VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Ješka iekāsējies un iet tuvāk, bet svešais neliekas ne zinis: lasa tikai un klanās.

«Brīnums,» Ješka domā, «ko šis tur ākstās?» — un grib sākt prasīt, kad pēkšņi izdzirst kaut ko Daugavā blūkšķinām.

Paskatās un redz: liela, liela vēdzele izlien zem milzīgā klints bluķa, ko neviens nevar pakustināt, un aizpeld dzelmē.

«Rauj jods svešo!» Ješka nodomā un metas vēdzelei pakaļ.

Bet, tiklīdz Ješka nāk tuvāk, šī peld aizvien ātrāk un ātrāk un, kad Ješka pašreiz durs, — pazūd dzelmē. Pagalam!

Ješka nospļāvies tikai un nāk atpakaļ.

Malā svešais lasa un klanās tāpat, bet skaistais pāris sēž alas priekšā un atbild.

Bet kas Ješkam par bēdu!

Viņš, pienācis klāt, uzkliedz svešajam: «Ē! Ko tu te ķē­mojies?»

Bet te, kur bijis, kur ne, — ūdrs Ješkam taisni pa kāju starpu cauri, gandrīz pagāzis gar zemi un Daugavā iekšā!

Ješka pakaļ.

Dzenas, dzenas, bet kur nu to noķersi! Ješka nospļaujas atkal, bet nu jau mana, kas par niķiem.

Nāk atpakaļ un domā: «Pag, gan tevi izmozēšu!»

Svešais stāv vēl turpat, bet nu jau lasa ātri, ber kā pupas un klanās vai līdz zemei.

«Ko tu te buries!» Ješka uzkliedz, pienācis klāt, un sper ar žebērkli pa lielo grāmatu, ka noblīkš vien.

Bet te Ješka apdulst, it kā pats sev pa galvu iemetis.

Kad atžirbst, redz, ka pats sēž pie lielā klints bluķa zemē; žebērklis, kulīte — turpat līdzās, bet no svešā — ne smakas!

Tīri jādomā, ka būtu sapņojis, ja tikai biķernieki arī nebūtu redzējuši svešā vīra.

Pēcāk gan viņa neesot vairs manījuši.

Tā redz, — Jancis nobeidza, — bet Ješka tomēr ir tagad vēl netic burvjiem.

— Ērmīgi! — Marčs nobrīnījās. — Nez ko tad šis tā lasījis no savas lielās grāmatas?

— Nu ko tad citu kā par aprakto naudu! Būs bijis kāds no gudriniekiem, kas tādas lietas prot, — Jancis noteica un pie­cēlās. — Bet nu iesim atkal izcilāt — tagad taču vajag kādai būt!

Un puisēni nozuda tumsā.

Tagad viņi sāka cilāt kapūnes no otra gala; tikai laime bija -tāda pati: kuru Jancis arī necēla — visas tukšā, pat kumosi ne­bija aiztikti.

Ik pie katras nākošās viņam sirds iepukstējās cerībā par labu lomu, bet ikreiz veltīgi.

Tas taču bija ērmoti!

Sākumā vēl Jancis izteica izbrīnīšanos Marčam, bet tad kļuva klusāks un klusāks, kamēr beidzot neteica vairs ne vārda — cēla tikai kapūnes un meta ātri atkal ūdenī.

Jancis nevarēja nemaz saprast, kāpēc vēdzeles šovakar ne­kodās.

Ne par to, kā likās, domāja Marčs.

Viņš gan it kā klausījās Janča vārdos, tomēr skatījās nevis ceļamās kapūnēs, bet Daugavā.

Kāda tā tagad savāda!

Gar malām viļņi gan arī tagad, tāpat kā vasarā, plunčojās un šļakstēja, bet vidū — cik nedzirdami klusi un steidzīgi slīdēt slīdēja projām! Marčam izlikās, it kā nemanāma, varena roka rautu viņus garām bez trokšņa, klusām, kā jau naktī, lielā, tumšā bezdibenī.

Un kad nu rokai iekristu prātā grābt arī viņu ar Janci?

Marčs atkāpās soli atpakaļ, bet, viļņiem pakaļ skatīdamies, ieraudzīja Staburagu.

Un piepeši puisēnam liekas, it kā gar balto klinti plātītos kaut kas liels, melns, tomēr cauri redzams stāvs — kāds gars.

Vai tik tā nav tā pati varenā roka, kas neatturamā spēkā rauj viļņus lejā? . . .

Un Marčs spiežas tik sirsnīgi Jancim klāt, ka tas gluži uz­trauktā balsī iesaucas:

— Bet, Marč! Negrūd tak mani ūdenī! — un ceļ kapūni ārā.

Tajā pašā acumirklī iekliedzas kaut kas gari un dobji pa­krastē, Marčam aiz muguras.

Kliedziens nāk tik pēkšņi nakts klusumā, ka Marčs ieklūp Jancim no visa spēka svārkos un parauj gandrīz zemē.

Jancis apsviežas un brīnīdamies skatās draugā.

— Kas tad tev, Marč? — viņš prasa.

Bet Marčs elpo smagi, grib kaut ko teikt un tomēr nesaka.

Tad Jancis sāk smieties: — Tas tak zaķis!

— Tas — tas? Zaķis?

— Nu zināms!

— Bet ko tad viņš tā bļaustās? — un Marčs palaiž drauga svārkus vaļā.

— Ko bļaustās! Sauc citus: viņam arī nepatīk vienam pašam sēdēt.

Tad puisēni iet atkal pie ugunskura.

Tas labi vien izdedzis, un viņam apkārt manāma jau stipra krēsla. Kad izšaujas liesmiņa — zem krūma kastas un plātās dī­vainas, spocīgas ēnas, un Marčs sāk atkal spiesties Jancim klāt.

— Zari izdeguši — jāmeklē jauni, — Jancis nosaka un iegrimst tumsā, bet Marčs, it kā nebūtu aicinājuma dzirdējis, pie­steidzas ātri ugunskuram, samet apdegušos galus kopā, sapūš labi krietni un, kad beidzot izšaujas spodra liesma, uzslienas kā­jās un skatās platām acīm uz to pusi, kur Jancis lauž zarus.

Bet, kad Jancis izlien piepeši ar lielu žagaru klēpi no tumsas, Marčs atlec gandrīz atpakaļ.

Cik ērmīgi šādā laikā: nevar gandrīz viens otra vairs ne pazīt!

Tikai kad uguns deg atkal pilnā spēkā un Jancis omulīgi atlaidies savā vietā, nomierinās arī Marčs un atsēžas savā sē­deklī.

— Pag, ko tak gribēju tev prasīt? — Marčs saka pēc brītiņa un skatās liesmās.

— Ak jā! Kas tā par jaunavu un jaunekli, kas tur runājuši ar svešo vīru?

— Tur alā? — Jancis prasa un pamet roku uz Staburaga pusi.

— Nūjā!

— Par tiem atkal vesels stāsts. Vai tad neesi par to vēl nekā dzirdējis?

— It nekā!

— Nu tad izstāstīšu tev to.

Un Jancis sāka stāstīt.

Kādreiz senos laikos dzīvojis te Daugavas malā vīrs ar sievu. Viņiem bijuši divi bērni — puisēns ar meiteni, bet citādas man­tas nekādas. Vīrs strādājis zemi.

Bet kāda nu te auglība — brīžam neuzaudzis pat ne tik daudz kā pašiem iztikt.

Tad vīrs gājis zvejot — toreiz Daugavā bijis vēl daudz, daudz zivju, — un tā viņi iztikuši tīri labi.

Bet reiz uznācis sauss gads. Labība izdegusi gandrīz pavi­sam, un šiem uznācis trūkums. Vilkuši, vilkuši dzīvību kā zinā­dami, bet beidzot tikpat maizes sācis trūkt.

Gluži kā par nelaimi, saslimst vēl meitēns. Guļ bērns, vaid un lūdzas ēst, bet šiem nav ko dot.

Sēž abi istabā, domā un nezina, ko darīt.

— Pag, — vīrs beidzot saka, — iešu pamēģināšu zvejot — varbūt izdosies.

Paņem makšķeri, noiet pie Daugavas un sāk makšķerēt.

Gaida, gaida — paiet viena stunda, paiet otra — nekas ne­kožas.

Saule kāpj augstāk un augstāk, laiks top aizvien karstāks, bet kaut jel viena zivtiņa aiztikusi kumosu!

Izgaidījies veltīgi, iztvīcis un noguris vīrs satin makšķeri un iet mājās.

Sieva prasa: «Nu, vai noķēri kaut ko?»

Šis pakrata tikai galvu, ieslien makšķeri kaktā un nosēžas pie slimā bērna.

Tas tagad ir vēl vājāks, un vīram iet kā nazis caur sirdi, dzir­dot bērnu lūdzamies un vaidam. Viņš nevar ilgāk izturēt, paņem stopu un bultas un aiziet mežā.

Iet krustām un šķērsām, bet mežs tukšs un kluss kā izmiris: ne putniņa, ne zaķīša — it nekā!

Iet vīrs pa mežu un domā: «Ak dievs! Kāpēc esmu tik nelai­mīgs?»

Izstaigājies un izmeklējies veltīgi, viņš iet atkal tukšām rokām mājās; bet sieva prasa: «Nu, vīriņ, vai nošāvi kaut ko?»

Šis tikai pakrata galvu un nosēžas pie bērna.

Tas tagad jo slims — vaid un lūdzas. Vīrs nevar vairs izturēt, bet nezina arī, ko iesākt.

Viņš paņem atkal makšķeri, noiet pie Daugavas un domā: «Ak dievs! Kāpēc gan esmu tik nelaimīgs?»