VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Daugavmalā viņš sirsnīgi pielūdz dievu un sāk makšķerēt.

Paiet brīdis, paiet otrs — nekā!

Beidzot pēc ilga, ilga laika plūds pakustas drusciņ.

Vīrs velk un izvelk mazu, mazu zivtiņu, paņem rokā, skatās, kā tā plāta mutīti, un domā: «Arī tev gan jau tāpat žēl mirt: tu vēl tik maziņa! . . . Kas mums tiks no tevis?» — un ielaiž zivtiņu atpakaļ. Tā palec no prieka, pazib un nozūd.

Pēc brītiņa vīrs izvelk atkal tādu pašu zivtiņu, bet domā — kas tur no tāda nieka, un palaiž atkal.

Bet nu vairs nekožas neviena. Sēž, sēž viņš — gaida, gaida: velti!

Ko nu?

Mājās iet nevar, bet te arī nav ko darīt.

Vīrs noliek makšķeri, atspiež galvu rokās, sāk raudāt ur» domā: «Ak dievs! Kāpēc gan esmu tik nelaimīgs!»

Tā nu viņš sēž, raud un domā. Tad saka pie sevis: «Ak dievs, kaut jel man sirds nebūtu! Cik tad būtu labi!»

Tiklīdz to izteicis — ūdens pēkšņi sāk savādi šņākt un bur­buļot un no dzelmes izceļas līdz krūtīm liels, spēcīgs vecis.

Acis zilas kā debesis; mati — zaļi kā ūdenszāle; bārda — balta kā putas. Matos viņam lēkā mazas sudraba zivtiņas, bet bārdā spīd pērļu gliemeži zelta vākos.

Tas bijis ūdenstēvs.

Viņš skatās taisni nabaga vīrā un teic stiprā balsī:

— Es dzirdēju, ko tu vēlies! Lai piepildās! Bet pats tu ne­atcerēsies, kā tev trūkst. Tu būsi bez sirds, iekams atjēgsies!

Odenstēvs izstiepj roku, izņem vīram sirdi no krūtīm un pa­zūd dzelmē.

Odens nošalc, noburbuļo, un vīrs paliek viens pats.

Tagad viņam viegli jo viegli! Tikai savāds nemiers pārņem viņu, jo tāds neizsakāms tukšums liekas visapkārt.

Bet kas par to! Viņš pieceļas un iet mājās.

Sieva vaimanā un raud: bērns pašreiz pie miršanas. Bet vīrs saka: «Ko nu ķēmojies! Kam jānotiek — jānotiek!» — paķer bērnu un iesviež Daugavā.

Sieva tikai iekliedzas: «Vai dieviņ! Ko tu dari? Tev gan lai­kam nav sirds!» — un paģībst; bet šis, it kā nekas nebūtu noticis, atsēžas pie loga un skatās vienaldzīgi, kā viļņi aiznes bērnu.

Mazais dēlēns, kas arī visu laiku bijis istabā, pienāk tagad klāt, pieglaužas un saka: «Tēt! Vai tad taisnība, kā māte sacīja? Vai tev nav sirds?»

Bet šis atgrūž puiku, ko senāk stipri mīlējis, un saka: «Ko nu pļāpā, nejēga! Ej labāk gulēt!»

Tad paņem cirvi, liek pār pleciem un aiziet.

Ceļā viņš satiek labāko draugu; tas bijis arī zvejnieks.

— Kurp tad tu? — draugs prasa.

— Turp, kur dzīvo prātīgāki ļaudis, — šis atbild.

— Un sieva? Un bērni? — draugs jautā.

— Katrs lai gādā par sevi, kā māk un zina, — šis atteic-

— Vai tad tu viņus vairs nemīli? — draugs atkal prasa.

Vīrs bez sirds paskatās viņā brīnīdamies un saka:

— Kas tad tas — mīlēt?

Tad viņš atgriež draugam muguru un aiziet.

Drīz viņš nonāk lielā, biezā mežā. Mežmalā sēž koka zariņā mazs, skaists putniņš, šūpojas un dzied:

«Vīriņi Vīriņi Prātiņ, prātiņl

Meklē slavu, meklē god' — Mieru, laimi neatrod!»

5im nez kādēļ nepatīk dziesma: viņš saķer akmeni un sviež putniņam, bet tas jau nozudis.

Nu vīrs iet tālāk.

Mežā ļoti jauki: zemē aug zaļa sūna, mīksta un cēla kā samts; tur kāpelē skudrītes un citi šādi tādi kukainīši; visapkārt stāv slaidi, kupli koki un biezi, sulaini krūmi; vāverītes lēkā no zara zarā, joko, smejas un skatās ar spodrajām actiņām lejā; putniņi un taurenīši lido viegli no krūma krūmā, no lapiņas lapiņā; bet pār visiem augšā spīd spoža saulīte, un, kur vien pagadās starpina zaros, viņas stars iestiepjas meža ēnā kā tīrā­kais zelts; un, kuru lapiņu ķer stars, tā spīd kā zelta ietverta un sūna tāpat.

Viss dzied, gavilē un priecājas; tikai vīrs bez sirds iet drūms un kluss: viņš neredz it nekā no visa jaukuma, mežs viņam izlie­kas tukšs, un viņš iet bez miera, bez atpūtas dziļāk un dziļāk.

Bet arī meža dzīvnieki, tiklīdz viņš nāk tuvāk, apklust un bēg prom: skudrītes aiztek no ceļa, taureņi un putniņi paslēpjas lapās, bet vāverītes uzskrien pašā koku galotnē.

Tā nu viņš iet viens pats bez miera tālāk. Te piepeši dzird: kliedz kāds — sauc palīgā.

Vīrs sagrābj cirvi un laižas skriešus turp. Pašķīris krūmus, ierauga pavecu, bet vēl staltu un dārgās bruņinieka drēbēs ģērbtu kungu. Liels, briesmīgs lācis sagrābis to un taisās pašreiz plēst.

Vīrs piesteidzas klāt, zveļ lācim ar cirvi — tas beigts! Kungs izglābts!

Kad daudzmaz atžilbis no bailēm, viņš teic vīram bez sirds:

— Esmu šīs zemes ķēniņš. Biju medībās, aizmaldījos, un man uzkrita lācis. Par izglābšanu esmu tev daudz pateicības parādā.

Bet vīrs bez sirds atspiežas uz sava cirvja un saka:

— Man tavas pateicības nav vajadzīgs. Es arī nesaprotu, ko ar to gribi teikt?

— Ar to gribu teikt, — ķēniņš saka, — ka vari prasīt par algu, ko vien vēlies: ja tas tikai manā spēkā — tūliņ izpildīšu.

— To arī gribu darīt, — vīrs bez sirds atsaka. — Tu atdosi man savu valsti: ķēniņš, kas baidās no lāča un nespēj ar viņu tikt galā, — neder par valdnieku.

— Tu prasi ļoti daudz, — ķēniņš atbild, — bet es tomēr izpildītu vēlēšanos, ja tikai valsts piederētu man vien. Bet man ir meita — tai viņa pieder tāpat.

— Tad vēl labāk, — vīrs atsaka. — Apņemšu viņu par sievu un būšu ķēniņš.

— Jā, bet tu jau vēl nezini, vai viņa tevi maz ņems? Varbūt tā mīl citu?

— Tu esi ķēniņš, — vīrs bez sirds saka, — un runā tādus niekus! Vai es prasīju tavas meitas mīlestību? Bet, ja es tagad tev jautāju, kas ir mīlestība, tu nezinātu, ko atbildēt. Tās tikai izrunas! Tūliņ atdod man savu scepteri un kroni — citādi tevi tāpat nositīšu kā lāci.

Neko darīt — ķēniņam jāatdod prasītais un jāzvēr apliecināt, ka darījis to no laba prāta.

Nu viņi iet no meža ārā.

Mežmalā salasījušies jau hercogi, firsti un bruņinieki. Vis» prasa viens otram: «Kur ķēniņš?» — bet neviens nezina.

Par to visi ļoti uztraukti: domā — ķēniņš pagalam. Bet, kad tas iznāk ar savu pavadoni, — visi top priecīgi.

Tikai ķēniņš paliek tāds pats nopietns un saka, rādīdams uz vīru bez sirds:

— Ja nebūtu šā vīra — manis neredzētu vairs dzīvu. Viņš izglāba mani. Par to atdodu viņam savu meitu par sievu ar visu valsti: lai viņš ir ķēniņš. Esmu jau vecs un nederu vairs par vald­nieku — tur vajag spēcīgāka vīra. Lai mans glābējs tad nu būtu jūsu ķēniņšl

Visi brīnās, ķēniņa vārdus dzirdot, jo pats nav vēl nemaz tik vecs.

Tomēr neviens nesaka ne vārda.

Tikai jaunais princis, kas pavadoņu starpā, dzirdēdams ķē­niņu runājot, kļuvis gluži bāls, iznācis prieķšā un sacījis droši: — Augstais valdniek! Tevi esam aizvien klausījuši un mīlējuši kā tēvu, jo tu biji mums vienmēr labs ķēniņš un tavas pavēles bija

aizvien labi pārliktas. Bet tagad visiem jābrīnās: pirmajam, ko sastopi mežā, gribi atdot visu valsti! Viņš jau var būt dūšīgs, var būt gudrs un krietns — bet kas to zina? Vai tu pazīsti viņu? Vai zina kāds, no kurienes viņš nāk? Neviens! Un tādam tu gribi uzticēt valsti! Tomēr — lai nu tā būtu. Bet, kad tu šādam sve­šiniekam gribi atdot arī savu meitu, jauno princesi, nemaz viņai pašai neprasījis, — tas ir netaisni no tevis!

Un teikšu skaidri, ķēniņ: princese nemīl neviena kā tikai mani; arī es mīlu viņu no sirds; un tikai mēs abi. . .