal saka.

«Es?» puisēns brīnās un apdomājās. «Jā, tur varbūt tev tais­nība: man jau brīžam iešaujas gan citas domas galvā, kad sko­lotājs runā, bet tās tak par to pašu, par ko arī viņš.»

«Nu, tad tev grūta galva un tu nekad visa nevarēsi iemācī­ties,» gars nosaka.

«Jā,» puisis nopūšas. «Tur gan tev laikam visvairāk taisnī­bas . , . Bet, kad tu tikai zinātu, cik tas slikti, — cik tad grūti!» • Un tomēr viņi maldījās visdīvainākā kārtā abi divi — ir Jan­cis, ir gars, jo puisēnam bija apskaužami viegla un apķērīga galva, ko biedri jau sen bija novērojuši.

Bet Jancis neklausījās viņos: kurš gan savu galvu labāk pa­līst kā pats?

Un no kā gan biedri spriež, ka Jancim viegla galva?

Vai no tā, ka bībeles stāstu, tikai vienu reizi izlasījis, viņš var vārdu pa vārdam atstāstīt?

Jeb vai no tā, ka galvas gabalus katķismā viņam vajag tikai divi reizes nopietni pārlasīt, lai zinātu tos no galvas?

Vai arī pēdīgi no tā, ka Jancis ģeogrāfijā jūras līkumu, upju, zemes ragu un citus nosaukumus — un lai viņu būtu kauču 30 reizē — var jau, tiklīdz nolasīti, pēc rindas visus atkārtot un parādīt vajadzīgo kartē?

Bet tur jau tik jocīgi vārdi kā: Skagerags, Kategate, Tene- rifa pīķis — tik jocīgi! Kā tos lai aizmirstu vai neatcerētos?

Viņam gan nav ne mazākās jēgas, kas par zvēru — «zemes rags»; bet tas nekas: ērmīgie nosaukumi iegulstas paši bez jeb­kādām pūlēm atmiņā.

Un kurš tad to nevar, t. i., atskaitot tos, kas gluži nekā ne­jēdz?

Bet tie jau vispārim atzītie sliņķi, kas vienmēr plosās un trako, un labāk skalda malku, nekā sēž klasē.

Nē! Biedri maldās, bez šaubām!

Jā, kad Jancis varētu uzdevumus rēķināt, ka put vien, varbūt tad gan viņiem būtu taisnība, bet tagad — ne!

Tomēr vai tad citiem pulkā (rēķinātāji arī bija sadalīti pul­kos) gāja labāk?

Dievam žēl — ne.

Ļoti bieži gadījās, ka pulkā neviens, pat vecākie skolēni, ne­prata izrēķināt uzdevuma.

Tikai viņi neņēma to, kā likās, tik gauži pie sirds.

Tomēr, kā izglābties no briesmīgā kauna, kad nemāk, ne­saprot rēķināt, un no otras, vēl lielākas nelaimes — gavēšanas?

Jo, tiklīdz kāds nebija neviena uzdevuma izrēķinājis vai arī izrēķinājis daudz, bet nepareizi, tam bija bez žēlastības jāgavē.

Bet, redzi, arī tur radās glābiņš.

Skolā lietoja Bankina rēķinu grāmatas, kas bija iekārtotas di­vās daļās: uzdevumu grāmatiņā un iznākumu grāmatiņā.

Skolēniem deva rokā tikai uzdevumu grāmatas; iznākumus paturēja skolotājs un ieslēdza katedrā.

Vienīgi stundai sākoties, plānā iznākumu grāmatiņa dabūja redzēt dienas gaismu: tad skolotājs viņu nolika uz katedras sev priekšā.

Tagad lieta bija gluži vienkārša: vajadzēja tikai iznākumu grāmatiņu dabūt rokā.

To gan vienkārši teikt, bet ne tik viegli izdarīt.

Tomēr vecāko skolēnu starpā bija jau sagudrotas daudz un dažādas kara viltības šajā svarīgajā lietā, tā ka lieta arī izdevās vienmēr bez kādām kļūdām.

Stundas sākumā daži no pulka manīgākajiem skolēniem no­gāja pie katedras izlūgties sarežģītākā uzdevuma paskaidro­jumu.

Kamēr nu skolotājs skaidroja vienam un brīnījās par nepra­šanu, tikmēr otrs turpat gluži omulīgi, grāmatiņu uzšķīris, no­rakstīja iznākumus, jo, kad skolotājs sāka brīnīties, viņš vairāk arī nekā neredzēja kā vienīgi apbrīnojamo priekšmetu.