Valdis Artavs: SALDSKĀBAIS SMAIDS

Mans krusttēvs bija lepns,

Kaut vīrs viņš gods kam gods.

Bet lepnību, kā zināms,

Skar bargi dieva sods.

Viņš šampanieti vēra

Un meitām sauca — čau!

Bet korķis acī spēra,

Un vienas acs vairs nav.

— Es dzeru tikai šņabi, —

Nu atzīstas viņš pats,

— Jo nevaru vairs riskēt.

Man tikai viena acs. —

Un jūtas viņš pa pirmo

Un meitām saka — čau!

Un nedomā pat sirmot,

Jo matu viņam nav.

Ar tanti cita bēda,

Kas iesākās jau sen:

Tā dzēra daudz un ēda

Un tagad vaid un sten.

Tai miesa izspiež garu

Un sviedri straumēm plūst.

Kad pārbaudīt grib svaru,

Tad visi svari lūst.

Ārsts diētu jo stingru

Tai ievērot nu spiež,

Lai tante vairāk vingro

Un biežāk badu cieš.

Raud tantiņa no raizēm,

Pie galda drūmi sēd

Un tikai sausu maizi

Trīs klaipus dienā ēd.

*

Vēl krustdēls man ir slīpēts,

Ko pieminēt te der.

No pieciem gadiem pīpē,

No desmit gadiem dzer.

Ar mācībām iet grūti,

Vēl pirmā klasē tup,

Bet apcēlis jau brūti.

Nu sakiet vēl, ka glupsl

Ar tādiem pašiem tipiem

Viņš kafejnīcā nīkst

Un kjūtu sen par hipī,

Bet bārda negrib dīgt.

Daudz puikam Jaunu dziņu,

Bet tomēr ticam mēs,

Ka skolotāji viņu

Vēl pāraudzināt spēs.

Ir teiksma mums par Gūtmaņalu,

Kur Roze dabūjusi galu.

Bet šodien Rozi neaiztiec!

Tā pati kavalierus žmiedz.

Un Turaidā būs vēl viens kaps:

«še dus kāds Rozes nožmiegts paps».

Mūsu tēvs debesīs,

kamēr tu vēl esi pie varas,

pasargā mūs no «Autoservisa»,

Rīgas kinostudijas filmām

un stikla taras.

Mūsu dienišķo maizi

dod mums papilnam, nevis skopi,

sevišķi to par 14 kapeikām,

ko iecienījuši lopi.

Piedod mums mūsu parādus,

kad halturējam vai darbu kavējam,

bet algu un prēmiju, protams, saglabā.

Par ko tad mēs tevi slavējam!

Un neieved mūs kārdināšanā

uzsākt strīdu ar autoinspektoriem,

kad viņu rokās mūsu tiesību vāki,

jo tu esi visuvarenais dievs,

bet viņi vēl varenāki. Āmen!

Es nezinu, cik velni pelna,

Bet, vairīdamies darba melna,

Lai dūmi plaušas nesabojā,

Kāds velns no elles muka projām.

Un, lūk, viņš gaišā kabinetā

Kaut kādus papīrus jau pēta.

Tam blakus citi naudu pelna,

Kaut nedara gandrīz ne velna …

Ziež lūpas instruktore Roze,

Tin matus inspektore Boze,

Bet tehniķi Bobrovs un čakars

Pie šaha nīkst, vai rīts vai vakars.

Šķiet, velnam tiešām zelta dzīve.

Darbs nelauž kaulus, miers un brīve.

Bet lūr uz kolēģiem viņš slepus,

Jo jūt, ka rīkli sažņaudz klepus.

Gan Roze uzpīpē, gan Boze,

Bobrovam rokā tabakdoze

Un pīpe zobos, rīts vai vakars.

Bet, tiklīdz dūmus palaiž Cakars

No cigāriem, ko Kubā taisa,

Velns jūt, ka galīgi nav gaisa.

Zūd otrā dienā velna pēdas.

Bet kas nu mums par'velnu bēdas!

Ja nevar ciest, lai laižas krūmos,

Mēs — pieraduši dzīvot dūmos!

Mums reizēm tādi dūmi apkārt,

Ka varam gaisā cirvi pakārt.

Un, ja nu velnam kļuva drūmi,

Tad elles dūmi — vāji dūmi!

Vai vērts ir tūdaļ uztraukties

Un bojāt labo omu,

Ja mūrnieks ķelli pazaudē

Vai skolēns savu somu,

Ja sugas bullis izgaisis

Un pēdu nav pat aktos,

Ja neatceras traktorists,

Kur vakar atstāts traktors …

Ir viegli polšu pazaudēt,

Daudz grūtāk polšu atrast.

Ir viegli biedru kritizēt,

Daudz grūtāk biedru saprast.

Ja puisis galvu pazaudē —

Gūs līgavu par balvu.

Jo vai tad apprecēties var,

Ja nepazaudē galvu!

Zaķis vilku pārbiedēja,

Vilks palēca spļaudīdams:

— Vei, ku traks, ar kramenīcu

Iet pa mežu šaudīdams!

— Ko tu, vecīt, muti plāti,

Vai tad tev kāds ķeras klāt?

Es ar savu sievasmāti

Gribu mīļi parunāt! —

Medniekam kad greizas acis,

Izcelties var baigais tracis:

Kādam var pa biksēm trāpīt

Tā, ka nebūs vairs ko lāpīt.

Seskis Jergu izbrūvējis,

Zvēriem dzira laba tā.

Zaķu tēvam kortelītis,

Vilkam pusstops kabatā.

Abi gāja dziedādami,

Kramenīcu blīkšķinot.

Visiem Šie pa sprandu došot,

Lai tik drusku uzgaidot!

V 32

«Lai slaveits Jēzus Kristus!» —

Skan vecīga balss no Romas,

Un, dzirdot ierasto izloksni,

Uz Latgali brien manas domas.

Vai katrā ciemā tur dievnams stāv.

Ko darīt, lai visi turp ietu?

Vai nu ar milici jāatved,

Vai nu jādzen ar mietu!

«Vairs ticeibas breiveibas Latvijā nav…»

Jā, ticīgos Latvijā spaida.

Konkrēti: ja kāds ticīgais

No ticīgās «jā»ļVārdu gaida.

Jā, ticīgie Latvijā reizēm cieš

Rindā pēc desām vai alus.

Bet pagānus arī grūsta un spiež.

Ej nu sameklē galus,

Kurš kuram pirmais piekasās klāt?

Ne jau to kungu visi tie lād!

Un paraug, cik ticīgo darbdienās

Dzer vai dievmāti slavē!

Kārtīgi algu saņemot,

Darbu mierīgi kavē.

«Laudetur Jēzus Kristus!»

Laudetur, broļeit, laudetur!

Visur ir maizīte jāpelna,

Par velti jau tevi netur.

Vilks ar aitiņu dzīro krodziņā,

Vilka ķepā guļ viņas rociņa.

Veldze dzirkstošā baltām putām zied,

Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņš dzied:

— Neskumsti, neskumsti, neskumsti,

Dienas, ko pašreiz tu vadi,

Tās tavas skaistākās dienas ir,

Tie tavi labākie gadi!

Nežēlo bijušo, nežēlo,

Kamēr vēl varam, lai darām.

Paskaties, laime tev pretī nāk,

Nepalaid, nepalaid garām!

Vilks to aitiņu ilgi dejā griež,

Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spiež.

Kopš tā vakara, ļaudis runā tā,

Skaistā aitiņa vairs nav manīta.

Vilks ar aitiņu atkal krodziņā,

Tikai šoreiz tā — cita aitiņa.

Veldze dzirkstošā baltām putām zied,

Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņš dzied.

Vilks to aitiņu ilgi dejā griež,

Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spiež.

Katrai aitiņai nevar skriet vis līdz, —

Kopš tā vakara vilks nav pamanīts!

Sim stāstiņam esmu pasmēlies

Mūsu žurnālos vielu.

Pusnakti, kūju klabinot,

Vilkās vecis pa ielu.

Pretī panāca jauneklis

(Miermīlīgs katrā ziņā)

Un teica: «Vecais, dod uzpīpēt!»

Bet vecais nedeva viņam.

Būtu jel teicis, ka smēķa nav,

Vai parādījis ar zīmi.

Jauneklis, dziļi aizvainots,

Noglauda viņam ģīmi.

Vecais zaudēja līdzsvaru

(Droši vien slīdēja kāja,

Nevar tak pakrist garšļaukus

No pieskāriena tik vāja).

Vēl daži zobi tam izbira.

(Paskat, nelaime kāda!

Vai tad šis taisās precēties?

Vai tad šo filmās rāda?)

Jauneklis itin mierīgi

Gribēja doties mājās,

Bet kas tev deva! Kā tīģeris