VALDIS: STABURAGA BĒRNI

— Klau! Kā būtu, ja ietu mājās? Rīt jau arī varētu izcilāt: ja jau būs — būs! — Un Marčs pieceļas kājās.

— Nu, iesim ar! — Jancis nosaka un sāk vākt lietas kopā.

Bet nu puikām izceļas domstarpība: kurš lai ietu pa priekšu?

Marčs negrib iet pirmais tādēļ, ka nevarot tumsā lāgā sare­dzēt ceļa; Jancis tāpēc, ka iet pirmais uzgribējis Marčs.

Beidzot abi vienojas — ies blakus.

Puisēni saķeras roku rokā un pazūd no uguns loka.

Tur atliek tikai pussatrunējušie sēdekļi un nemierīgās, netve­ramās ēnas.

Bet ejot puisēniem sirsniņas pukst traki nemierīgi un strauji, lai gan abi nemaz nesteidzas: spoku stāsti uztraukuši prātus tādā mērā, ka tagad abi vairs nemaz nemana pavasara nakts jaukuma, kad koki un krūmi, elpu aizturēdami, klausās, kā zemes dziļumos briest jauni spēki, mostas jauna dzīvība, jauns prieks un krāš­ņums, kas sākumā arī abus draugus tik vareni bija vilinājis atsa­cīties no siltas gultiņas un pavadīt nomodā visu brīnišķīgo pa­vasara nakti pakrastē.

Kad puisēni ir pusceļā — Lazdās sāk gaiļi dziedāt.

Gājējiem top tūliņ vieglāk ap sirdi, un, tāpēc ka celiņš paš­reiz ļoti šaurs, viņi atdalās.

Marčs speras tagad bez ierunas arī pirmais pa priekšu dzi­ļajā pavasara nakts tumsā, jo rīta vēstneša skaļā dziesma aiz- trenkusi no turienes visus ļaunos biedēkļus un tanī atlikušas vairs tikai siltās pavasara vēsmas — dabas mātes dzīvinošā dvaša, kas arī mazos gājējus kopā ar visu radību ieaijā savā brīniš­ķīgajā miera un dziļā prieka maigumā.

Ir brīnum jauka aprīļa diena — gaiša, raženi silta un skaista diena.

Viegls dienvidu vējiņš tikko kustina jaunās, bāli zaļās liepu lapas pakrastē.

Brīžam viņš nolaižas arī zemāk, ieķeras sulotā, bet vēl neno­briedušā maurā, saskurina to, it kā pamudinādams ātrākā aug­šanā, iešalcas pakrastes krūmos un tad piepeši pazūd nezin kur.

Pa spodro, zilo, bezgalīgo debesi viņš nes viegli, kā aijā­dams mazus, tīri baltus mākonīšus.

Viņi nāk viens pēc otra; nāk, pārpeld plato Daugavu un nozūd tālajos ziemeļos.

Bet Daugava tāda pati tīra un zila kā mūžīgā debess.

Tikai, ja kāds no vieglajiem mākoņiem aizstājas saulei priekšā, — Daugava top tumša un drūma kā bezdibenis.

Tad mākonīši savicina savus miglas spārnus un laižas ātrāk viņai pāri.

Kurp gan ceļo mākonīši? Vai arī viņi meklē jaunu, labāku dzīves vietu?

Varbūt: šodien jau Jurģu diena.

Pie dārznieka dzīvokļa stāv divi mantām piekrauti vezumi.

Vienā skapis, dažādas tīnes un kastes; starp tām arī Janča mazā lādīte.

Otrā — šādi tādi maisi un aizsaiņi, un abas gultas.

Vedējs — garmatains un garbārdains vīrs prātīgu seju apiet vēl vienam un otram vezumam apkārt, noskatīdamies, vai viss kārtībā.

Sur tur viņš pamēģina, vai striķi pievilkti vajadzīgajā stin­grumā; palūko arī iejūgu siksnas.

Liekas, vedējs ar visu pilnā mierā. Viņš nostājas pirmajam zirgam priekšā un, kad šis kā jokodams grib ieķerties svārkos, uzsauc tādu vēsu «tprū» un sāk taisīt pīpi.

No istabas iznāk dārzniece kopā ar Loti, Janci un Edīti — Marča māti.

Pirmie trīs ģērbušies glītos uzvalkos tīri kā svētdienā, lai gan šodien nav nekāda svētdiena.

Bet par to uzvalki arī nav īstas svētku drēbes — tikai tāds pussvētdienas apģērbs.

Visi iznācēji izskatās svinīgi nopietni, gandrīz bēdīgi. Dārz­niece uzliek beidzamajam vezumam lielu, pašaustu lakatu un tad, visu vēlreiz pārskatīdama, saka:

— Nu, tagad ar dieva palīgu varēsim sākt.

— Tod jeu bius joabreuc, — vedējs nosaka un, pīpi aizkūpi­nājis, sāk rīkoties ar grožiem.

— Bet kur tad tu, Janc, vēl skriesi? — dārzniece ieprasās. — Vai tad šorīt visa vēl neapskraidīji?

— Es tik drusciņ vien — klētī! — Jancis atbild un aizdrāž uz soļu divdesmit attālo mantas kambari, kas tanī pašā ēkas spārnā, kur istaba.

Dārzniece domā, ka puikam vēl kaut kas aizmirsies; bet, kad nāk atpakaļ, tam nav nekā rokā.

Līdz tam arī Marčs ieradies jaunajā šallē un cepurē. Arī jau­nās kurpes viņš uzvilcis, ko citādi Marčs tikai svētdienās dara.

Moderīte pašlaik izdzen dārznieka abas labi koptās govis un četras aitiņas, un gājiens sāk kustēties.

Tikko gājējus ierauga puišu mājā, tur acumirklī salasās vesels pūlis sievu.

Visām nav vaļas iet vados, tāpēc viņas grib jau te ardievoties.

Sākas atvadīšanās. Daudz vēl gribētos teikt vienai, otrai, bet laiks tagad īss.

Atskan tikai nedaudz vārdu — dažs sirsnīgi, dažs liekuļoti teikts. Nobirst arī daža asara …

Nu vajadzētu doties tālāk; tomēr dārzniece paliek vēl brītiņu sievu vidū.

Kas domājis, ka pēc astoņiem gadiem tik grūti būs šķirties no Vīgantes! …

Tikmēr vedējs brauc ar mantām soli pa solim tālāk.

Jancim nav nekāda daļa gar sievām.

Viņš atvadās tikai no mūrnieka Pētera, kas pavisam nejauši ieradies pulkā.

— Ardievu nu, Pēter! — Jancis saka un sniedz roku. — Dzīvo vesels! Bet neposti putniņus!

— Jua! — Pēters nosaka pa pusei bezbēdīgi, pa pusei tā kā apjucis.

Jancis grib iet tālāk, kad pa virtuves durvīm gaudenītis, muļķa Miķelis, izbāž savu milzīgo galvu.

— Ardievu, Miķeli — sauc puisēns.

— E, he, he! — Miķelis smejas. — Praščai, praščai! Brauc vesels! Vai tev tas dieviņš arī vezumā?

— Kāds dieviņš?

— Nu tas dar-dar-darrrrr! — ar garo pātagu.

— Ak — tas! Kas nu vairs zina, kur tas tagad! — Jancis nosaka un kopā ar Mārču, lopus dzīdams, dodas vedējam pa­kaļ.

Puisēni iegāja kuplajā vītolu gatvē.

Jaunās lapiņas bija jau dūšīgi saņēmušās, tomēr nespēja vēl kā vasarā atturēt pilnīgi saules starus, kas lielā daudzumā lītirr lija virsū.

Daži stari izlauzās veikli lapiņu starpām cauri un apklāja visvisādos lokos un raibumos grumbuļaino ceļu.

Kad vējiņš ieķērās kuplajās virsotnēs un sakustināja slaidās atvases — saules stari sāka lēkāt un zibeņot tādā ātrumā, ka vai galva reiba, viņos skatoties.

Pa vītolu zaru starpām varēja redzēt Vīgantes ūdensdzirna­vas un daļu no pakrastes.

Turp, kad vējiņš atkal iešalcās vītolos, Jancis pameta acis, bet tūliņ pagrieza galvu uz otru pusi un sāka skubināt lopus ātrāk uz priekšu.

Tikai, kad puisēni pašlaik sasniedza garās gatves galu, no muižas sievu pulka atdalījās dārzniece ar meitu un pavadonēm.

Gatve uznāca asā līkumā lielceļam, un Vīgante pazuda pēk­šņi aiz kuplajiem kokiem.

Jancis paskatījās vēlreiz, it kā pēc mammas lūkodamies, at­pakaļ, nopūtās klusām un gāja tālāk.

Lielceļš bija līdzens kā galds un pilnīgi sauss. Kad vējiņš, pāri skriedams, ieķērās mazajās, zirgu iemītajās dobītēs, — mazi putekļu ripulīši sagriezās gaisā.

Bet līdz sejai viņi netika.

Puisēni gāja klusēdami viens otram līdzās.

Bija jau verstis pusotras vai pat divas noietas, bet vēl neviens vārds nebija runāts.

Brīžam gan puisēni paskatījās paslepus viens otrā, bet atkal nogrima katrs savās domās.

Beidzot Marčs iesāka:

— Klau, Janc, kāpēc tavs paps aizgāja jau pirms lieldienām?

— Nu, mēs jau aizejam tur arī par dārzniekiem, — Jancis atbild, — un dārzos vajag visu laikus apsēt.

— Bet kāpēc paps nepalika tepat Vīgantē?

— Ej paprasi cienīgmātei!