VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Jancis paskatījās turp un ieraudzīja bez vecā krēsla vēl pāris ragaviņu slieču.

— Un tās tu arī nolieci? — viņš prasīja.

— Nē, gluži viens ne, — Marčs atbildēja, — galdnieks pie­palīdzēja. Viņš apsolījās dot arī ēveli un kaltu, kad vajadzēšot.

— Nē, Marč, tu jau esi varens meistars! — Jancis iesaucās un uzskatīja pavisam savādāk savu draugu.

Marčs pasmīnēja.

— Jā, ko tad viens lai daru mājās? Un tad man brīnum liels prieks uz tādām lietām.

Tālāk draugi sāka pārrunāt, kā kurš daikts un rīks labāk pa­gatavojams, pie kam Jancis atrada, ka Marčs visu bija jau sen pamatīgi pārdomājis.

Bet, tā spriežot, laiks gāja savu parasto gaitu, un, kad Jancis apķērās, bija jau vēls vakars.

— Ūja! Cik jau pulkstenis! — viņš iesaucās. — Nu man mu­dīgi vien jāiet — citādi mamma būs dusmīga. Arlabunakti, Marč! Bet tā ka rīt atnāc pavadīt!

— Zināms, zināms, ka būšu! Arlabunakti, Janc!

Un draugi izšķīrās.

Gar liepu ejot, Jancim iešāvās prātā:

— Nē, tam Marčam tomēr labāk!

Kad Jancis ienāca istabā, papus sēdēja pie galda un lasīja savu «Mājas Viesi».

— Ā! Skolēns arī mājā, — viņš teica, brilles uz pieres uz- stumdams. — Nu, kā tad labi pārnāci?

— Tā, — Jancis atbildēja, tēvam roku nobučodams. — Ne­kas! Ceļš bija tikai pagrūts: uz šo pusi jau laikam neviens ne­brauc.

— Vai tad ceļa biedra arī negadījās neviena?

— Ne-ē. Līdz dzirnavām gan nāk vēl viens puika, bet no turienes jānāk vienam pašam.

— Un pa mežu?

— Pa mežu? Kas tad tur — dienas laikā!

— Bet kā būtu, ja nakti? — papus smējās.

Jancis apdomājās.

— Nē, — viņš tad teica. — Es domāju — arī nakti nebūtu bail, kad tikai nav vilku un traku suņu.

— Ak tad no tiem gan bail?

— Jā, ko tad tiem lai padara bez plintes? Būtu man tā — es

nebītos pat no laupītājiem! Vai ne, pap: bet tiem gan jauka •dzīve?

— Laupītājiem?

— Jā, kas tad vainīgs? Kam paši neizmanās?

— Kas nu par labumu! Beidzot tikpat nonāk Sibīrijā.

— Jā, kas tad vainīgs? Kam paši neizmanās?

— Kur nu izmanīsies: gan jau valdība arī gudra.

— Nu, bet kad aizbrauc uz Ameriku?

— Tāda pati valdība ir tur. Tur vēl drīzāk pakar nekā te: kam nu netaisna cilvēka vajag?

— Skāde, ka arī te viņus nekar, — Jancis domīgi noteica, bet tad, it kā iztrūcies par saviem vārdiem, uzmeta acis ātri papum.

— Kas tad tev tādu netaisnību nodarījis? — papus arī dzī­vāk ieprasījās.

— Nekas. Es tik tāpat vien, — Jancis atbildēja. — Bet nez ko lai te ar tādiem dara?

— Vajag piesargāties, nevajag saieties ar tādiem, citādi . . .

— Jā, vai tad ikreiz tā var? — Jancis iesaucās. — Ko lai dara, kad ar tādiem tomēr jāsatiekas?

— Tad vajag ar gudrību viņus pārvarēt.

— Jā, kur tad to lai ņem?

— Skolā, dēls, — mācoties, — tēvs atbildēja. — Tad esi drošs, lai ej kur iedams; tad pazīsi ļaunu, zināsi izsargāties no tā. Mācība visur der; bez tās cilvēks nav nekāds cilvēks.

Tas puisēnam bija drusciņ par augstu, un viņš nogrima domās.

«Tad tomēr — skolā!» iešāvās tam prātā. «Bet tad gan laikam tajā briesmīgi ilgi jāiet?» Un Jancis nopūtās.

Līdz tam mamma bija salikusi vakariņas galdā un aicināja pie tām.

Visi nosēdās klusām pie vienkāršā mielasta. Pagāja labs brī­dis, bet tad Jancis apstājās ēšanā.

— Klau, mam, — viņš teica, — vai tu arī esi gājusi skolā?

— Vai es? — māte atbildēja. — Kas nu man to deva? Par to jau arī es, dēls, esmu tāda muļķīte te dieva pasaulē.

— Tu? Mam? — Jancis iesaucās un skatījās platām acīm runātājā.

— Nu kā tad! — māte teica gluži mierīgi. — Ne māku

rakstīt, ne rēķināt. . . Aiziesi karadienestā — nemācēšu tev ne vārdiņa nosūtīt — kā iet, kā klājas vecumā …

Un Jancim likās, ka māte pavisam bēdīga.

— Bet, mam, — es tevi iemācīšu! — Jancis iesaucās, un acis tam iezibējās no prieka. — Tas nemaz nav grūti — redzēsi vien! Lasīt jau tu māki! Vai jā?

— Kur nu man vairs, vecam cilvēkam! Pirksti no darba stīvi, acis tumšas. Kur nu vairs aizsniegsi, kas jaunībā nokavēts! Mā­cies vien tu, dēls, labi uzcītīgi — tad man būs prieka diezgan!

— Nu labi, tad es tev rakstīšu drukātas vēstules, — Jancis māti nomierināja un griezās pie tēva. — Bet tu, pap, tak biji skolā?

— Jā — veselus trīs mēnešus: sešas nedēļas vienā gadā, sešas otrā.

— Vai tev, pap, bija viegla galva?

— Galva bija laba, būtu tikai sūtījuši! Bet vai nu tos laikus skolas bija tā sasniedzamas kā tagad! Jūs, šo laiku bērni, esat apskaužami laimīgi.

— Nu labi, pap. Bet kā var zināt, kam galva grūta, kam viegla? — Jancis atkal jautāja, un ar katru jautājumu vaigi viņam kļuva sārtāki un elpa smagāka.

Puisēnam sakustējās kaut kas krūtīs. Vai bija atkal nemiera gars?

— Nu, — tēvs sacīja, — kas uzdevumus iemācās ātri, atbild pareizi, tam viegla galva.

«Jā — kā tad nu bija?» Jancis apdomājās brītiņu un tad turpināja:

— Bet, pap, ja kam grūta galva, — vai tāds arī var ko nebūt iemācīties, vai tam varbūt jāpaliek visu mūžu par muļķi?

— Jā, nu … tādiem aizvien stipri grūti kaut ko sasniegt.

— Bet kad tā caurām dienām un naktīm un vienādi mācās un mācās? Vai tad arī nekā?

— Tad nu gan varbūt cik necik. Bet liels tomēr nekas ne­iznāks, — tēvs noteica kā apdomādamies. — Kur jau dievs nav dāvanu devis, cilvēkam velti cīnīties.

Jancis domāja atkal.

— Bet, pap, — viņš tad teica, — ja kaut ko nesaprot, vai tad arī grūta galva?

— Kad nesaprot? — tēvs atkārtoja. — Nu, tad vajag lūgt skolotājam, lai paskaidro.

— Jā, bet vai tad ikreiz tā var?

— Ko var?

— Nu, prasīt.

— Kāpēc tad ne? Tam darbam tak skolotājs pieņemts.

— Nē, pap, es tā nedomāju. Es domāju: vai tad skolēns var ikreiz zināt, ko lai prasa?

— Jā, nu — kā tad citādi skolotājs lai zina, ko paskaidrot? Vajag apdomāt.

— Bet kad domā un domā un tikpat nekas neiznāk, un ne­saprot ar?

— Jā — tad … Kas tad to lai zina? — Un dārznieks uzlū­koja tā kā nesaprašanā savu ērmīgo puiku.

— Redz, pap, es domāju tā, — Jancis atbildēja. — Skolo­tājs tak ļoti gudrs cilvēks: viņš taču daudz, daudz gudrāks nekā mēs visi — vai ne?

— Jā, zināms, — dārznieks lēnām atbildēja, kamēr Jancis. runāja aizvien ātrāk un ātrāk.

— Nu, tāpēc! — puisēns turpināja, — Viņš tak zina visu, visu! Nu, un vai tad viņš arī nezina, ko es nesaprotu?

Tas nu bija acumirklī dārzniekam pavisam negaidīts jautā­jums.

Likās — puisēnam bija sava daļa taisnības, un, pirms at­bildētu, dārznieks sāka domāt, ko teikt.

Bet Jancis negaidīja šoreiz atbildes.

Viņš nopūtās tik smagi, paķēra cepuri un izgāja ārā.

Gaiss bija vēss; bet sevišķi Jancim patika asais vējš, kas, ap jumta stūri vīdamies, nesa smalkas sniega pārsliņas sakarsušajā sejā.

Cik labi tomēr šādam vējam! Dienām un naktīm viņš brīvs, skraida un dara, ko grib, kas iekrīt prātā.

Un piepeši Jancim izliekas, ka arī viņam patiktu pārvērsties par tādu mazu, mazu sniega pārsliņu, lai vējš, to saķēris, aiz­nestu tālu, tālu kaut kur nezināmā malā un nomestu vientuļā,, svešā pakrastē vai aizā.