VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Un rītā, kad uzlēktu saulīte, lai niecīgā pārsliņa izkustu un nozustu nepamanīta, nezināma . . .

Kad Jancis pēc tam ienāca istabā, viņš jutās ļoti noguris.

Tēvs bija jau apgūlies, bet lasīja vēl avīzi. Mamma taisījās iet dusā.

— Ej nu tu ar, Janci, pie miera, — viņa saka, — būsi taču piekusis.

Un Jancis guļ jau gultā.

Bet pirms apgulšanās māte pienāk vēl pie viņa gultiņas, at­sēstas gultas malā, uzliek roku viegli puisēna krūtīm un skatās ilgi dēlā.

Par ko gan mamma tagad domā?

Tad viņa sāk glaudīt puisēna skaisto pieri un mazliet nolie­kusies klusām prasa:

— Nu, vai tu kādreiz visā nedēļā arī pieminēji savu mammu?

— Es? — Jancis iesaucas un saķer sirsnīgi mīļo mātes roku. — Es — ikkatru vakaru domāju par tevi, mam! Un tu?

— Kad nu man laiks domāt! — māte atsaka tā bēdīgi.

Bet Jancim šķiet, ka māte izvairās, kad turpina: — Man jau tik daudz darba — jādomā par tiem: ko lai taisa pusdienās, ko lai dod tev līdzi. Bet nu čuči vien, dēls! Tad jau rīt atkal varēsi iet uz skolu.

Māte noskūpsta dēlu, pārmet svētīdama krustu un iet arī pie miera.

Tā Jancis staigāja visu ziemu: sestdienās tālo ceļu līdz mā­jām — un tās bija laimīgas dienas! — un svētdienās atkal uz skolu.

Bet tad Jancis kļuva visai kluss, un, jo tuvāk nāca skolai, jo nopietnāka kļuva seja un izturēšanās.

Pašā skolā puisēnu nevarēja gandrīz ne pazīt.

Tur viņš smējās reti, tik ļoti reti, it kā savā mūžā nebūtu to vēl lāgā iemācījies. Un, ja atgadījās kaut kas, par ko citi rāva pilnā kaklā un arī Jancis nevarēja noturēties, tas iznāca tā īsi, sausi, it kā pēc pavēles.

Bet tas atgadījās gaužām reti. Puisēns, lai sēdēja vai stai­gāja, bija aizvien nopietns, domīgs, tāds kā bēdīgs vai no­spiests.

Bet sestdien — kas par ņiprumu un dzīvību radās spodrajās acīs, tiklīdz puisēns bija izgājis pakrastei cauri!

Smiekli, sirsnība, jautrība kā lītin lija ap Janci, kad runāja ar Mārču vai mammu.

Kas gan skolā varēja domāt, ka zem šī sastingušā ģīmīša slēpjas tik daudz žirgtuma un dzīvības, un kas gan spēj nore­dzēt, ka šīs sprikstošās acis var tapt sausas un vienaldzīgas?

Un tomēr tas notika vienā un tai pašā īsajā ziemas dienā.

Mācīties Jancis mācījās tāpat kā sākumā — dedzīgi, uzcītīgi.

Tas viņam tagad izlikās arī tā kā vieglāk, jo viņš bija iema­nījies apieties ar savu nemiera — musinātāja garu, kas pirmajās dienās mocīja puiku tik nežēlīgi. Tagad tas bija jau daudz rā­māks.

Bet brīžam viņš tomēr pielīda klusītiņām pie Janča, īpaši, kad puisēns mācījās ģeogrāfiju.

— Vai tu domā, ka esi jau gudrāks, ja zini, ka šo salu sauc par Formontēru? — gars čukstēja.

Puisēns tad aizvien paraustīja it kā atkratīdamies labo plecu un uzskatīja savu galda biedru tai pusē.

Bet atbildēt neatbildēja nekā: viņš zināja, ka tā garu aiz­trenkt visvieglāk.

— Nu teic jel: kas tā tāda par saules sistēmu, ja esi tik gudrs? Tu tak zini visu garo vārdu rindu, — gars kārdināja.

Bet Jancis nelikās ne dzirdot.

Tikai ģeogrāfijas grāmafu viņš nolika plauktā un paņēma Neikena pirmo daļu.

— Vai domā, ka esi jau gudrāks, kad zini pateikt «Blitz- ableiter [11] », — gars neatlaidās. (izrunu viņš bija noklausījies pa­šam Jancim, to puisēns manīja skaidri.)

Jancis paraustīja atkal plecu un paskatījās uz galda biedru, bet cieta klusu.

— Vai tu zibeņnovadītāju esi kādreiz redzējis? — gars atkal mulsināja. — Nu pasaki jel — kāds tas izskatās?

Jancim liekas, it kā smietos kāds viņam aiz muguras. Puisē­nam iezibas acis, un viņš apsviežas ātri apkārt.

Bet tur viss klusu; katrs mācās savā nodabā.

Tad Jancis noliek arī Neikenu plauktā un iet ārā: tur gars viņam līdzi nedrīkst nākt, tāpat mājās arī ne.

Tikai vienā ziņā Jancis paliek tāds pats mājās, kā skolā: jo tuvāk nāk pavasaris, jo bālāks top puisēnam citkārt ziedošais vaigs, un pat mājās siltā vēsma nespēj noturēt senāko sārtumu.

Daudzkārt māte noskatās ilgi dēlā, un viņas balsī skan dziļš žēlums — vairāk jūtams, kā dzirdams, — kad saka:

— Jums gan skolā laikam dikti daudz uzdod ko mācīties?

— O jā! — Jancis atsaka. — Bet tas nekas, kad viegla galva.

— Nu jā! Mācies vien, dēls, mācies, — māte nosaka it kā lūgdamās un glauda bālo vaigu. — Gan jau pēcāk dzīvē pats atradīsi.

Vai tad tiešām mamma zinātu, kā viņam īstenībā iet skolā?

Ē! Ko niekus! Tas Jancim laikam tikai tā izliekas vien.

18

Apmēram tā mamma runā arī šodien, kad viņi visi trīs — Marčs arī atnācis vados — stāv ceļa galā pie Daugavas malas mazliet lejāk dzirnavu upītes grīvai.

Ir jau seba svētdienas pēcpusdiena, un Jancim būs stipri jāsaņemas, lai pirms tumsas tiktu skolā.

Puisēns jau taisās iet pār ledu, tomēr kavējas brītiņu un vēl brītiņu: viņam liekas, ka būtu kaut kas jāpasaka mammai, — bet kas? Acumirklī nevar nekādi atcerēties.

Kamēr nu viņi stāv klusēdami, Daugava nes steidzīgi vilni pēc viļņa tiem garām.

Un viļņi top katru dienu lielāki un augstāki, jo pavasaris ■stipri jau darbā.

Pakrastē sniega vēl diezgan, un dažā ceļa vietā viņš izskatās tāds pats ciets un sagūlies kā ziemā. Bet, tiklīdz iesper kāju, sniegs itin kā mests lec gaisā un izšķīst uz visām pusēm.

Brīžiem sniega drumstalas iešļakst sejā, un tad liekas, it kā tas nemaz nebūtu aukstais ziemas sniegs, bet pavasara spirgtais ūdens.

Citā vietā sniegs atkal izskatās tāds pats tīrs un sauss kā stingrā salā.

Bet piepeši no viņa izriešas tīra, spodra pilīte, pazib un pa­zūd nezin kur. Pēc tam otra, trešā, un, re — jau vesels strautiņš rit, skanēdams gar izliekušos bērza sakni, sirmo akmeni, pār sūnām un zemē iemītiem zariņiem uz Daugavu!

Un pakrastē tagad jau īsti daudz tādu strautiņu, nevarēdami zem smagā ledus pakļūt, dodas pa virsu tālāk, kamēr nonāk vaļējā vietā.

Un tāda vieta ir tagad krāce starp Vīganti un Lazdām.

Tur ūdens stipri straujš; izčaukstējušo ledu viņš jau salauzījis, un nonesis lejā varbūt līdz pašai Koknesei.

Pat ne nolasmaņa tur vairs nav ne vienā, ne otrā pusē.

Tikai, sākot no ceļa gala, augšup — plēsā — ledus vēl turas. Bet arī tur jau daudz cietis no pavasara siltās dvašas.

Viņam pa virsu gar vienu un otru malu dodas diezgan stipra ūdens strāva, un tikai Daugavas vidū ledus, kā teic, vēl' sauss.

Beidzot tikpat Jancim jādodas tālāk. Kulīti ar maizes kukuli mugurā labi norīkojis, viņš atvadās no pavadoņiem.

— Ardievu nu, dēls! Ej vien uzmanīgi pa ledu, ka nepakrīti un nesamērcējies, — māte saka, un Jancis savelk zābaku stulmus labi augstu — stulmi stipri un labi, nelaiž ne pilītes cauri — un dodas dūšīgi uzplūduma strāvā, kas dziļākā vietā sniedzas gan­drīz līdz ceļiem.

Laimīgi cauri ticis, Jancis apgriežas, pasmaida, pavicina ce­puri un tad, vērīgi ledū skatīdamies un šaubīgākajās vietām spieķi uzsizdams, iet atkal tālāk.

Bet mamma ar Mārču paliek vēl malā stāvam.

Jancis var būt sasniedzis jau Daugavas vidu, kad piepeši dzird kādu bailīgi iekliedzamies.

Puisēns atsitas atpakaļ un redz, ka mamma mētā rokām un runā kaut ko steidzīgi un uzbudināti, bet Marčs stāv kā sa­stindzis.

Tai pašā acumirklī arī Jancim top tā ērmīgi ap dūšu.