VALDIS - STABURAGA BĒRNI

— Nu?

— Tā gribējusi, lai paps jau ap lieldienām gādājot jaunas pupas, un, kad paps teicis, ka tas nav te iespējams, šī sacījusi, viņš nekā neprotot. It kā paps būtu dievs!

— Un tad?

— Tad paps teicis, lai meklējot tādu, kas tādas lietas protot, un uzteicis.

— Bet kāpēc tā — viena vārda dēļ?

— Nu, nebijis vis viena vārda dēļ: cienīgā jau sen neturējusi laba prāta pret papu tās pašas rokas dēļ — papus nekad ne­bučojis.

— Jā, bet vai tad cienīgā var kādu atlaist? — Marčs brīnījās. — Tā tak lielkunga darīšana.

— Lielkunga! Vai tad lielskungs pats no sevis zina, ko darīt? Viņš tak nekā īsti nejēdzot saimniecībā: pilsētā vien līdz šim dzīvojis. Ko cienīgais ar cienīgo iestāstot, viss labi! Paps jau teica: gan ar laiku izputināšot.

— Bet Loti tak lielmāte negribējusi laist.

— Jā, ko tad Lote te viena lai dara, kad citi aizejam? — Jancis ieprasījās, un runā atkal nobeidzās.

Tikmēr sievieši nāca arvien tuvāk un runāja vienā balsā.

— Tas gan laikam ļoti tālu? — Marčs atkal ieprasījās.

— Ak līdz Razmakiem?

— Jā.

— O jā! — Jancis atbildēja. — Esot vairāk kā simt verstis. Līdz Jēkabštatei jāiet pa šo ceļu; tur būšot jāceļas Daugavai pēri un tad pa Vidzemi vai arī citu guberņu tālāk. Viņi esot gandrīz turpat pie Dinaburgas [14] .

— Tad jau šodien nemaz netiksiet galā?

— Kas nu šodien! Vēl jau nez vai rīt ar.

— Bet vai tad tu visu ceļu varēsi noiet kājām? — Marčs paskatījās draugā.

— Kad piekusīšu — uzsēdīšos vezumam: tur jau tā ietai­sīts, — Jancis atbildēja, un runa nobeidzās atkal.

Sievieši bija pienākuši tagad jau gluži klāt. Dārzniece bažījās par nezināmo dzīves vietu un svešiem ļaudīm, kur tagad atkal gluži no jauna jāsāk dzīvot; pavadones mierināja un drošināja viņu: visur taču tā pati dieva pasaule, un krietniem ļaudīm visur draugu diezgan.

— Skaties, kā tas plivinā! — Jancis sacīja, lai nebūtu jāstāv klusu, cīruli rādīdams, kas tikko sāka savu skanīgo pavasara dziesmu. — Brīnums, kā viņš var tā vienā vietā nostāvēt gaisā!

— Jā, ir gan ērmoti! — Marčs arī sacīja.

Iestājās atkal klusums.

Tagad bija noietas jau verstis trīs. Priekšā nāca liels kalns. Abpus ceļam gulēja plašas pļavas.

— Paraug, Janc, kas tur pureņu! — Marčs iesaucās, uz pļavu rādīdams. — No vienas vietas! Tīri kā nosēts! Iesim saplūksim puķes.

— Iesim, — Jancis atteica, un puisēni, atstājuši lopus sieviešu ziņā, pārlēca pār grāvi.

Tikai no plūkšanas nekas neiznāca: pļava, kur pureni auga, bija vēl stipri slapja, un, tuvāk ejot, drēgnums draudēja smelties Marča kurpēs, kāpēc purenos vajadzēja noskatīties vienīgi no attāluma.

— Bet pie Staburaga zied jau vijolītes, — Jancis sacīja. — Paskaties — kādas!

To teikdams, puisēns izvilka vecu avīžu lapu un attina vaļā. Tur bija vesels vijolīšu pušķītis.

— Kad tad tu viņas saplūci?

— Šorīt.

— Šorīt? Vai tad šorīt biji pie Staburaga? — Marčs brīnījās.

— Nu kā tad! — Jancis atbildēja. — Un ne tik vien tur. Redz, — un Jancis pacēla vijolīšu pušķīti, — šo paņēmu no Staburaga par piemiņu un šo, — Jancis izvīstīja ķiršu zariņu pilnu ziediem, — no sava dārziņa; bet šito, — un Jancis izvilka no kabatas skaistu tufa gabaliņu, — paņēmu no Liepavota.

Izrādījis visu, Jancis noglabāja katru piemiņu savā vietā, un puisēni devās atkal uz lielceļa.

Tikmēr sievieši bija jau atvadījušies.

Dārzniece ar meitu dzina lopus kalnā; Edīte ar moderi stei-

dzēs mājās pie nokavētiem darbiem. Abām bija balti lakatiņi galvā.

Puisēniem garām ejot, māte piesacīja Marčam, lai nepaliek ilgi, un aizgāja.

Ceļā palika tagad tikai Jancis ar Mārču. Abi turējās dūšīgi: šodien vēl neviens no viņiem nebija ne asaras nobirdinājis.

— Un nu, Marč, arī mums jāšķiras, — Jancis iesāka un ska­tījās purenos. — Dzīvo nu vesels!

Puisēns sniedza roku, bet vēl neskatījās draugā.

— Tagad tu būsi viens pakrastē, un tāpēc viss, kas tur ir, lai pieder tev! Atdodu tev savu dārziņu — kop tu tagad viņu: las tavs. Un tur krasta klētī atradīsi manu šķēpu, līkstu un vai­rogu; bet kalna klētī kaktā atstāju savas ūdensdzirnaviņas, par kurām tu viņreiz tā priecājies. Arī tas viss pieder tev. Spēlējies — un — piemini mani …

— Tu atstāj man tik daudz, — Marčs iesaucās, — ka nemaz nezinu, ko lai tev dodu par piemiņu! Varbūt šito . . .

Un Marčs aplika draugam savu mīksto šalli.

— Valkā to, Janc, atdodu viņu tev; un tad neaizmirsti, ka es tev viņu par piemiņu devu.

— Paldies, Marč, paldies! — Jancis atbildēja. — Kā lai nu tevi nepieminētu! Tu jau man tik daudz laba darījis, toreiz, kad slims biju, un arī — uz ledus gabala, ka — ka to visu savu mūžu neaizmirsīšu! Tu man biji tik labs draugs, Marč, ka otra tāda gan vairs nebūs nekad . ..

Tagad Jancis paskatās Marčā, kas bēdīgs, nodurtu galvu stāvēja viņa priekšā, un piepeši puisēnam saradās tik daudz asaru, ka nevarēja tās vairs novaldīt.

Viņš krita draugam ap kaklu un sāka skaļi raudāt.

Arī Marčam nobira pāris lielu asaru, bet tad par brīnumu vairāk nenāca, lai gan krūtis bija brīnum pilnas.

Un Marčs sāka mierināt draugu:

— Neraudi, Janc! Gan jau vēl kādreiz tiksimies. Un tad — ļu jau tik dūšīgs puika — gan jau arī tur svešumā atradīsi drau­gus — varbūt vēl labākus par mani. Kas tad nu es! Tikai man gan tevis stipri žēl: tagad palikšu gluži viens. Tu jau zini: ar citiem man nesakrīt. Tikai ar tevi — bijām labi draugi. Bet nu dzīvo vesels, Janc! Redz — mamma ar Loti jau aiz kalna!

— Ardievu! Ardievu! — Jancis iesaucās, nobučoja ar visām asarām Mārču un tad skriešus devās savējiem pakaļ.

Kalnā viņš savicināja vēl cepuri un tad — nozuda.

Marčs apskatījās — viņš bija palicis gluži viens uz platā lielceļa.

Un piepeši puisēnam kļuva dīvaini smagi un bēdīgi ap sirdi.

Apsēdies grāvmalā, viņš iespieda seju rokās un sāka raudāt.

Saulīte spīdēja silti un mīlīgi; cīrulis cēlās patlaban gaisā un uzsāka atkal savu bezgalīgo pavasara dziesmu . . .

Un tomēr puisēnam likās, ka viskrāšņākais un laimīgākais laiks viņa dzīvē nupat beidzies — beidzies uz visu mūžu.

Un tā viņam bija žēl, tik žēl!

PAVASARIS . . VASARA . . RUDENS . . . ZIEMA . . . .ATKAL PAVASARIS

B a n fl h c

flETCTBO y CTAByPATA

H3flaTenbCTBO «/lnecMa» Ha naTbiujcHOM n3bine

Redaktore G. Līvensone. Māksi. red. H. Purviņš. Tehn. redaktore Z. Kronberga. Korektore M. Bramane. Nodota salikšanai 1967. q. 26. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1968. q. 26. martā. Tipogr. pap. Nr. 1/60 q, formāts 60x847i«. 18,88 fiz. iespiedi.; 18,88 uzsk. iespiedi.; 16,23 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21601-J2210. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Pre­ses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes Rīgas Paraugtipogrāfijā un 2. tipogrā­fijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 3855.

[1] mūra sēta. aui.

[1] Krāces. Aut.

[1] Ļaudis tās sauc arī par Vāczemes apsēm. Aut.

[2] siltumnīca. auf.

[3] kāļus. aut.

[4] holandes. aut.

[5] jancis dažbrīd mēdza pārspīlēt savus paskaidrojumus — grigolka nav nebūt tik viegli cilājama: tas ir slaids, plakani notēsts baļķis, ko lieto pie plostiem un strūgām, tāpat kā stūri kuģiem un laivām.