VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Bet princis nedabūjis pabeigt.

— Nu tad tev, muļķa puika, sen laiks mirt! — vīrs bez sirds iesaucies, un princis nogāzies ar pāršķeltu galvu zemē.

Visi nu izrauj zobenus un grib gāzties vīram virsū. Bet šis sa­kampj cirvi un sauc:

— Es te esmu pavēlnieks! Kas grib ar mani runāt — lai nāk priekšā! Zobenus — makstīs! Kas nedarīs tā — zvēru pie sava ķēniņa vārda, — tam ies tāpat kā princim!

Visi apklust un sabāž zobenus makstīs: katram briesmīgi bail no jaunā ķēniņa. Bet šis runā tālāk:

— Tā! Tas man patīk, ka esat paklausīgi. Dariet arī turpmāk tā, un — galvoju pie sava ķēniņa goda — jums nebūs jānožēlo. Ko runā muļķa puikas kā princis — neklausieties to: esmu nācis jūs laimīgus darīt, un es to arī spēju. Izpildiet tikai manas pa­vēles, dariet kā es un jūs būsiet laimīgi. Tagad dosimies pilī un taisīsim kāzas.

Visi sasēžas zirgos un aizjāj.

Bet princese, kad dabū zināt, kas noticis, sāk stipri raudāt un negrib jaunā ķēniņa ne redzēt.

Lielmaņi sapulcējas kāzās; gaida, gaida, bet princese kā ne­nāk, tā nenāk — sēž savā istabā un raud.

Beidzot arī jaunais ķēniņš top nepacietīgs un iet pats prin­ceses istabā.

Ko viņš tur darījis — neviens nezina. Tikai pēc brītiņa, kad iznākuši abi ar princesi, tā bijusi ar visu mierā. Izskatījusies tikai bāla kā mirēja.

Tā nu viņus salaulājuši, nodzēruši kāzas, un jaunais ķēniņš sācis valdīt.

Pagājis labs laiks. Valstī visi bijuši mierā ar jauno ķēniņu: tas tiešām rūpējies stipri par pavalstniekiem.

Ja gadījies karš — ķēniņš vienmēr uzvarējis, jo bijis apbrī­nojami dūšīgs un gudrs karavadonis.

Bet tad ļaudis sākuši runāt ērmīgas lietas.

Ķēniņiene — tā stāstījuši — esot ļoti nelaimīga, jo ķēniņš piespiedis viņu ar varu laulāties, draudējis citādi izdarīt tāpat kā ar princi.

Bez tam ķēniņienei nelaime ar bērniem: dēls esot bez vienas kājas un, kaut gan vēl mazs, tomēr tik nežēlīgs, it kā tam nemaz nebūtu sirds; meita — bez vienas acs; un tā vēl šo un to.

Arī par pašu ķēniņu sākuši runāt dīvainas lietas. Baznīcā viņš neejot un arī mājā nekad nelūdzot dieva. Tāpat dziesmas ur» mūziku ķēniņš negribot dzirdēt. Arī smieklus un jautrību tas nevarot ciest. Pats nekad vēl neesot redzēts pasmejamies.

Kamēr senāk pilī rīkojuši lielus svētkus, dziedājuši, smēju­šies un spēlējuši, tamēr tagad tur viss tukšs un kluss kā kapā.

Un ar pašu ķēniņu arī neesot viss kārtībā. Viņš gan strādājot ļoti daudz: lasot un rakstot caurām dienām līdz vēlai naktij, gulēt ejot vēlu un ap pusnakti atkal jau augšā. Tad gan nestrādājot, bet ejot pils dārzā: staigājot un maldoties tajā lielā nemierā, it kā kaut ko meklēdams.

Brīžam viņš vaidot tur kā lielās sāpēs; brīžam arī runājot pats ar sevi, bet ne vairāk kā divus jautājumus: «Kur? Kur?» un «Kāpēc? Kāpēc?»

No visa redzams, ķēniņam trūkstot kaut kā, bet, kā, — ne­viens nezina.

Reiz kāds pils sulainis paslēpies dārzā, lai noskatītos, ko viņš naktī tur īsti dara.

Tiklīdz pulkstenis nositis 12, ķēniņš iznāk dārzā. Iet krustām šķērsām un domā un domā. Tad piepeši saķer galvu, ievaidas un runā pats sevī: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc tad?» — pieiet pie lielas ābeles, nolauž vienā rāvienā, pārplēš stumbeņu no augšas līdz apakšai, izskatās, iztausta un nomet zemē.

Pēc tam pieiet pie puķu dobes, noplūc visus ziedus un puķes, izplūkā un izskatās katru rūpīgi un nosviež atkal zemē.

Tad nonāk pie trepēm, ķur abās pusēs akmens lauvas izcir­stas kā dzīvas.

Ar vienu zobena zvēlienu viņš nocērt lauvai galvu, ar otru — pāršķeļ viņu pušu.

Izskatās, iztausta, kas galvā, un atstāj guļot. Pēc tam pāršķeļ

pašu lauvu un izņem kaut ko ārā, apskatās mēness gaismā un nosviež atkal tā kā ierūkdamies zemē.

Tūliņ arī pats nokrīt uz mutes rasainajā zālē un guļ kā miris.

Tikai pa brīžam dzird viņu iestenamies un runājam: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc?»

Sulainis domājis, ka ķēniņš raud, bet tā nemaz nebijis, jo, kad piecēlies un atsēdies pie ozola mēness pusē, — acis bijušas gluži sausas, tikai kvēlojušas kā ogles.

Rītā ķēniņš bija bāls kā mironis. Bet tāds viņš esot vienmēr.

Kad sulainis nokopis pāršķelto lauvu, redzējis, ka tai trūkst sirds.

Tā nu pagājis labs laiks.

Bet tad valstij uznākuši bada laiki. Gan ļaudis lūkojuši dzīvot jo taupīgi, bet maizes kļuvis arvien mazāk un mazāk, un gada gals vēl tālu.

Ko nu darīt?

Te ķēniņš izdod pavēli, ka ikkatram, kas pāri par 50 gadiem, vajag mirt, jo citādi visiem būs jānobeidzas badā.

Ļaudis saņem pavēli, bet top gaužām bēdīgi: katram tak vai nu tēvs, vai mīļš radinieks tajā vecumā. Kā nu viņus lai kauj nost!

Tā nu paliek.

Bet pēc kāda laika ķēniņš aprēķinājis, ka arī tagad maizes nepietiks, un izdod jaunu pavēli: visus bērnus, kas kropli, tūliņ nomaitāt.

Ļaudis saņem pavēli, bet nu top jau pavisam nemierīgi: kat­ram savs bērns taču mīļš.

Bet arī tas paliek tā.

Drīz pēc tam ķēniņš izjāj apskatīt valsti, vai viņa pavēles izpilda.

Jāj viņš kādai mājiņai garām — redz: sēž saulē sirms vecītis un sildās.

Ķēniņš aptur un prasa brīnīdamies:

— Kā tad tu, vecīt, vēl dzīvs?

— Jā, — vecītis atbild, — dievs neņem vēl pie sevis.

— Bet vai tad ķēniņa pavēle nav zināma? — jautā pats ķēniņš.

— Kā ne? — vecītis atbild. — Bet dievs, ne ķēniņš deva man dzīvību, un tikai viņš to var atņemt.

— Tu esi liels gudrinieks, — ķēniņš saka, — tikai esi kaut ko piemirsis: es esmu dieva vietnieks zemes virsū un tātad varu atņemt dzīvību, ja vajadzīgs!

Un ķēniņš liek pavadoņiem vecīti nomaitāt.

Tad jāj tālāk.

Piejāj otrai mājai — redz: klibs puika rotaļājas ar aklu mei­teni.

Ķēniņš brīnās atkal, liek abus nogalināt un nu sāk prasīt: vai tikai citi arī izpildījuši pavēles?

Izrādēs, neviens nav tā darījis.

Nu ķēniņš jāj atpakaļ pilī.

Bet tur dabū zināt, ka vecais ķēniņš arī vēl dzīvs, tāpat kroplais princis un princese.

Ķēniņš tūliņ pavēl rīt, visiem ļaudīm klātesot, viņus notiesāt. Tas sauc lielmaņus un saka tiem:

— Esmu vienmēr paļāvies uz jums un turējis jūs par saviem vislabākajiem palīgiem, bet tagad redzu, ka esmu maldījies. Pats pūlējos caurām dienām un naktīm, bet jūs liekat manas pūles novārtā. Vai tad neredzat, kam strādāju? Vai tad nesaprotat, kā labā pūlos? Jūsu, jūsu un visas zemes labā es cīnos! Vai tad nesajēdzat, ka dzīvoju tikai visaugstākajam, kas cilvēkiem sasnie­dzams un visiem, visiem nāk par labu. Atbildiet: kāpēc neiz­pildāt manas pavēles?

Ķēniņa vārdi noskan lielajā zālē, bet viss paliek klusu kā kapā: neviens nedrīkst atbildēt.

Beidzot tikpat kāds sirms bruņinieks iznāk, nostājas droši ķēniņa priekšā un saka:

— Augstais valdniek! Pats teici, ka mēs vienmēr bijuši tev uzticami palīgi. Tādi paši esam tagad un ar visu sirdi tādi gri­bētu būt turpmāk. Bet nespējam, jo tas, ko tagad prasi, ir tik nežēlīgs, tik briesmīgs, ka pat klintij par to būtu jāraud! Un ne tikai mēs — neviens visā tavā valstī nespēj to pildīt, jo mums un ikkatram ir sirds krūtīs: tā neatļauj to.

Bruņinieks nobeidz, un viss paliek atkal klusu.

Bet ķēniņš pieceļas no troņa un saka: