VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Bet tagad Marčs zina, no kā viņi ceļas: ūdenstēvs kustina tos.

Un Marčs zina arī, kāpēc Daugava brīžam tik klusa un brī­žam atkal krāc tik vareni: to visu dara ūdenstēvs.

Bet briesmīgs gan laikam viņš, kad atņem tā cilvēkam sirdi. Un nez, ja tagad?

Piepeši Marčs apķeras Jancim tik sparīgi, ka tas nolīgojas vien. Ūdenī kaut kas apsviežas, ka noplunkš vien.

— Vai tik nav — viņš? — puika dveš tikko dzirdami.

— Ej nu ej! — Jancis atsvabinādamies saka. — Gan jau būs tikai līdaka! — un Jancis izliekas gluži vienaldzīgs, bet skatās tomēr arī uz ūdens pusi, kad iet tālāk.

Laimes tikai šovakar nav; par visām kapūnēm piekodusies tikai viena sprīdi gara vēdzelīte.

Kad puisēni iet atkal pie ugunskura, Marčs pamet acis uz Staburagu un tagad skaidri redz, ka tas ir liels milzis: lūk, kur galva, krūtis, kājas . ..

Ē! Kad tāds gāžas virsū! Simt cilvēku — kā mušas! Un kas nu Marčs pret to!

Te — kas fad tas? Staburags slīd tuvāk un tuvāk pa nakts miglu klusām, lēnām — un nu pašreiz klāt! .. .

Marčs tikko neiekliedzas un nogriež acis.

Kad atkal paskatās — Staburags stāv mierīgi savā vietā, un Marčs dzird skaidri, kā šalc viņa neskaitāmās asaras, zemē bir­damas.

Cik dīvaina tomēr šāda pavasara nakts!

«Bet grūti gan laikam viņam, nabagam, visu mūžu tā stāvēt,» Marčs nodomā, ugunij pienācis, un tad saka skaļi:

— Bet vai tā maz iespējams — izņemt dzīvam cilvēkam sirdi?

— Ak tu domā — kā ūdenstēvs? — Jancis ieprasās.

— Nu jā! Un ķēniņš ar.

— Es jau teicu, Marč, ka tā pasaka, — Jancis atbild. — Vai nu viss tā ir, kā pasakā stāsta! Bet, ja gribi, pastāstīšu, kas patiešām te šai pašā vietā noticis.

— Nu labi! — Marčs nosaka un atlaižas omulīgi savā vietā.

— Redz, — Jancis iesāk, — to piedzīvojis tas pats Ješka, par kuru jau pirmāk stāstīju, un tu jau zini — tas nemelo.

Nu, tātad bijis kādreiz vasarā jauks vakars. Ješka domā: «Ē! Ko gulēs! Ies labāk zivis paskatīties — rīt būs zupa!»

Paņem skalus un nonāk pie Liepavota lejā. Dūlē, dūlē, bet neveicas viņam to vakaru: nodur pa līdaciņai, bet nekas liels.

Tā nu viņš nāk, nāk, kamēr nonāk līdz šejienei.

Ir tā ap šo laiku, ap pusnakti.

— Ak tad ap pašu pusnakti? — Marčs ievaicājas varen dzīvi un saslienas pavisam taisni.

— Nemaisies starpā — klausies! — Jancis nobrīdina un tur­pina. — Nu jā, bijis tā ap šo pašu laiku, ap pusnakti; ticis šim ūdenī tā kā salti; iznācis te malā un sakūris uguni.

Nosēdies tepat un sildās. Te piepeši dzird — nāk kaut kas pa pakrasti, pa krūmiem, papriekš lēnām, klusām, tad aizvien stiprāk: čaukst lapas, kraukš zari …

Bet kāpēc tad tu, Marč, nepaliec savā vietā? — Jancis ievai­cājās, jo Marčs, pāris zaru ugunij uzmetis, nosēdās Jancim līdzās.

— Es — tāpat… Te būs labāk, — Marčs noteica un skatījās tajā vietā ugunij pāri, kur pirmāk bija sēdējis.

— Manis dēļ — paliec arī te, — Jancis atteica un turpināja:

— Dzird: čab un nāk. Ješka domā: «Redzēs, kas būs.» Bet paņem tikpat žebērkli un apvelk sev un ugunskuram trīs lokus…

— Kāpēc tad tā? — Marčs ievaicājas.

— Nu, lai netiek klāt, — Jancis paskaidro. — Kad apvilkti tādi loki, tad ir pats velns nevar nekā padarīt: netiek iekšā.

Sis nu atkal nosēžas un gaida, kas iznāks. Un nāk ar; pienāk tīri klāt un — nostājas.

Ješka skatās, skatās, bet nevar neviena ieraudzīt. Brīnums! Pats tak dzirdēja, ka pienāca. «Bet, kad jau tevis nevar redzēt,» Ješka domā, «rauj tevi jods!» — un neliekas ne zinis: sēž un sildās.

Bet te Jancim bija atkal jāapstājas, jo Marčs uzšāvās piepeši augšā, apsviedās apkārt, kļuva gluži bāls un, platām acīm tum­šajos krūmos lūkodamies, iesaucās pusčukstēdams:

— Janc! Aiz mums stāv kāds! . . .

— Ej nu ej! Kas tad nu tur? — Jancis teica, vienaldzīgs izlik­damies, piecēlās tomēr un sāka raudzīties uz to pašu pusi.

— Kas tur ir? — viņš sauca skaļā balsī.

Neviens neatbildēja.

Tikai par brītiņu atskanēja no Staburaga atbalss, tikko sa­dzirdama: «… as tur.. .»

— Nu redz — nav tak neviena, — Jancis noteica apmieri­nāts un apsēdās. Bet Marčs palika vēl stāvot.

— Nez kā būtu, Janc, kad arī mēs apvilktu lokus? — viņš teica.

— Vai tu māki tēvreizi? — Jancis prasīja.

— Māku gan.

— Nu, tad ņem zaru un katra loka vilkšanā klusām noskaiti to. Tad būs darīts!

Marčs sāka rīkoties, kā draugs pavēlēja, bet apstājās, kad pirmo loku vēl nebija līdz pusei apvilcis.

— Kas tad nu? — Jancis ieprasījās.

Marčs paskatījās bažīgi draugā un teica: — Sajuka.

— Kas tad?

— Tēvreize.

— Nu, tad sāc no jauna! — Jancis noteica, un puika sāka no jauna.

Bet arī šoreiz viņš apstājās pusceļā.

— Kas tad nu atkal? — Jancis prasīja.

— Atkal sajuka. — Un Marčs nopūtās smagi un noslaucīja tā kā sviedrus no pieres.

— Nu, tad sāc trešoreiz!

Marčs sāka, bet atkal netika galā.

— Kas tad nu?

— Es vairs nemāku tēvreizes, — puisēns atbildēja, grūti elsodams, un skatījās gluži nelaimīgs Jancī.

Neatlika nekas vairāk — Jancim pašam vajadzēja stāties darbā, ko arī veica īsā laikā.

Tagad arī Marčs nosēdās apmierināts.

— Un kas bijis tālāk? — viņš prasīja.

— Ak ar Ješku?

— Nu jā.

— Nu, Ješka, apvilcis lokus, sēž itin drošs, — Jancis tur­pina, — un domā — redzēs, kas būs.

Te piepeši dzird: skūtā [13] sāk šalkt. Šalc, šalc. «ceļas laikam vējš,» ješka nodomā; bet nav vis tā. Šalkoņa nāk tuvāk. nāk, nāk, kamēr iegulst pakrastes liepās un lazdās. un nu šņāc un griež kokus, ka zari vien brīkš, — tīri kā viesulis!

«Nu būs slikti!» Ješka domā. «Kad nāks viesulis — ienesīs ar visu uguni Daugavā. Vai nu nav dzirdēts?»

Un nu šis arī nāk, rūkdams un gaudodams kā pats nela­bais — un tas jau viņš arī bijis, — aizvien tuvāk un tuvāk un taisni šim virsūl

Bet tad pēkšņi pasitas sāņus un aiziet pār Daugavu, svilpo­dams vien.

Ješka domā: «Nu būs miers,» — bet — avū! Kas to deva! Nu nāk otrs, vēl briesmīgāks: zari un ozoli, domātu, lūst kā skangali.

Pieskrien pie lokiem — nekā! Iekšā tikt nevar, bet projām iet arī neiet: maļas tepat apkārt.

Maļas un maļas rūkdams vien un ālējas ar zariem, ka bail klausīties.

«Nu būs slikti,» Ješka nodomā, «netiks vairs nemaz mājās.»

Bet te Lazdās aizdziedas gailis, un pēkšņi viss paliek kluss, ka ne lapiņa nekust.

Šis nu mudīgi augšā, pārmet krustu un nu tik mājās.

Rītā atnācis apskatīties, bet kaut jel zariņš būtu nolauzts! Pat lapiņa nebijusi norauta. Tā, lūk, bijis!

— Un viss noticis tepat? — Marčs ievaicājas.

— Tepat, šai pašā vietā, — Jancis atbild.

Abi puisēni apklust un nogrimst domās.

— Vai zini, Janc, man tā kā salti, — Marčs teic pēc brīža.

Jancis paskatās viņā: tiešām, Marčs trīs drusku un skatās pāri

ugunij tumsā.

Bet uguns kļuvusi jau gluži maza — zaru sāk trūkt, un nevie­nam negribas tos vairs meklēt.

— Jā, man arī metas vēsi, — Jancis saka.

Marčs uzelpo tūliņ vieglāk.

— Vai zini, Janc, — viņš atkal saka, — šovakar jau zivis arī nekožas lāgā.

— Jā, ir gan tādas slinkas, — Jancis piemetina.