VALDIS: STABURAGA BĒRNI

Liekas, it kā Vidzemes krasts sāktu pamazām kustēties un> grimt uz vienu pusi.

Puisēns pamet acis Daugavai augšup un ar joni dodas skrie­šus turp.

Vai tad tiešām? Vai tas varētu būt?

Puisēns apstājas: skrējiens par vēlu!

Melnā strīpa, kas sākumā kā diegs stiepās pār ledu, top aiz­vien platāka un platāka.

Nav ko šaubīties: viļņi atkal nolauzuši ledus gabalu, un Jan­cis stāv tam virsū.

Tagad gan viņš, kamēr peld mierīgā ūdenī, vēl liels kā plosts, bet cik ilgi?

Kad nāks krāce — re, jau tagad viņš pārdalās uz pusēm, — ko tad?

Jancis pavirzās ledus gabala vidū, noliek kulīti un stāv sa­rāvies, neziņā sastindzis.

Viļņi brāžas gar ledus malām un viens pēc otra lec virsū, un katrs nākamais uzlec tālāk par iepriekšējo.

Vai viņi tik visai nepacietīgi pēc nabaga puisēna?

Bet tur pret Staburagu Daugavas vidū stāv milzīgais akmens. Viļņi mutuļo un lūst tur varenā spēkā, viņam pāri veļoties.

Bet ledus gabals virzās vienaldzīgi akmenim aizvien tuvāk un tuvāk — taisni virsū!

— Būtu jel kliedzis! Būtu tak saucis palīgā! — mamma runā stipri un ātri elpodama.

— Palīdziet, glābiet, ļautiņi! — viņa mēģina pati, tikai balss aizmetas kaklā un izskan, un pazūd turpat ūdens šalkoņā.

Bet ledus gabals virzās aizvien tuvāk un tuvāk briesmīgajam akmenim.

Velti dārzniece raugās apkārt: šai malā nav nekur laivas. Tikai Lazdām Vidzemē — redz, kur viņa guļ, izvilkta sausumā.

Kaut jel kāds no turienes ieraudzītu nelaimīgo!

Bet kas nu — tagad jau svētdiena: vai tik kāds maz mājās?

Bet ledus gabals peld tālāk un tālāk. Tagad viņš jau pašreiz iepretim Liepavotam.

Dārzniecei līst asara pēc asaras pār vaigiem. Viņa slauka tās steidzīgi priekšautā, jo tās kavē skatīties. Bet noslaucīto vietā rodas vienmēr jaunas un met vecajām acīm miglu priekšā.

Dārzniece grib kaut ko teikt, bet lūpas dreb un raustās, un neviena skaņa nenāk tām pāri.

Ledus gabals Liepavotam iet garām.

Piepeši dārzniece nodreb pie visas miesas un dodas uz ūdens pusi, it kā gribētu mesties iekšā.

Bet tad viņa apstājas pašā malā un saka drebošā balsī:

— Marčiņ, dēliņ, tev vieglākas kājas … Esi nu, mīļo puisīt, tik labs, pārteci uz Lazdām — tu jau redzi! Steidzies! Steidzies, manu labo dēliņ!

Marčam tas nav divreiz jāsaka.

Viņš tikai brīnās, kā pašam neienāca šīs domas, un Marčs metas slaidā lēcienā uzplūdumā iekšā.

Pārbridis uzplūdumam, viņš dodas kā vējš pār ledu tālāk, izbrien Vidzemes uzplūdumu un nu gar stāvo klints krastu lai­žas uz Lazdām.

Bet ledus gabals peld, jau stipri līgodamies, tālāk.

Jancis novilcis mēteli un taisās arī tā kā svārkus vilkt.

Ko tad viņš?

Vai tad šādā ūdenī maz iespējams peldēt?.. .

Bet kas tad Marčam?

Dārzniece paskatās un sastingst. Marčs neiet vairs tālāk, bet stāv, krastam piespiedies.

Dārzniece ievaidas un saķer galvu abām rokām.

Vai tad tiešām nav vairs nekāda glābiņa?

Kā tad viņa to aizmirsusi? Tur jau Marčs netiek garām: tur dziļais ūdens viļņo gar pašu stāvo krasta sienu!

Ja spers soli, straume var Mārču pašu ieraut dzelmē.

Pagalam! Pagalam!

Bet ko tad nu Marčs dara?

Viņš mēģina, radzēs ieķerdamies, uzrāpties stāvajā krasta sienā!

Ak bērniņ, bērniņ! Vai nu tur kādam iespējams uzkāpt? Pat vāverīte nevar tur uzrāpties augšā!

Pamocījies Marčs stāv atkal pirmajā vietā, stāv un domā.

Bet ledus gabals jau netālu no Staburaga.

Piepeši dārzniece dzird kaut ko noplunkšam. Viņa paska­tās — Marčs pazudis no baltās klints sienas .. .

Vai viņš iekritis jeb ielēcis pats ūdenī?

Vēl dārzniece redz, ka Janča ledus gabals iegriežas bries­mīgajā līcī, tad kā pa sapņiem redz kaut ko melnu izlienam no ūdens tai vietā, kur Vidzemē nobeidzas stāvā klints siena.

Tad viņa saļimst bez samaņas ūdens malā …

Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un tālāk, visam vienaldzīgi garām un pāri.

Cik ilgi dārzniece gulējusi — viņa nevarēja atjēgties.

Bija jau tāda kā krēsla, kad viņa pamodās.

Viss apkārt kluss un mierīgs, it kā nekas nebūtu gadījies.

Vai tad tiešām nekas nebija noticis?

Bet klau! Kas tad tur runā?

Vai nav Jancis?

Māte skatās un skatās, bet acīs tāda migla, ka nevar nekā saredzēt.

Vai tad tie patiešām būtu tikai uztraukuma murgi?

Bet nē — nē! Augstais dievs! Taču nē!

Redz, tur jau Vidzemes augstajā krastā taisni pretī stāv mazs vīriņš, vicina cepuri un sauc pilnā balsī:

— Mam, mam! Nebīsties nekā: esmu pilnīgi vesels! Bet nu ardievu, mam! Jāsteidzas uz skolu. Ardievu — līdz sestdienai!

Tad mazais vīriņš apgriežas, un baltā kulīte nozūd aiz tum­šajiem krasta paegļiem.

Māte grib viņu saukt, saukt, lai nāk atpakaļ, mazu, mazu brī­tiņu lai nāk atpakaļ, te šurp — tuvu tuvu pie nemierīgās, iz­mocītās sirds, lai arī tā pārliecinātos: vai tas patiešām Jancis, viņas Jancis?

Bet balss viņai kā atņemta.

Dārzniece saņem tikai rokas cieši vienu otrā un noslīgst Dau­gavas malā bez spēka ceļos.

Bet pa bezbēdīgajiem viļņiem peld aizvien tuvāk Kurzemes pusei Lazdas tēva vieglā laiviņa.

Viņas vidū sēž mazs, bet resns, kažokā satuntuļots stāvs.

Brīžam tam uznāk gan tādi kā drebuļi, bet viņš tomēr smaida laimīgi.

Tas — dūšīgais Marčs.

Pēc ilgas, garas gaidīšanas beidzot tikpat pienāca lieldienu brīvlaiks. Jancis, protams, pavadīja viņu mājās.

Kas tās bija par laimīgām dienām! Kas varēja būt vēl jau­kāks zemes virsū?

Brīnums, ka Jancis nebija to senāk nemaz zinājis? Bet nu — nu viņas vajadzēja arī pamatīgi izlietot, un tāpēc Janci reti redzēja istabā sēžam.

Abi ar Mārču viņi dzīvoja un darbojās vai nu pakrastē, vai Daugavas malā.

Un laiks arī bija tiešām jauks, kā jau vēlīnos svētkos. Die­nās — neviena mākonīša! Tikai saule, siltums un spirgtums vis­apkārt.

Daugava bija gandrīz jau tīra no ledus; tikai ūdens vēl ne- kritās, lai gan pakrastē sniega vairs nemaz neredzēja.

Dažās vietās, kur saule ķēra vairāk, zeme bija jau pavisam sausa. Ja gadījās iet tādā vietā — lapas čaukstēja tur kā vasarā.

Bet zem liepām piesaulē sēdēja tuvu viens pie otra nepacie­tīgie vizbulīši, skatījās savām zilajām actiņām viens otrā un priecājās, ka laimīgi pārcietuši garo pārbaudījumu laiku.

Tomēr Jancim likās brīžam, ka viņi sasēdušies tāpēc tik tuvu, lai varētu labāk dzirdēt stāstus un brīnišķīgos sapņus, ko redzē­juši garajās ziemas naktīs un tagad katrs pa kārtai stāsta citiem.

Kad saule rietēja, melnais strazds pakrastē svilpoja savu miega dziesmu. Bet, kad krēsla nodzisa, viņš beidza dziesmu un pakrastē iegrima dziļi maigā klusumā.

Tad pakrastē cēlās viegli, dzidri tvaiki un apņēma kokus un krūmus ar visiem viņu sīkiem un maziem zariņiem un piebriedu­šiem pumpuriem, apņēma un ietina katru kā mīļu bērniņu silti, silti vieglā plīvura segā.

Un vizbulīši aizvēra laimīgā smaidā zilās actiņas, piespieda galviņas vienu otrai un sapņoja jauko pavasara sapni.

Strazds svilpoja, kad šādā vakarā Jancis ar Mārču gāja uz Staburaga pusi.

Marčam vienā rokā bija krietna kule, otrā — koka ciba ar sliekām; Jancis nesa veselu auklu vīšķi un lielos makšķeru āķus.