VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Vai zini ko, Janc? — viņš iesaucās.

— Nu?

— Es arī vēlētos to pašul

— Jā, nu, Marč, — Jancis atbildēja skumīgi, — kas nu mums to dos? … Bet, vadzi, būs laiks izcilāt kapūnes. Iesim!

Puisēni uzmeta ugunij jaunus žagarus un devās uz ūdens malu.

Tomēr ne tikvien burvīgā lādīte, arī daudz vienkāršākas lie­tas, kā likās, puisēniem nebija novēlētas: pie visām divdesmit kapūnēm viņi neatrada it nevienas vēdzeles.

— Tas taču ērmoti! — Marčs sacīja, redzēdams tādu ne­gaidītu neveiksmi.

— Jā, ērmīgi gan! — Jancis arī teica. — Bet tas nekas! Tagad jau tikko vakars — pagaidi vien nakti: gan tad redzēsi!

Puisēni atgriezās atkal pie uguns un apmetās katrs savā vietā.

— Un nu kādu pasaku, — Marčs teica un pasmaidīja.

Jancis padomāja brītiņu, it kā nevarēdams atrast īsteno. Tad

viņš prasīja:

— Vai par mantas racējiem zini?

— Ne-ē! — Marčs atbildēja un kļuva pavisam nopietns.

— Nu labi! Tad pastāstīšu tev viņu, — Jancis sacīja un iesāka: «Reiz trīs mantas racēji dabūjuši zināt, ka lielā mežā zem resnākā ozola aprakta vesela kaste sudraba un zelta naudas. Bet neviens nevarējis viņas dabūt. Daži gan pamēģinājuši, tomēr nekā, jo kaste, kā jau visas apraktās mantas, stāvējusi velna ap­sardzībā; un tas jau tev tik viegli nedos! Labi. Bet ko nu šiem darīt? Naudas gribas — un kam nu zelta naudas negribēto*?

Domājuši, domājuši — beidzot aiziet visi trīs pie maza vīriņa ar sirmu bārdiņu. Tas bijis burvis. Izstāsta tam — tā un tā, tur un tur nauda aprakta; kā viņu dabūt? Vīriņš izklaušina visu un tad dod padomu: lai iet pusnaktī, taisni divpadsmitos, pie ozola un sāk rakt. «Tur gan nāks,» saka, «visādi ķēmi un spoki,» bet šie lai tik rok un rok un neskatās apkārt, kamēr kaste ārā. Bet runāt un smieties nav brīv — ne vienu drusciņ: viss jādara tik klusu, cik vien iespējams.

Labi. Šie pasaka vecīšam paldies un aiziet.

Nākamajā naktī visi trīs satiekas krustceļā un aiziet pie ozola. Neviens nerunā ne vārda — redzēs, kas būs. Tiklīdz pulkstenis nosit divpadsmit — visi stājas darbā un sāk rakt. Rok, rok, te piepeši dzird: nāk kāds, nāk un rūc un aizvien tuvāk un tuvāk. Beidzot — pavisam klāt. Paskatās viens, paskatās otrs — bries­mīgi liels lācis tādām lielām, ugunīgām acīm. Tas pašreiz jau bedres malai klāt, sasit jau ķetnas, norēcas un nu ķers — šiem arī stipri bail, tomēr iegādā, ko vecis teicis, un rok tālāk un tā­lāk — te lācis pazūd pēkšņi, kā zemē ielīdis.

Šie noslauka sviedrus un ņemas tālāk.

Bet te pēkšņi viss mežs sāk dunēt un rībēt. Nav ilgi jāgaida, kad no biezokņa izbrauc milzīga kariete ar sešiem zirgiem priekšā. Ugunis vien stiepjas ap riteņiem, kad brauc taisni šiem virsū. Karietē sēž vecs, nikns kungs tādām spožām acīm un, tiklīdz tiek bedrei klāt, kliedz briesmīgā balsī kā vecais liels­kungs: «Ko jūs te darāt, rakari! Es jums gan rādīšu!» Bet šie neliekas ne dzirdot. Domā: kas būs — būs! — un rok tik tālāk. Bet kariete ar visu kungu un zirgiem pazūd turpat acu priekšā.

«Nu,» šie domā, «kad jau tā vien, ko tad bīties!» un rok tik dziļāk.

Bet velns nemaz nav tāds muļķis!

Šie jau pierakušies pašlaik vākam klāt. Guļ liela dzelzs lāde, ka ne pakustināt nevar. Vajag aprakt apkārt, tad varēs izcelt, šie rok atkal.

Bet te piepeši mežā sāk rūkt un šņākt, un pēkšņi ozolā iegulst tāds kā viesulis: zari brīkš un knaukš; uguns vien staipās vis­apkārt — domātu, vai pastardiena klāt!

Šiem nu briesmīgi bail, bet neviens neskatās augšā. Te pēkšņi dzird kliedzam vecīša balsi: «Bēdziet, bēdziet — ozols gāžas!» Viens paskatās augšup — riktīgi! Ozols pašreiz būs virsū. Šis tik nu mudīgi ārā, bet otri divi noķer un tur ciet: «Kur nu skriesi — iā jau tikai tāda acu mānīšana!» Un pareizi: viesulis tūliņ nostājas, un ozols stāv, kā bijis, pat ne zariņa netrūkst.

šie nu priecīgi: aprakuši kastei jau apkārt, cels pašreiz ārā, te ierauga — nāk liela, resna cūka ar o … pīpēdama, urkš un pīpē, ka dūmi vien jūk! Tiklīdz ieraudzījuši to — nevar vairs noturēties: sāk visi smieties pilnā kaklā. Bet naudas lāde tūliņ ar lielu troksni sāk grimt un nogrimst zemes dibenā.»

Marčs, kas visu laiku ļoti nopietni, pat bijīgi klausījies, sāk pēkšņi smieties pilnā balsī.

— Un tad ar o … pīpēdama? — viņš atkārto vēlreiz un smejas un smejas.

— Jā! — Jancis saka, arī smiedamies. — Ko velns visu neiz­domā, lai tikai paglābtu savu mantu.

— Nē, tādu joku! Ar o …! Ha, ha, ha! Bet nauda — pa­galam?

— Pagalam! Kam tad šie smējās?

— Tad ta pašiem pēcāk — ak, bija gan laikam žēl.

— Kā nu ne — tik daudz naudas! Un vēl zelta! Bet vai tu zini, Marč, ka mums tepat tuvumā arī aprakta nauda?

— Mums? — tepat? — Marčs iesaucās un ieplēta acis.

— Jā, tepat — pie Staburaga.

— Pie — Staburaga? — Marčs brīnījās, uzlēca kājās un pa­skatījās pa tumsu bālajā klintī. — Jā, kāpēc tad tu . . . Kāpēc tad viņu neviens nerok ārā?

— Kāpēc nerok! — Jancis lēnām teica un uzmeta ugunij zaru. — Nāc parādi, kur ir, — izraksim tūliņ! Bet vai domā, ka tas tik viegli? Nekā, brālīt! Nevar vis tā — vajag zināt burvja vārdus! Un tad nevar arī zināt, vai kāds jau nav izracis.

— Tā? Kas tad tas bijis par gudrinieku?

— Par to vesels stāsts, — Jancis atbildēja un arī paskatījās Staburagā, it kā gribēdams uzzināt, vai visu var stāstīt.

— Nu? — Marčs izaicināja, sarušināja ugunskuru tā, ka lies­mas uzšāvās gandrīz līdz smalkajiem zariņiem, un atsēdās atkal savā bluķēnā.

Arī Jancis atgāzās mazliet atpakaļ, jo uguns karsēja stipri acis un vaigus.

— Redz, ko tagad stāstīšu, — viņš iesāka, — tā nav pasaka, bet skaidrs notikums. Viņu man stāstīja pats vecais Ješka, kas šad un tad strādā pie galdnieka. Tu tak viņu pazīsti? Nu, labi. Tas neies vis tev niekus stāstīt! Bet visu to viņš pieredzējis pats savām acīm.

Bijis tā: aizpērnajā vasarā vai arī vēl agrāk, kad ne tevis, ne mūsu nebijis Vīgantē, kādā pusdienā citi aizgājuši diendusā, bet Ješka domājis: «Ē, ko tur piegulēs — ies labāk vēdzeles pa­lūkot.» Paņēmis žebērkli, nogājis pie Liepavofa lejā un, radzes cilādams, sācis nākt šurp uz Staburaga pusi.

Tai pašā dienā ienācis Biķerniekos svešs cilvēks. Nebijis ne lāgā apģērbies, nekā; nemācējis arī nemaz krietni latviski — bijis tāds kā polis, no Rīgas atnācis, vai kā.

Ienācis un prasījis, kur Staburags. Nu, šie arī pastāsta, un svešais aiziet.

Ješka nu nāk aizvien lejāk un lejāk. Ir pats dienvidus laiks — un tu jau zini, ka tad arī rādās spoki tāpat kā pusnaktī.

Bet Ješka jau netic spokiem.

— Nu, labi. Ir pats dienvidus, kad viņš nonāk pie Staburaga, skatās un redz: svešais stāv, pret alu atgriezies, — tu tak ieska­tījies melno alu, kas lejas malā? — liela, ērmīga grāmata rokā, atplesta vaļā, bet alas ieejā sēž brīnum skaista jaunava gaišiem, kupliem matiem, baltās drēbēs, vainadziņš galvā un līdzās — varen stalts jauneklis, vienu kāju palicis apakšā, otra karājas tāpat lejā: vienu roku apķēris jaunavai, otru — atspiedis sānos.

Vīrs kaut ko lasa lielajā grāmatā, lasa un klanās, un šie abi klausās un atbild.

Ješka arī bija nostājies pāris soļu no svešā un klausās, ko šis lasa, tikai nevar nekā saprast.