VALDIS - STABURAGA BĒRNI

Domīgi galvu grozīdams, viņš piecēlās, lai atsvabinātu mazo radījumu, bet tad gluži pārsteigtā balsī iesaucās:

— Janci! Paskaties, kas te!

— Nu, — mazs plaudītis!

— Nē, nē! Paskaties, kur āķis!

— Vai — mugurā . . .

Un abi puikas brītiņu stāvēja, brīnīdamies un nevarēdami saprast, kā āķis varēja no mutes iekļūt muguras vidū, kur lielā spura. Beidzot Jancis atrada izskaidrojumu.

— Viņš bijis virs tava āķa, un, kad nu tik nežēlīgi ātri raun, āķis ieķēries mugurā. Nabaga plaudītis — viņš jau tev nemaz nav raustījis makšķeri …

— Jā, bet kas tad!

— Gan jau kāda cita. Bet pateicies dievam, ka tev līdz šim nav vēl bijusi liela zivs pie makšķeres: ja tu vienmēr tik ātri rausi, āķis būs pagalam, un man nav neviena vairāk.

Marčam gribot negribot bija jāpiekrīt Janča domām.

Gan viņš vē! dažu labu zivtiņu laida augsti pār galvu, bet tas notika vienīgi aiz pārskatīšanās, kad viņš, darbā nogrimis, piemirsa labos padomus.

Pēc šāda nepareiza sviediena viņš katru reizi pameta bailīgi acis uz savu biedru un nodomāja: «Nē, nākamreiz nesviedīšu vairs tā!»

Marčs arī tiešām turēja vārdu.

Un raugi: arī viņam radās krietnāki sapali, bet āķis netrūka.

Saule varēja būt brokastī, bet Marčs, kas aizvien ēdamos laikus mīlēja un ievēroja visstingrāko kārtību kā no savas, tā arī no citu, sevišķi mātes puses un ikreiz, tiklīdz manīja šādos brī­žos nolaidību, protestēja tik skaļi un droši, it kā aizstāvētu kādu vispasaules lielu ideju, šis Marčs sēdēja tagad upes gala smil­tīs un makšķerēja gluži mierīgs.

Viņš bija aizmirsis, pilnīgi aizmirsis brokastis, it kā to ne­maz pasaulē vairs nebūtu.

Bet tas atgadījās pirmoreiz Marča šās pasaules dzīvē, un nav zināms, bet laikam otrreiz gan vairs neatkārtojās.

Marčs tātad šoreiz bija galīgi aizmirsis brokastis, un Jancis, kas sendienām bija apradis ar šādu un vēl daudz nelabvēlīgāku dzīves kārtību, — Jancis priecājās klusībā.

Viņš gan brīžam rūpju pilnu seju paskatījās jaunajā draugā, bet aizvien gluži apmierināts, pat likās ar tādu viltīgi jautru smaidu piegriezās atkal savai makšķerei.

Bet kas lai nu tik skaidri zina: varbūt tas bija arī tikai sau­les staru atspīdums, kas, ūdens viļņos atsizdamies, pavizuļoja Janča sejā.

Marčs nesapņoja vis, kā varbūt Jancim izlikās, par eņģeļiem, kas pa trepītēm kāpj debesīs; viņš arī neilgojās pēc mātes gul­tiņas un slaidās rikas, kas gaidīja brokastīs, kā paviršs pētītājs domātu noskārstam no Marča nopietnās sejas; nē, visas viņa domas bija tepat nedaudz soļu no ūdens malas — re, tur, kur plūds līgojās viļņos.

Ja daudz, viņas izlēca no plūda reižu reizēm kādam lielam burbulim mugurā, kas nejauši gadījās korķa tuvumā un tik jauki vizēja saules gaismā.

Bet šādus lēcienus domas darīja pilnīgi pašas savā pārgal­vībā, un Marčs par to valdīja viņas vēl stingrāk un stiepa bez žēlastības atpakaļ pienācīgā vietā.

Tomēr ne domas vien šūpojās plūdam līdzi: tur bija viss Marča prāts, visas viņa jūtas, visa mazā dvēsele!

Paskaties tikai: pašlaik viņš sēž nopietns kā prātnieks un domā, domā pusaizkniebtām acīm gan jau par kādu lielu, nere­dzētu zivi, kas tikko lavās pie āķa …

Rau — plūds notrīc, un Marča acis pēkšņi top lielākas. Plūds notrīc otrreiz — Marčs pastiepj roku ar kātu tālāk. Viņa acis pilnīgā plašumā. Tajās paspīd pirmā kaislības dzirkstelīte. Lū­pas — sakniebtas, ģīmis — garāks, cerības, degošas ziņkārības, nepacietības moku pilns …

Ar jo lielām pūlēm Marčs attur skaidro rīta gaisu, kas ar visu varu laužas krūtīs un no turienes ārā: viņam liekas, it kā arī zivis varētu sadzirdēt skaļo elpu .. .

Beidzot — trešā reize! …

Tad Marčs vairs neredz plūda.

Tik lielām acīm kā ērglis viņš raugās zivtiņā, kas spirinās gaisā un liekas neredzēti liela un branga.

Viss ģīmis tad smejas Marčam: ir vaigi, ir lūpas, ir zods — pat deguns arī smejas.

Bet, kā par brīnumu, brangā zivs top arvien mazāka un mazāka, kamēr beidzot iznāk nebūt ne lielāka par citām, jau izmakšķerētām zivtiņām.

Tad arī Marčs top mierīgāks; un, kad no jauna met mak­šķeri upītē, viņš jau atkal pavisam mierīgs, it ķā nekas nebūtu noticis.

Tā Marčam aizmirsās brokastis.

Viņam aizmirsās arī cits kas. Pašā lielākā darbā, kad zivis vislabāk kodās, Marčs, kam laikam vairs nepatika gūstīt mazās zivtiņas, piepeši ievaicājās:

— Kāpēc mēs nemakšķerējam Daugavā? Varbūt tur kožas lielākas zivis?

— Ej nu, ej! — Jancis atrūca. — Vai tad tu neredzi?

— Ko tad?

— Nu ūdeni!

— Redzu gan, — Marčs lēnām atteica, brīnīdamies par tik vienkāršiem jautājumiem. — Un tad?

— Un tad? Nu vai tad tu neredzi, kāds ūdens Daugavā!

Kā likās, Jancis tapa nesaprotamā kārtā ar katru vārdu dus­mīgāks, un Marčs nezināja nekā cita teikt kā savu veco:

— Ā!

Bet tas šoreiz iznāca nevietā, un Jancis kļuva vēl dusmīgāks,* viņš sāka pat zoboties:

— Bē! — teica Jancis, kas arī nesaprata — vai Marčs tiešām nezina, kāpēc nemakšķerē Daugavā, vai grib tikai izlikties par nezinātāju.

Bet, paskatījies Marča apvainotajā sejā, Jancis turpināja mīkstākā balsī un lēnākā garā:

— Paskaties tak, kāds Daugavā netīrs, dūņains ūdens. Tur zivis taču nevar saredzēt kumosa. Viņas tur arī negrib lāgā dzīvot, jo tādā ūdenī grūti elpot, tāpat kā cilvēkam grūti pu­tekļainā gaisā dzīvot. Tāpēc viņas nāk šurp upes galā, kur ūdens, redz, skaidrs un tīrs.

— Bet tad ta būtu ar tīklu te smelšana! — Marčs jautri iesaucās.

— O jā! Bet mums jau nav tik daudz spēka; un tad te dibenā — gan jau, gan jau vasarā redzēsi, kad ūdens no­kritīs, — guļ lieli akmeņi. Tur aizmetas tīkls, un pagalam. — Bet nekliedz tik stipri! Redz, kamēr tu pļāpā, neesam izvilkuši ne­vienas zivtiņas!

Tā Jancis nobeidza, un Marčs nu tik vēl iedomājās, ka zvej­nieka pirmais likums — klusuciešana, ko Jancis jau reiz bija pieteicis.

Marčs klusībā apņēmās vairs netraucēt zivis. Bet, ka arī labas apņemšanās reizēm grūti pildāmas, par to Marčs pārlie­cinājās maz acumirkļu vēlāk.

Nezin kā Marčs pašā nopietnākajā brīdī, kad plūds jau otrreiz kustējās, paskatījās uz Daugavas pusi.

Makšķerīte viņam izkrita no rokām. Viņš pats izslējās ātri kājās un raudzījās stīvi un mēmi pār plašo ūdeni. Piepeši viņam likās, ka viļņi top augstāki un nāk tuvāk, arvien tuvāk.

Tiklīdz Marčs pamanīja to, viņā pēkšņi radās pavisam cita dzīvība. Kā zibens ķerts viņš apsviedās apkārt, nogrūda pie tam nejauši Jancim cepuri smiltīs un sauca baiļu pilnā balsī:

— Vai dieviņ, Janc, brāl, bēgsim! Daugava — skat, skat, — raun jau mājas iekšā: jumts vien virs ūdens! .. .

Bet Jancis nelikās nekā no drauga bailēm manot: viņš pa­lika gluži mierīgs ūdens malā un beidzot iesāka vēl tik skaļi smieties, ka arī Marčam tuvās briesmas izlikās mazākas un viņš, vēlreiz domātā jumtā noskatījies, pasmīnēja arī.

— Nē… kāds tu vēl muļķis, Marč! Tā tak strūga! …

— Strūga? — Marčs atkārtoja tādā balsī, it kā sacītu: «Ak tā — nu jā, gluži pareizi! Biju tikai drusku piemirsis .. .»

Bet viņš tomēr noskatījās ar manāmu godbijību lielajā jumtā, kas pašlaik peldēja garām.