VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Tomēr ēka kalniņā bija kā ar nodomu atdalījusies no citām un nostājusies atsevišķi, it kā viņai ar tām nebūtu nekā kopēja.

Viņā nebija gluži nekā savāda, tomēr dīvaini, ka viņa valdzi­nāja Janča uzmanību pat vēl vairāk nekā vējdzirnavas, kuras īstā veidā puisēns redzēja pirmoreiz dzīvē.

— Redz — tā Stukmaņu muiža, — tēvs teica, tālos jumtus rādīdams. — Un tā tur kalnā — skola.

— Ak tad tā! — Jancis iesaucās un sāka tūliņ vērīgi apskatīt jauno dzīves vietu, bet ar visu rūpību nespēja tajā nekā savāda saskatīt.

Balta, augsta, vientuļa ēka, kam pat zaļā jumta trūka, — vai­rāk nekā. Un tāda pati viņa palika, kad Jancis pienāca gluži klāt.

Tikai logi, rādījās, kļuva lielāki un plašāki.

Iekšpuse bija jau mazliet savādāka.

Tur bija daudz durvju un trepju, kā jau lielā mājā. Bet grīda visur likās vairāk izmīdīta nekā dārznieka istaba Vīgantē.

Jancim rādījās, ka guļamā istabā, pa kuru bija jāiet, lai no­kļūtu pieliekamā kambarī, krāsns priekšā grīdā bija liels robs, vai nu izdedzis, vai izpuvis — puisēnam nebija laika pārlieci­nāties, jo viņa uzmanībai visievērojamākā likās garā dažādu lādīšu rinda, kas stiepās visapkārt istabas sienām.

Bet sevišķi ērmīga Jancim likās lāva, kas stāvēja uz augstiem stabiem gandrīz pie pašiem griestiem un, tāpat kā lādītes lejā, stiepās visapkārt lielajai istabai.

— Pap, ko tad tur dara? — Jancis iesaucās, augšup rādī­dams.

— Tās jau laikam gulēšanai, — papus atbildēja, puiku aiz pleca satverdams, jo tas tikko gribēja, augšā raudzīdamies,

uzdrāzties garajam, balti noberztajam galdam, kas stāvēja ista- , bas vidū.

Tātad še bija arī ēdamā istaba.

No turienes viņi iegāja otrā galā, skolotāja dzīvoklī.

Tur viss izskatījās daudz citādāks.

Grīda bija vesela un tīra; pie logiem stāvēja dažādas puķes; pie sienas — pulkstenis, kumode, klavieres; pat gaiss likās sa­vādāks, patīkamāks, «kā pie kungiem», — Jancim iešāvās prātā.

Mazs, paresns vīriņš augstu pieri, platu muti un palielām, zilām, tomēr tādām stingri vērīgām acīm nāca viņiem pretī.

Tas bija skolotājs. Saņēmis dārznieka sveicinājumu, viņš aici­nāja abus blakus istabā.

— Tas gan jūsu dēls? — skolotājs jautāja un raudzījās Jancī tādām acīm, it kā gribētu teikt: «Jā, ko tad lai es daru ar tādu knauķi?»

— Tā jau ir, cienīgs skolotāja kungs, — dārznieks atbildēja.

— Atvedu šurp un gribu jūs lūgt uzņemt savā skolā.

— Vai jūs no tālienes?

— No Vīgantes.

— No Vīgantes? — šoreiz skolotājs skatījās papū, un Jan­cim atkal likās, ka viņš tūliņ teiks: «Jā, ko tad lai es ar tevi daru?»

Bet turpinājums bija citādāks.

— No Vīgantes? Kurzemē? — viņš prasīja.

— Jā.

— Bet vai tad jums tur skolas nav? Tas jau laikam krietns gabals? Vai puika varēs izstaigāt? Bet jūs jau varbūt sūtīsiet braukšus?

— Kas nu mums, kalpa ļaudīm, dos zirgus, — dārznieks at­bildēja. — Būs jau gan jāiztiek kājām. Bet puika jau, kā redziet, žirgts: gan izturēs! Un tad — paši ziniet — cilvēkam jāmācās jau no jaunības panest grūtības, pēc būs vieglāk. Skola mums nu gan pašiem turpat tuvumā, bet viņa tāda panīkusi, māca tikai lasīt, rakstīt, un to mans puika jau māk. Pie jums tikpat būs vai­rāk labuma.

— Jums nu gan kā ārvalstniekam būs jāmaksā vairāk, — skolotājs teica un atkal paskatījās tāpat kā pirmāk šaubīgi tēvā.

— Arī muižā būtu iepriekš jāpiemeldē, jo, kā ziniet, šī ir muižas skola. Bet to arī es varu izdarīt, ja jums nekas nav pretī. Rūmes vēl būs, tā ka jūsu dēls var palikt.

Pēc tam skolotājs paņēma grāmatu un lika Jancim lasīt. Kad lasīšana gāja bez kļūdām, skolotājs rādījās pilnīgi ap­mierināts un lika Jancim iziet.

Tas puikam arī bija pilnīgi pa prātam, jo iekšā viņam nezir» kādēļ bija ticis karsti.

Brītiņu koridorā atvēsinājies, Jancis devās pa platajām tre­pēm augšā: bija taču jāapskata arī citas skolas telpas.

Viņš nonāca pie pašaurām durvīm, virs kurām lieliem burtiem- stāvēja uzraksts «Klase».

«Ahā! Tad te!» Jancis nodomāja un pukstošu sirdi nospieda- vienkāršo kliņķi.

Durvis žēli iečīkstējās, atvērās, un Jancis atradās milzīgā is­tabā, kas viena pati aizņēma visas lielās ēkas augšējo stāvu.

Tik lielu istabu Jancis nekad nebija redzējis, un tālab viņš palika gluži pārsteigts stāvam, pat durvis aizmirsa aiztaisīt.

Logu istabā bija neparasti daudz: dienvidu sienā 7, galos, pa 2 un ceturtajā sienā 1.

Tātad 12, Jancis saskaitīja.

Garo galdu rindas sadalīja istabu divi daļās. Jancis gribēja arī galdus saskaitīt, bet to bija tik daudz, ka rēķins sajuka.

Istabas vidū vairāk ziemeļu galā stāvēja dūšīga krāsns; pie tās — liela, melna tāpele.

Vienai galdu rindai priekšā stāvēja katedra, otrai — tā pati melnā tāpele.

Katedrai gandrīz līdzās pie sienas stāvēja ērģeles un pavecs skapis.

Bez tam kaktā Jancis pamanīja vēl augstus grāmatu plauktus, kas pašlaik bija pilnīgi tukši.

Gar sienām bija izkārtas raibas ģeogrāfijas kartes.

Bet, kas visvairāk puisēnu pārsteidza, — bija drukātie panti.

Virs katra loga, baltajā sienā bija spiestiem burtiem novietots kāds pants, piemēram:

«Tēva svētība ceļ bērniem namus, bet mātes lāsti noārda tos līdz pamatiem.»

«Taisnais apžēlojas par sava lopa dzīvību, bet netaisnā ap­žēlošanās bardzība.»

«Aci, kas tēvu apsmej un liedzas mātei klausīt, to pašu iz­knābs kraukļi pie upēm un jaunie ērgļi to ēdīs.»

Panti likās Jancim ļoti pazīstami, tikai nevarēja atcerēties, kur tos brja jau lasījis.

Un viņš sāka vēlreiz tos pa kārtai lasīt.

— Ē — tu! — piepeši kāds puika iesaucās no skolēnu pulka, •kas, sastājušies istabas galā, trieca nezin par ko. — Ē — tu! Ko tu tur brīnies, acis ieplētis, kā jaunus putnēnus uzgājis? Vai ne­taisīsi labāk durvis ciet: tagad nav vasara!

Jancis atskatījās — tiešām, durvis bija vaļā, un viņš aiztaisīja

tās.

Tad viņš gribēja pantus izlasīt vēlreiz no sākuma — viņi tam ļoti patika, bet atrada, ka zina visus no galvas.

Lēnām ap galdiem iedams, vņš nonāca pie loga istabas galā.

Logs atradās tai pusē, kur Vīgante, un skats turp bija diez­gan patīkams.

Netālu stāvēja slaidās vējdzirnavas; lejā stiepās lielceļš līdz pat milzīgajam ūdensdzirnavu krogam kalnā.

Saulīte taisījās pašlaik grimt aiz tumši zaļā meža.

Bet Jancis nedabūja ilgi skatīties: uznāca puika un sauca viņu līdzi, jo tēvs gribot atvadīties.

Lejas koridorā Jancis satika skolotāju un tēvu.

— Un nu, dēls, klausi skolotāja kungam, it kā viņš būtu tavs tēvs, — dārznieks sacīja. — Tu jau zini, ka viņš tev tagad -mūsu vietā. Un, — dārznieks griezās pie skolotāja, — ja pui­kam uznāktu kādreiz niķi vai slinkums, — ņemiet žagarus! Man nu gan nācās viņus maz lietot, bet var jau gadīties, ka vajadzīgs. Tad pēcāk nevienam nebūs jānožēlo.

Mācies uzcītīgi, dēls, zini: nav mūsu, bet tevis paša labā! Jaunībā iekrāsi, vecumā atradīsi. Un nu strādā vesels!

Papus sniedza roku, Jancis nobučoja to.

— Gan jau iztiksim, — skolotājs nosacīja un aizgāja savās istabās, kamēr papus steidzīgi soļojā ārā.

Jancis palika viens.